Heinrihs Jurevičs starpkaru periodā pēc augstākās militārās izglītības iegūšanas ieņēma amatus Latvijas armijas kājnieku daļās, Kara skolā un visbeidzot – Autotanku brigādē, bet jau pēc Latvijas okupācijas bija pēdējais Latvijas armijas Rīgas pilsētas komandants.

Dzimis Grīnvaldes (arī Grienvaldes, tagad Zālītes) pagasta zemnieku kārtai piederīga amatnieka (mūrnieka) Kriša Jāņa (Johana) un Matildes (dzimusi Krastiņa) Jureviču ģimenē. Kristīts Rīgas evaņģēliski luteriskajā Svētā Jāņa I latviešu draudzē. No 09.1901. mācījās elementārskolā, 09.1905.–08.1907. Ata Ķeniņa tirdzniecības skolā, 04.1915. beidza Mangaļu tālbraucēju jūrskolu (tālbraucēju stūrmaņa kvalifikācija), 05.–09.1915. mācījās un beidza Kazaņas karaskolas (Казанское военное училище) saīsināto kara laika kursu, 20.10.1922.–22.09.1923. mācījās un ar I šķiru beidza Latvijas armijas virsnieku kursus, 08.1922.–06.1923. mācījās un beidza Valsts vidusskolu pieaugušajiem Rīgā, 20.10.1926.–03.12.1928. – ar II šķiru Kara akadēmiskos kursus (07.01.1933. aizstāvēja kursos disertāciju, ieskaitīta kursu beigšana ar I šķiru), 09.1924.–28.01.1932. mācījās un beidza Latvijas Universitātes Tautsaimniecības nodaļu.

Precējies 11.1933. ar zobārsti Ēriku Klāru Valentīnu Barisi, dēli – Ēriks Juris, Andrejs Jānis; ģimene pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Latvijā, Rīgā.

Pirmā pasaules kara laikā 16.05.1915. brīvprātīgi iestājās Krievijas armijas dienestā (karaskolā). Pēc karaskolas beigšanas no 14.09.1915. virsnieks (praporščiks), 11.10.1915. iedalīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā (vēlākajā pulkā) Ziemeļu frontes Rīgas iecirknī. 2. rotas jaunākais virsnieks, no 01.04.1916. pulka izlūku komandas priekšnieks. Podporučiks (27.05.1916.), poručiks (09.10.1916.). 18.07.1916. kaujā kontuzēts galvā un labajā sānā, palika ierindā. No 05.10.1916. bija 8. rotas komandieris. 11.1917. bataljons pārformēts par pulku. Ziemassvētku kauju sākumā 06.01.1917. ievainots (caurejošas šautenes ložu brūces kreisā plecā un kreisā sānā) un evakuēts ārstēšanai uz aizmuguri. 11.1922. apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par to, ka 10.1915. Ķemeru rajonā pēc rotas komandiera un citu virsnieku nāves uzņēmās komandēšanu, sakārtoja rotu un turpināja kauju, ieņemot vāciešu pozīcijas, bija kontuzēts, bet neatstāja ierindu., 17.–18.07.1916. naktī Nāves salā ar nodaļu pārrāva vācu dzeloņdrāšu aizžogojumu, zem spēcīgas uguns izlauzās līdz Banču mājām, ieņemot nocietinātas pozīcijas un iegūstot ložmetēju, saņemot gūstekņus, 06.12.1916., ievainots rokā, turpināja cīņu un veda vienību līdz vācu aizžogojumiem, kur tika smagi ievainots. Štābkapteinis (26.03.1917.). 13.04.1917. pēc izārstēšanās atgriezās pulkā, 5. rotas komandieris. 20.04.–01.05., 06.–25.05.1917. bija 1. bataljona komandieris. 28.05. ievēlēts par pulka tiesas priekšsēdētāju, 13.06.1917. – par pulka virsnieku komitejas priekšsēdētāju. Darbojās arī Armijas un flotes virsnieku savienībā. No 01.09.1917. bija 2. bataljona komandieris. Lielinieku režīma apstākļos armijas “demokratizācijas” gaitā ievēlēts par 2. bataljona komandieri. Pulka sastāvā no Vidzemes devās uz Padomju Krieviju. 16.03.1918. armijas demobilizācijas gaitā atvaļināts. 04.1918. Petrogradā iestājās Sarkanajā armijā, Baltijas flotes gvardes ekipāžas (apakšvienības) komandiera palīgs ierindas daļā. Piedalījās kaujās ar Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) Krievijas Ziemeļrietumu armiju un Lielbritānijas karakuģiem reģionā 1919. gadā. 20.09.1920. atvaļināts, rudenī atgriezās Latvijā.

No 08.01.1921. Latvijas armijas dienestā, Apsardzības (no 1922. gada – Kara) ministrijas jaunākais sevišķu uzdevumu virsnieks, kapteinis. 05.04.1921. ieskaitīts jūras virsnieku sarakstos, kapteinis-leitnants (14.10.1921. šī pavēle atcelta, ieskaitīts par kājnieku kapteini). 01.04.1921.–28.11.1923. bija apsardzības (kara) ministra vecākā sevišķu uzdevumu virsnieka vietas izpildītājs. 25.10.–01.12.1921. apsardzības ministra adjutanta vietas izpildītājs. Darbojās vairākās ministrijas komisijās (ministrijas drukātavas revīzijas, rekvizēto mēbeļu un telpu nokārtošanas u. c.). Pēc virsnieku kursu beigšanas 28.09.1923. pārcelts no Kara ministrijas kancelejas uz 6. Rīgas kājnieku pulku Rīgā, 2. rotas vada komandieris. No 15.05.1924. bija 2. rotas komandieris. 05.–10.1924. komandējumā Kara tiesā, pagaidu loceklis. Pēc atgriešanās no Kara akadēmiskajiem kursiem no 19.12.1928. Kara skolas Kājnieku nodaļas grupas vadītājs, 18.10.1929.–01.10.1930., vēl vairākkārt Kara skolas lektora vietas izpildītājs. 11.04.–22.09.1930. arī Kājnieku nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. No 01.12.1933. kara zinību lektors. Pulkvedis-leitnants (07.12.1933.). 09.08.1935. pārcelts uz 10. Aizputes kājnieku pulku Daugavpilī, jaunajā dienesta vietā ieradās 23.10., 1. bataljona komandieris, no 01.04.1938. pulka štāba priekšnieks. 16.05.–21.08.1939. piekomandēts Kara skolai Rīgā. 29.02.1940. pārcelts uz Autotanku pulku Rīgā (no 01.03.1920. nosaukums Autotanku brigāde), no 11.03. moto grupas komandieris. 20. gados bijis arī Latvijas Aizsardzības biedrības valdes priekšsēdētāja biedrs un militārās apmācības un sporta sekcijas vadītājs. Bija Veco latviešu strēlnieku biedrības centrālās valdes loceklis.

Pēc valsts okupācijas 27.06.1940. iecelts par Rīgas pilsētas komandanta vietas izpildītāju. 30.07. paaugstināts par pulkvedi un apstiprināts pilsētas komandanta amatā. 27.09.1940. pārskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, 243. strēlnieku pulka komandieris Talsos un apkārtnē. 12.06.1941. korpusa augstāko virsnieku grupas sastāvā nosūtīts uz komandējošā sastāva papildinošajiem kursiem M. Frunzes Ģenerālštāba akadēmijā (Академия Генерального штаба имени М. В. Фрунзе) Maskavā, 15.06.1941. apcietināts un ieslodzīts Noriļskas soda nometnēs. Ieslodzīto Baltijas valstu virsnieku grupā uzņēmās pārstāvja funkcijas, 1941. gada rudenī ieslodzīto vārdā iesniedza administrācijai protestu pret represēšanu. 13.12.1941. PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede piesprieda nāvessodu, nošauts.

H. Jurevičs  bija viens no samērā daudzajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem ar ilgstoša dienesta pieredzi Padomju Krievijas bruņotajos spēkos laikā, kad notika Latvijas Neatkarības karš, kas tomēr redzami neietekmēja H. Jureviča dienesta karjeru.

Par nopelniem Pirmā pasaules kara laikā Krievijas armijas sastāvā H. Jurevičs apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Aizsargu Nopelnu krustu, Latvijas Aizsardzības biedrības bronzas medaļu, Zviedrijas Šķēpa ordeni (IV šķira).