Mārtiņš Kasparsons starpkaru posmā bija viens no Latvijas armijas bataljona komandiera līmeņa augstākajiem kājnieku ierindas virsniekiem ar ievērojamiem kaujas nopelniem Krievijas un Latvijas armijas sastāvā Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara laikā. M. Kasparsons par Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri kļuva jau okupācijas laikā.

Dzimis Rīgas strādnieka, Siguldas pagasta zemniekiem piederīgā Augusta un Sofijas (dzimusi Remese) Kasparsonu ģimenē, kristīts Rīgas Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskajā draudzē. Bērnībā tēvs iegādājās īpašumu Ķempju pagastā (pagasts 1933. gadā pievienots Līgatnes pagastam). 06.1912. beidza Cēsu pilsētas skolu, mācījās reālskolā un dramatiskajos kursos Rīgā. 28.04.–28.08.1915. mācījās un beidza 7. Maskavas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (7-я Московская школа по подготовке прапорщиков пехоты; Latvijas avotos nepamatota informācija par Alekseja karaskolas, Алексеевское военное училище, saīsināto kursu). 20.10.1923.–02.09.1924. mācījās un ar I šķiru beidza Latvijas armijas virsnieku kursus (to ietvaros 30.05.1924. arī paukošanas instruktoru kursus). 01.12.1930.–31.08.1931. mācījās un beidza bataljonu komandieru kursus.

Precējies 08.1922. ar Irmu Trumpmani. Otrreiz precējies ar Emmu Putniņu; adoptēta meita Nellija, dēls Kārlis – inženieris Austrālijā.

Tēvabrālis Kārlis Kasparsons – Jaunās strāvas kustības dalībnieks, ārsts un filologs, pirmais Latvijas izglītības ministrs.

Pirmā pasaules kara laikā 02.1915. Rīgā mobilizēts Krievijas armijā, 05.03.1915. iedalīts 28. kājnieku rezerves bataljonā Harkivā. 04.1915. beidza mācību komandas kursu, jaunākais unteroficieris. Pēc karaskolas beigšanas no 28.08.1915. virsnieks (praporščiks) 16. Sibīrijas strēlnieku rezerves bataljonā Kanskā, Jeņisejas guberņā (Irkutskas kara apgabalā). No 18.11.1915. jaunākais virsnieks 126. Riļskas kājnieku pulkā frontē, 19.12.1915.–30.01.1916. rotas komandiera vietas izpildītājs. No 11.04.1916. pulka ieroču pārzinis, no 02.06.1916. rotas komandieris. 04.06.1916. kaujās Galīcijā ievainots ar artilērijas lādiņa šķembu mugurā, palika ierindā, 17.06.1916. kontuzēts artilērijas lādiņa eksplozijā, palika ierindā, 01.08.1916. ievainots ar šautenes lodi kreisā kājā, evakuēts ārstēšanai uz aizmuguri. Podporučiks (19.10.1916.). 23.10.1916. pēc izārstēšanās atgriezās pulkā frontē, pulka komandants, no 17.11.1916. – atkal rotas komandieris. 28.02.1917. komandēts Ziemeļu frontes štāba rīcībā iedalīšanai latviešu strēlnieku pulkos, no 12.03.1917. latviešu strēlnieku rezerves pulka 8. rotas jaunākais virsnieks Vidzemē. 29.03.1917. iecelts par 4., 21.04. – par 6. rotas komandieri. Poručiks (05.05.1917.), bija izvirzīts paaugstināšanai par štābkapteini (pavēli nepaspēja izdot sakarā ar militāri politiskajām norisēm). 25.09.–07.12.1917. piekomandēts Tērbatas (tagad Tartu Igaunijā) pilsētas garnizona priekšniekam, viņa adjutants. Pēc atgriešanās pulkā jaunākais virsnieks. 06.01.1918. slimības dēļ evakuēts ārstēšanai. 23.04.1918. Krievijā atvaļināts no armijas.

12.12. Rīgā brīvprātīgi reģistrējās Baltiešu landesvēra Rīgas apsardzības zemessargu nodaļā, ieskaitīts ložmetēju komandā. 02.12.1918. iedalīts Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Virsnieku rezerves (Instruktoru) rotā (virsleitnants). 03.01.1919. 1. latviešu atsevišķā bataljona sastāvā atstāja Rīgu, devās uz fronti Kurzemē. 30.–31.01.1919. no frontes komandēts uz Liepāju Apsardzības ministrijas rīcībā, 01.02.1919. no Liepājas pa jūras ceļu komandēts uz Ziemeļlatvijas karaspēku, 04.02.1919. ieradās Tallinā militārā pārstāvja Jorģa Zemitāna rīcībā. 16.02.1919. komandēts uz Tērbatu (mūsdienās Tartu) jaunformējamā 1. Valmieras kājnieku pulka komandiera rīcībā, 18.02. iecelts par pulka adjutantu. 07.08.1919. pulks pārdēvēts par Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulku. Kauju laikā ar Bermonta spēkiem 16.11.1919. iecelts par 3. rotas komandieri. 17.11.1919. kaujā par Bausku ar savu rotu aizgāja ienaidnieka aizmugurē un ar negaidītu triecienu nogrieza bermontiešu atkāpšanās ceļu, atvieglojot pilsētas ieņemšanu, 20.11.1919. pie Kaupiņu muižas ar 20 kareivjiem atkal devās pretinieka aizmugurē, uzbrukumā to pārsteidza un ļāva bez zaudējumiem ieņemt muižu. Pēc tam pulka sastāvā piedalījās kaujās ar Sarkano armiju Latgales frontē. Kapteinis (28.02.1920.). Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma pulks novietots Rīgas garnizonā. No 01.04.1921., armijai pārejot uz miera laika štatiem, iecelts par 2. rotas komandieri. No 08.10.1923. bija Instruktoru rotas komandieris. Pēc atgriešanās no virsnieku kursiem no 22.09.1924. atkal Instruktoru rotas komandieris. 13.07.1925. pārcelts uz 8. Daugavpils kājnieku pulku, 2. bataljona komandieris Valmierā. Pulkvedis-leitnants (18.11.1925.). No 23.12.1927. arī Valmieras garnizona priekšnieks, no 01.03,1928. arī militārās apmācības kontrolieris Valmieras vidusskolās. 19.10.1928. iecelts par pulka saimniecības priekšnieku štābā Cēsīs, 01.11.1930. – par 1. bataljona komandieri Cēsīs, 11.1933. – saimniecības priekšnieku, 04.1938. – 1. bataljona komandieri. 09. 12.09.1934. bija komandējumā Igaunijā Igaunijas Brīvības krusta kavalieru svētkos.

Pēc valsts okupācijas 30.07.1940. paaugstināts par pulkvedi un iecelts par 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri. 27.09.1940., uzdots vadīt pulka izformēšanas un iekļaušanas darbus 24. teritoriālajā korpusā, 01.1941. atvaļināts. Dzīvoja Cēsīs, Gaujas ielā 18 un tēva mājās Līgatnes pagastā. Vācijas–PSRS kara sākumā 07.1941. bija Cēsu pilsētas un apriņķa latviešu pašaizsardzības vienību priekšnieks. 11.1944. ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc kara dzīvoja Grēvenes bēgļu nometnē, ieņēma amatus nometnes administrācijā. 11.1948. izceļoja uz Austrāliju. Dzīvoja Melburnā, astoņus gadus strādāja par pārdevēju strādnieku kantīnē, pēc tam nakts darbā tekstilfabrikā. Darbojās Melburnas latviešu biedrībā, organizācijas “Daugavas vanagi” Melburnas nodaļā.

Saskaņā ar izdienas nosacījumiem un saistībā ar saviem dienesta panākumiem M. Kasparsons par pēdējo 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieri kļuva jau okupācijas laikā, apliecinot šajā laikā pastāvošo nepamatoto cerību valsts aparātā un armijā par valsts zināmas neatkarības saglabāšanas iespējamību, kā arī ilūzijām okupācijas varas darbībās.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā M. Kasparsons apbalvots ar Jura zobenu (saskaņā ar paša apgalvojumu, Krievijas avotos apliecinājums līdz šim nav atrasts), Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu, Igaunijas Brīvības krustu (II šķira, III pakāpe), Igaunijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi.