Pauls Veimanis starpkaru periodā dienēja artilērijas ierindā un Artilērijas inspektora štābā, bet divas reizes ilgstoši bija Smagās artilērijas pulka komandieris, būdams tieši atbildīgs un piedaloties šīs armijai īpaši svarīgās karaspēka daļas kaujasspēju attīstīšanā un uzturēšanā (ieskaitot autoritārās varas periodu valstī 1934.–1940. gadā).

Dzimis māju saimnieka Krišjāņa un Grietas (dzimusi Strautniece) ģimenē, kristīts Mežotnes evaņģēliski luteriskajā draudzē. Vēlāk ģimene dzīvoja Elejas pagastā. 06.1911. beidza Jelgavas reālskolu, 06.1912. – Jelgavas reālskolas papildu klasi, 1912.–1915. gadā studēja Pēterburgas Politehniskajā institūtā (Императорский Санкт-Петербургский политехнический институт). 29.05.–14.11.1915. mācījās un beidza Konstantīna artilērijas skolas (Константиновское артиллерийское училище) kara laika saīsināto kursu Petrogradā. 24.11.1923.–25.10.1924. mācījās un beidza Latvijas armijas artilērijas virsnieku kursus, 29.11.1929.–01.08.1930. – Kara akadēmisko kursu astoņu mēnešu kursus. Studentu korporācijas “Fraternitas Lettica” filistrs.

Precējies 09.1929. ar Elizabeti Beržinsku, adoptējis Silviju (precējusies Čakstiņa), abas 14.06.1941.–22.11.1956. izsūtījumā Krasnojarskas novada Kanskas rajonā.

Dvīņubrālis Edmunds Veimanis – Rīgas Politehniskā institūta students, Latvijas armijas artilērijas virsleitnants, 26.07.1920. miris no slimības Latvijas Neatkarības kara laikā.

Pirmā pasaules kara laikā 29.05.1915. brīvprātīgi iestājās Krievijas armijas dienestā (artilērijas skolā). Pēc artilērijas skolas beigšanas no 14.11.1915. lauka vieglās artilērijas virsnieks (praporščiks) 1. rezerves artilērijas brigādē Maskavā (1. baterijas jaunākais virsnieks), 06.04.1916. pārvietots uz 115. kājnieku divīzijas 115. artilērijas divizionu, baterijas jaunākais virsnieks. 05.1916. divizions pārdēvēts par 116. artilērijas divizionu sakarā ar iekļaušanu 116. kājnieku divīzijā, 13.12.1916. – par 115. artilērijas brigādi. Podporučiks (24.08.1916.). No 08.1916. piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Ziemeļu frontes Rīgas sektorā, 12. armijas sastāvā. No 07.1917. pēc baterijas komandiera evakuācijas uz aizmugures baterijas komandiera vietas izpildītājs. Poručiks (16.10.1917.). 16.10.1917. izdota pavēle par brigādes “ukrainizāciju”. 28.10. iecelts par baterijas vecāko virsnieku un apstiprināts par baterijas komandiera vietas izpildītāju. Pēc lielinieku režīma izveidošanās armijas “demokratizācijas” gaitā 18.12.1917. ievēlēts par baterijas komandieri. 09.04.1918. atvaļināts no armijas. Dzīvoja Ufā bez nodarbošanās, 15.06.1918. atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā.

10.06.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants). Dienējis 1. latviešu atsevišķās brigādes 1. kavalērijas diviziona 3. eskadronā (garnizonu dienests Rīgas Jūrmalā, Majoros), no 06.07.1919. – Rīgā, Pārdaugavā. Pēc diviziona izformēšanas 06.08. eskadrons iekļauts Latvijas armijas Latgales divīzijā kā 3. Latgales eskadrons (28.10. pārdēvēts par 3. Latgales atsevišķo eskadronu). 12.08.–15.10. īpašās eskadrona vienības komandieris, nodrošināja frontes aizmuguri Cesvainē, vietējo karaspēka daļu priekšnieks, vadīja cīņu pret lielinieku atstātajiem un iesūtītajiem diversantiem apkārtnē. 15.10.1919. iecelts par eskadrona vecāko virsnieku un eskadrona komandiera vietas izpildītāju. 09.10.–27.11.1919. piedalījās kaujās pret Bermonta armiju Rīgas aizstāvēšanas kaujās un Zemgales atbrīvošanā, no 27.11. novietots Rīgā, Mežaparkā. Kapteinis (30.12.1919.). 12.01.1920. kā artilērijas virsnieks pārvietots uz Artilērijas rezervi. 16.01.1920. piekomandēts Kurzemes artilērijas pulka vienībām Latgales frontē pret Sarkano armiju, 2. diviziona komandiera vietas izpildītājs, saformēja diviziona štābu (27.01.1920. apstiprināts diviziona komandiera amatā). 05.–26.06., 18.–24.07., 16.–26.08.1920. pulka komandiera vietas izpildītājs. Pēc Neatkarības kara pulks pārvietots uz Liepājas garnizonu. Pulkvedis-leitnants (09.03.1921.; par kaujas nopelniem). Pēc artilērijas virsnieku kursu beigšanas 10.11.1924. pārvietots uz Artilērijas inspektora štābu Rīgā, no 22.11. štāba priekšnieka vietas izpildītājs, no 01.12.1926. – vecākais sevišķu uzdevumu virsnieks. 05.11.1927. iecelts par Smagās artilērijas pulka komandieri. Pulkvedis (18.11.1927.). No 13.10.1932. Artilērijas virsnieku kursu priekšnieks, no 05.11.1934. – atkal Smagās artilērijas pulka komandieris. 07.–12.1936. Kara virstiesas loceklis-substitūts. Saimniekoja sev piederošajās Elejas pagasta Dimjautās (bijušās Elejas muižas zemes), piederēja arī saimniecība Rundāles pagastā.

Pēc valsts okupācijas 21.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja savās saimniecībā mājās Elejas pagasta Dimjautās un savā dzīvoklī Rīgā, Valdemāra ielā 75. 14.01.1941. Rīgā apcietināts kā “sociāli bīstams elements”, izvests uz Soļikamskas soda nometnēm Krievijā. Miris pirms sprieduma pasludināšanas.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā P. Veimanis apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētā Jura krustu (IV šķira, apbalvojuma virsnieku versija); par nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira), Viestura ordeni (II šķira, ar šķēpiem), Zviedrijas Vāsas ordeni (III šķira), Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.