J. Brieže bija viens no vadošajiem starpkaru perioda Latvijas armijas sapieru virsniekiem un pēdējais Sapieru pulka komandieris. 

J. Brieže dzimis muižas kalpa Miķeļa un Ilzes (dzimusi Plāce) ģimenē. Kristīts Liepājas evaņģēliski luteriskajā Svētās Annas draudzē. Beidzis 7 klašu Liepājas komercskolu. 06.1915.–01.1916. mācījās un ar I šķiru beidza Nikolaja Inženieru skolas (Николаевское инженерное училище) saīsināto kara laika kursu Petrogradā, 05.01.–10.07.1923. mācījās un beidza Latvijas armijas Vecāko virsnieku kursus, 16.04.1925. izturēja pārbaudījumus speciālās zināšanās, iegūstot miera laika sapieru virsnieka tiesības. 01.12.1928.–31.07.1929. mācījās un ar I šķiru beidza bataljona komandieru kursus, 17.10.1932.–23.08.1933. uzsāka mācības Kara akadēmiskajos kursos, 16.01.1935. tos beidza.

Precējies 08.1925. ar Olgu Mariju Mikulāni, bērni – ģeogrāfijas skolotāja Lilija Brieže, inženieris Pēteris Brieže, inženieris Andrejs Brieže.

Vecākais brālis Jēkabs Brieže – Latvijas armijas pulkvedis-leitnants. 

Pirmā pasaules kara laikā 02.06.1915. J. Brieže brīvprātīgi iestājās Krievijas armijas dienestā (inženieru skolā Petrogradā). Pēc skolas beigšanas no 28.01.1916. inženierkaraspēka virsnieks (praporščiks) 8. Sibīrijas sapieru bataljonā Ziemeļu frontē, sapieru rotas jaunākais virsnieks. 20.03. ar sapieru nodaļu piekomandēts 13. Sibīrijas strēlnieku divīzijas daļām, piedalījās kaujās ar Vācijas armiju pie Rīgas. 14.07. ar nodaļu komandēts uz 121. kājnieku divīzijas štābu, 15.07. no turienes piekomandēts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonam, piedalījās kaujās pie Jaunās muižas, kur 16.07. smagi ievainots ar šautenes lodēm labajā plecā un krūtīs. 22.07. evakuēts ārstēšanai uz 2. virsnieku lazareti Carskoje Selo. Podporučiks (08.1916.). 23.01.1917. no lazaretes komandēts turpināt ārstēšanos sanatorijā Eipatorijā, Krimā, 13.02. ieskaitīts Kijivas kara apgabala virsnieku rezervē. 28.03. no sanatorijas atgriezās Carskoje Selo (evakuācijas punktā), 05.05. – savā karaspēka daļā – 8. Sibīrijas inženieru pulkā (starplaikā 01.1917. pārformēts no agrākā bataljona) Galīcijas frontē pret Austroungārijas armiju. No 11.05. bija 2. sapieru rotas komandiera vietas izpildītājs. 01.07.–02.09. piedalījās kaujās pie Tarnopoles un atkāpšanās kaujās no Galīcijas. 15.07. pēc paša vēlēšanās iecelts par telegrāfa rotas vecāko virsnieku – 2. telegrāfa nodaļas priekšnieku. 03.09. izvirzīts paaugstināšanai par poručiku (politiskās situācijas dēļ pavēle par paaugstināšanu nav izdota). 08.10. Jarmoļincos ārstu komisija konstatēja labās rokas atrofiju (ievainojuma sekas). 04.01.1918. slimības dēļ evakuēts uz Maskavu, 24.01. Maskavā pilsētas komandantūras ārstu komisija atbrīvoja no karadienesta slimības un vispārējas demobilizācijas dēļ. Dzīvoja Maskavā bez nodarbošanās. 15.06. pieņemts darbā par grāmatveža palīgu Viskrievijas zemstu (pašvaldību) savienības (Всероссийский земский союз) Galvenajā komitejā, bet jau 30.06. no darba izstājās un devās uz Novgorodu. No 08.07. satiksmes tehniķis būvju pārvaldē Novgorodā. 20.09. aizbrauca uz vācu karaspēka okupēto Latviju, atgriezās Liepājā. No 31.10.1919. Liepājas galveno dzelzceļa darbnīcu rakstvedis.

28.01.1919. Liepājā ieradās uz Latvijas Pagaidu valdības izsludināto mobilizāciju bruņotajos spēkos, taču ārstu komisija veselības stāvokļa dēļ atbrīvoja no iesaukšanas. J. Brieže turpināja darbu dzelzceļa darbnīcās. No 15.09. bija ierēdnis Grobiņas un Aizputes ceļu un būvju pārvaldē. Kauju laikā ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju 12.10. mobilizēts Latvijas armijā, no 14.10. Latgales divīzijas papildu bataljona 3. rotas jaunākais virsnieks. Piedalījās kaujās ar P. Bermonta spēkiem Liepājā. 16.11. bataljons pārdēvēts par Aizputes kājnieku pulku (no 15.02.1920. – 10. Aizputes kājnieku pulks), no 18.11.1919. bija 4. rotas jaunākais virsnieks, no 04.12. – sakaru (satiksmes) komandas priekšnieks. 23.04.1920. pārvietots uz Zemgales divīzijas inženieru-sapieru rotu, tiltu un ceļu komandas priekšnieks. 21.08. komandēts Tehniskās pārvaldes rīcībā, no 27.08. Virsnieku kursu Inženieru nodaļas grupas vadītāja vietas izpildītājs. 21.08.1921. saistībā ar Inženieru nodaļas izformēšanu pārvietots uz Sapieru bataljonu Bolderājā, 01.11. piekomandēts mācību rotai, no 01.12. mācību rotas (31.05.1922. rota pārdēvēta par instruktoru rotu) komandieris. Kapteinis (31.03.1922.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā). No 05.12.1922. bataljona saimniecības priekšnieka vietas izpildītājs. Pēc atgriešanās no Virsnieku kursiem no 10.07.1923. Sapieru bataljona palīgs. Pulkvedis-leitnants (20.06.1925.). 12.1925.–04.1926. komandējumā Kara tiesā, pagaidu loceklis. 15.04.1927. bataljons pārdēvēts par Sapieru pulku, no 23.04.1927. pulka saimniecības priekšnieks, no 01.04.1930. – 2. bataljona komandieris. Pēc uzņemšanas Kara akadēmiskajos kursos 31.07.–29.08.1932. komandējumā Jātnieku pulkā Daugavpilī iepazīšanās nolūkā ar jātnieku dienestu, 01.–28.09.1932. – Vidzemes artilērijas pulkā tas pats ar artilērijas dienestu, 01.–11.10.1932. – Aviācijas pulkā tas pats ar aviācijas dienestu (kā novērotājs nolidoja 50 minūtes). 08.1933. atgriezās pulkā pēc akadēmisko kursu intensīvās mācību daļas noslēgšanas. 28.05.1934. izteikta Rīgas apgabala garnizona priekšnieka pateicība par autoritārā apvērsuma laikā “15./16.V vēsturiskajos notikumos uzrādīto tēvijas mīlestību, pienākuma apziņu un kareiviskās disciplīnas dziļo un patieso izpratni”, 16.11.1934. – par priekšzīmīgu garnizona dienesta pienākumu izpildīšanu. Pēc Kara akadēmisko kursu beigšanas 21.06.1935. paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Sapieru pulka komandieri. Saskaņā ar jauna mobilizācijas plāna izstrādi 18.02.1938. iecelts arī par armijas inženieru un sapieru dienesta priekšnieku. 01.–12.06.1940. kara ministra un armijas komandiera Krišjāņa Berķa vadītās delegācijas sastāvā komandējumā Maskavā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). No 01.01.1935. bija arī Armijas štāba žurnāla (mēnešraksta) “Militārais Apskats” redakcijas Tehniskās daļas redaktors savas nozares jautājumos. Rakstīja militārajā periodikā par sapieru dienesta jautājumiem (piemēram, upju pārvarēšanu, postījumu pielietošanu dažādos kauju veidos u. c.). No 12.1935. bija Latvijas Kara skolu beigušo virsnieku apvienības goda biedrs.

Pēc valsts okupācijas 08.09.1940. pulks pārvietots no Bolderājas uz Ogri. Tika uzsākta tā izformēšana un reorganizācija pirms gaidāmās Sapieru bataljona iekļaušanas jaunformējamā strēlnieku korpusa sastāvā. Pēc novietojumā notikušā ugunsgrēka ziņots, ka pulka karogs sadedzis. Īstenībā tas tika slepus atnests J. Briežem, kurš karogu paslēpa un uzglabāja (vēlāk to pārņēma meita Lilija). 18.10. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā pie dzīvesbiedres māsas Emmas un viņas vīra un ķīmijas profesora Paula Kupčiem Rīgā, Hospitāļu ielā 20, strādāja mazkvalificētus gadījuma darbus, piemēram, pludināja baļķus Sarkandaugavā.

Pirmā pasaules kara laikā sapieru virsnieka pakāpi ieguvušais J. Brieže starpkaru periodā ieņēma atbildīgus amatus Latvijas armijas Sapieru pulkā, bet pēdējos neatkarības gados pēc augstākās militārās izglītības iegūšanas bija tā komandieris un visas armijas inženieru un sapieru dienesta priekšnieks, kurš tieši vadīja kaujasgatavībai vitāli svarīgās nozares pārraudzību un attīstību bruņotajos spēkos. Sekmīgi turpināja iepriekšējo pulka komandieru darbu, iespēju robežās veidojot vienīgo Latvijas armijas sapieru daļu par modernu un kaujasspējīgu vienību.

1990. gadā J. Briežes izglābto Sapieru pulka karogu meita Lilija nodeva Latvijas Kara muzejā (vienīgais saglabātais Latvijas armijas pulka karogs).

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā Pirmajā pasaules karā J. Brieže apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem) un Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem); par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira) un Viestura ordeni (II šķira, ar šķēpiem).