Viktimoloģija ir zinātne, kas pēta viktimizācijas cēloņus, upura un likumpārkāpēja attiecību dinamiku un to, kā pret upuriem izturas tiesībsargājošo iestāžu sistēma. Sākotnēji pētījumi šajā jomā koncentrējās uz upuru predisponēšanu, t. i., ideju, ka upura dzīvesveids, īpašības vai izvēles var apzināti vai neapzināti veicināt to, ka viņš kļūst par nozieguma mērķi. Mūsdienās viktimoloģija ir attālinājusies no šīs perspektīvas, tā vietā prioritāri izvirzot upuru tiesības, viņu tiesību un interešu aizstāvību un atjaunojošo justīciju (taisnīgumu). Viktimoloģijas pētījumu mērķis ir novērst turpmākus noziegumus, uzlabot atbalsta pakalpojumus cietušajiem un palīdzēt izdzīvojušajiem atgūties no traumas.

Vārds “viktimoloģija” ir hibrīdtermins, kas apvieno latīņu valodas vārdu victima (‘upuris’) ar grieķu valodas piedēkli λόγος, logos (‘vārds’, ‘iemesls’ vai ‘plāns’, akadēmiskā kontekstā ‘mācība’).

Viktimoloģijas ietekmē kriminoloģijā uzmanība no likumpārkāpēja ir pārorientēta uz dinamisku, daudzdimensionālu pieeju, kas ietver cietušo un viņa attiecības ar tiesībsargājošo iestāžu sistēmu. Šī paplašināšanās ir bagātinājusi kriminoloģijas teorijas, veicinājusi noziedzības novēršanu un pārveidojusi kriminālpolitiku, izveidojot cietušo atbalsta programmas, atjaunojošo taisnīgumu un cietušā tiesības. Agrīnā kriminoloģija pilnībā koncentrējās uz likumpārkāpēja bioloģiskajiem, psiholoģiskajiem un sociālajiem apstākļiem, bet viktimoloģija ieviesa teorijas, kas skaidroja noziegumu, izmantojot mijiedarbību starp likumpārkāpēju un cietušo. Šādi piemēri ir upura līdzdalības teorija un dzīvesveida un ikdienas darbību teorijas. Viktimoloģijas pētījumi turklāt ir kliedējuši priekšstatu par skaidru atšķirību starp “labajiem upuriem” un “sliktajiem likumpārkāpējiem”. Pētījumi konsekventi liecina, ka likumpārkāpumi, īpaši vardarbīga uzvedība, ir nozīmīgākais viktimizācijas prognozētājs. Šo parādību bieži dēvē par “cietušā un likumpārkāpēja lomu pārklāšanos”. Šī traumas un atriebīgas uzvedības cikla atpazīšana ir bijusi izšķiroša attīstības un dzīvesgaitas kriminoloģijai. Turklāt, tiklīdz tika izcelta dzimumu nevienlīdzība (sistēmiska, labi dokumentētā atšķirība noziedzības līmeņos starp vīriešiem un sievietēm) un vispārināmības problēma (kļūdainais pieņēmums, ka noziedzības teorijas, kuras izstrādātas, lai izskaidrotu vienas grupas, parasti jaunu, baltu vīriešu likumpārkāpēju, uzvedību, var universāli piemērot visiem cilvēkiem bez korekcijām), arvien vairāk pētnieku sāka pielietot feministisko perspektīvu plašam viktimoloģijas tēmu lokam. Piemēram, termins “cietušā vainošana” tiek lietots, lai aprakstītu daļējas vai pilnīgas atbildības par noziedzīgu nodarījumu vai sliktu izturēšanos piedēvēšanu pašiem upuriem, kas parasti novērojama seksuālas vardarbības vai vardarbības ģimenē gadījumos. Pētījumi par sieviešu pieredzi saskarsmē ar tiesībsargājošajām iestādēm ir ieviesuši arī “sekundārās viktimizācijas” jēdzienu, kas rodas, ja cietušais piedzīvo papildu psiholoģisku vai emocionālu kaitējumu nevis no sākotnējā nozieguma vai varmākas puses, bet gan no nejūtīgiem vai nepiemērotiem veidiem, kā iestādes, institūcijas (piemēram, policija, prokurori vai tiesas) vai sabiedrība uz to reaģē.

Arī uzlabojumi tādu noziedzības datu apkopošanā, kas iziet ārpus oficiālās kriminālās statistikas, ir saistīti arī ar viktimoloģiju. Agrāk kriminologi, novērtējot noziegumu, paļāvās uz policijas vai tiesas datiem, kas nozīmēja, ka netika ņemti vērā tie pārkāpumi, par kuriem nebija ziņots. Plašas valsts līmeņa viktimizācijas aptaujas (piemēram, Nacionālā noziegumu viktimizācijas aptauja Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV, National Crime Victimisation Survey in the United States, ES dzimumu vardarbības aptauja, EU Gender-Based Violence Survey, un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras noziedzības, drošības un cietušo tiesību aptauja Eiropā, European Union Agency for Fundamental Rights Crime, Safety and Victims’ Rights Survey in Europe) ir ļāvušas novērtēt “noziedzības slēpto daļu”, kas attiecas uz ievērojamo neatbilstību starp faktisko noziegumu skaitu un oficiālajā statistikā reģistrēto skaitu. Tas sniedz precīzāku priekšstatu par noziedzības līmeni un demogrāfiskajām grupām, kuras tas ietekmē visvairāk.

Viktimoloģija kā zinātne, kas pēta noziegumu upuru, viktimizācijas procesu un nodarītā kaitējuma sekas, ieņem īpašu starpdisciplināru pozīciju, galvenokārt kā specializēta kriminoloģijas apakšnozare, bet tā pastāv arī kā neatkarīga, lietišķā sociālā zinātne, kas savieno socioloģiju, psiholoģiju un tiesību zinātni.

Šī pretrunīgi vērtētā teorija pēta, kā upura rīcība, īpašības vai uzvedība varētu ietekmēt noziedzīga incidenta izraisīšanu vai saasināšanu.

Šīs teorijas, kas izstrādātas 20. gs. 70. un 80. gados, koncentrējas uz to, kā ikdienas uzvedība, atrašanās riskantās vietās un piesardzības trūkums var palielināt cilvēka iespējamību kļūt par nozieguma mērķi.

Tā ierosina, ka cilvēki, tostarp upuri, pieņem pārdomātus lēmumus, koncentrējoties uz situācijas vai nozieguma ieguvumiem un zaudējumiem.

Pazīstama arī kā ekoloģijas teorija, šī perspektīva apgalvo, ka fiziskā atrašanās vieta ir galvenais viktimizācijas iemesls neatkarīgi no upura personīgā dzīvesveida vai izvēlēm. Tiem, kuri dzīvo vai strādā sociāli neorganizētās, augsta noziedzības līmeņa vai ekonomiskās grūtībās nonākušās apkaimēs, ir ievērojami lielāka varbūtība saskarties ar noziedzniekiem.

Atšķirībā no tradicionālajām teorijām, kas galvenokārt koncentrējas uz mijiedarbību starp upuri un likumpārkāpēju, kritiskā viktimoloģija izmanto plašāku strukturālu pieeju. Tajā tiek apšaubīta pati “cietušā” definīcija un pētīts, kā sociālā nevienlīdzība, sistēmiska varas nelīdzsvarotība un valsts vai korporatīvie noziegumi var radīt plaši izplatītu viktimizāciju.

Viktimoloģija izmanto kvantitatīvo, kvalitatīvo un jauktu metožu kombināciju, lai pētītu kriminālās viktimizācijas cēloņus, sekas un modeļus. Lai izprastu cietušā un likumpārkāpēja dinamiku un novērtētu atbalsta sistēmas, pētnieki galvenokārt izmanto plašas aptaujas, padziļinātās intervijas, eksperimentālus uzstādījumus un salīdzinošos pētījumus.

Viktimoloģijas attīstība norisinājās trīs atšķirīgos posmos, un katru no tiem raksturo būtiski atklājumi un perspektīvas maiņa.

Sākotnēji šajā jomā galvenā uzmanība tika pievērsta upuru un likumpārkāpēju mijiedarbības izpratnei, bieži mēģinot noteikt, vai upuri paši ir veicinājuši savu viktimizāciju. Tas noveda pie upuru kategoriju identificēšanas, pamatojoties uz psiholoģiskām, sociālām un bioloģiskām predispozīcijām (piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki, imigranti vai etniskās minoritātes), kā arī klasifikācijas sistēmām, kuru pamatā bija upuru vaina, sākot no pilnīgi nevainīgiem upuriem līdz tādiem, kuri aktīvi piedalījušies savā viktimizācijā. Šajā periodā tika radīts termins “upuru līdzdalība”, kas atklāja, ka ievērojama daļa upuru bija tieši iesaistījusies savas nāves izraisīšanā (piemēram, uzbrūkot pirmie).

Cilvēktiesību, bērnu aizsardzības un sieviešu tiesību kustību ietekmē šajā jomā notika pāreja no upuru vainošanas uz upuru tiesību aizstāvību un atbalsta mehānismu izveidi. Rezultātā daudzas valstis ieviesa valsts atbalstītas cietušo kompensācijas shēmas, savukārt citas sāka veikt iedzīvotāju aptaujas par nereģistrētiem noziegumiem. Tas radikāli mainīja situāciju šajā jomā, atklājot milzīgo nereģistrēto noziegumu skaitu un faktisko cietušo skaitu. Šis nereģistrēto noziegumu skaits veicināja arī vietējo cietušo atbalsta programmu izveidi, piemēram, pirmās patversmes vardarbībā cietušām sievietēm, kā arī specializētu tiesībaizsardzības iestāžu pasākumus sieviešu un nepilngadīgo upuru lietās.

Mūsdienu viktimoloģija galveno uzmanību pievērš traumas apzinātai aprūpei, sistēmiskām reformām, starptautiskajām tiesībām un viktimizācijas pamatcēloņu izpratnei, kas saistīta ar vidi un dzīvesveidu. Uzmanības centrā nonāca atjaunojošā taisnīguma pieeja, kas veicina upuru pāreju no pasīviem lieciniekiem uz aktīviem dalībniekiem, atbalstot holistisku atveseļošanos un novēršot sekundāru viktimizāciju. Notiek nozīmīga pāreja uz lietišķiem, uz upuri orientētiem pētījumiem. Pētījumi galvenokārt koncentrējas uz noziegumu psiholoģiskajām sekām, piemēram, sarežģītiem pēctraumas stresa traucējumiem un poliviktimizāciju, t. i., kumulatīvo traumu, kas rodas, piedzīvojot vairākus vardarbības veidus visas dzīves garumā. Feminisms un dzimtes studijas radikāli mainīja viktimoloģiju, pārvirzot uzmanību no upuru vainošanas uz strukturālas varas nelīdzsvarotības analīzi. Fokusa maiņa atklāja slēptus noziegumus, piemēram, vardarbību ģimenē un seksuālo vardarbību, kā arī cilvēku tirdzniecību, no jauna definēja, kas tiek uzskatīts par upuri, un veiksmīgi veicināja juridiskas un sociālās aizsardzības ieviešanu neaizsargātām personām. Feministiskā pieeja viktimoloģijai noveda arī pie intersekcionalitātes koncepcijas, pētot, kā tādas sociālās kategorijas kā rase, dzimums, klase un seksualitāte ir saistīta ar ievainojamību. Feminisms arī popularizē programmas, kas vērstas uz likumpārkāpēju atbildību un cietušo atveseļošanos. Tieši šajā periodā starptautiskajos un Eiropas tiesību aktos notika vispārēja cietušo tiesību atzīšana. 1985. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO; United Nations, UN) pieņēma Deklarāciju par tiesiskuma pamatprincipiem noziegumu upuriem (Declaration of Basic Principles of Justice for Victims of Crime), kurā noteikts globāls standarts līdzjūtīgai attieksmei pret cietušajiem un viņu tiesībām uz aizsardzību, kompensāciju un atbalstu. 2001. gadā ES pieņēma Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmumu par cietušo statusu kriminālprocesā, ar ko tika noteikti pirmie saistošie pārnacionālie standarti cietušo tiesību jomā. Kopš tā laika to ir aizstājusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (Directive 2012/29/EU of the European Parliament and of the Council of 25 October 2012 establishing minimum standards on the rights, support and protection of victims of crime, and replacing Council Framework Decision 2001/220/JHA).

Viktimoloģija ir attīstījusies no vēsturiskā fokusa uz upuru vainošanu par dinamisku, daudznozaru jomu. Mūsdienās tā koncentrējas uz pierādījumiem balstītu traumu pārvarēšanu, strukturālu upuru tiesību aizstāvību un atjaunojošo taisnīgumu. Mūsdienu attīstību plaši nosaka vairākas savstarpēji saistītas tendences. Viktimoloģija mūsdienās izvērtē arī kaitējumus, kas neietilpst Krimināllikumā. Tā ietver “zaļo viktimoloģiju” (vides noziegumu un klimata katastrofu upuri), institucionālo viktimizāciju (pazīstama arī kā institucionāla vardarbība vai institucionāla nolaidība; tā attiecas uz ļaunprātīgu izturēšanos vai nolaidību pret indivīdu no organizāciju, sistēmu vai aprūpes iestāžu puses), digitālo viktimoloģiju (kas pēta, kā digitālie noziegumi nodara upuriem psiholoģisku, emocionālu un finansiālu kaitējumu, kā arī šīs tiešsaistes viktimizācijas modeļus) un konfliktu un kara traumas. Mūsdienu viktimoloģija stingri atbalsta cietušo līdzdalību kriminālprocesā. Upuri vairs nav tikai lietas liecinieki valsts labā, bet arvien vairāk tiek iesaistīti, sniedzot cietušo ietekmes paziņojumus un ar cietušā un likumpārkāpēja mediācijas programmām, ko nodrošina tādi globāli tiesību akti kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/29/ES. Mūsdienu statistikas sistēmas koncentrējas uz sistēmiskiem trūkumiem, sabiedrības attieksmi un neaizsargātu iedzīvotāju grupu atkārtotu viktimizāciju.

Maksa Planka Noziedzības, drošības un tiesību pētījumu institūtam (Max-Planck-Institut zur Erforschung von Kriminalität, Sicherheit und Recht) Vācijā ir centrāla loma viktimoloģijas kā atsevišķas kriminoloģijas nozares nostiprināšanā Eiropā. Institūts veic svarīgus pētījumus par cietušo tiesībām un pieredzi tiesiskajā sistēmā. Lejassaksijas Kriminoloģisko pētījumu institūts (Kriminologische Forschungsinstitut Niedersachsen) Vācijā ir pazīstams ar plašajiem viktimizācijas apsekojumiem, kuros izvērtēti nereģistrēti kibernoziegumi, laupīšanas un vispārēja devianta uzvedība. Starptautiskais viktimoloģijas institūts (International Victimology Institute, INTERVICT) Nīderlandē ir Tilburgas Universitātes (Tilburg University) struktūrvienība un viens no vadošajiem akadēmiskajiem centriem, kas īpaši veltīts viktimoloģijai, atjaunojošajam taisnīgumam un sabiedrības reakcijai uz viktimizāciju.

Tokivas Starptautiskais viktimoloģijas institūts (Tokiwa International Victimology Institute, TIVI) Japānā ir vadošais viktimoloģijas pētniecības centrs Āzijā, kas darbojas kā nozīmīgs starptautisko salīdzinošo pētījumu centrs un rīko globālus simpozijus par atbalstu cietušajiem. Austrālijas Kriminoloģijas institūts (Australian Institute of Criminology, AIC) ir valsts pētniecības centrs, kas publicē daudzveidīgus pārskatus un politikas ziņojumus par vardarbīgiem noziegumiem, cietušo demogrāfiju un tiesu sistēmas ietekmi.

Par nozīmīgākajiem žurnāliem viktimoloģijas jomā uzskatāmi International Review of Victimology (kopš 1992. gada, izdod SAGE Publications), Violence and Victims (kopš 1986. gada, izdod Springer Publishing Company) un Journal of Interpersonal Violence (kopš 1986. gada, izdod SAGE Publications). Savukārt starptautiskās gadagrāmatas, kas sniedz pārskatus par aktuālajiem pētījumiem un attīstības tendencēm viktimoloģijā un kriminoloģijā, ir International Perspectives in Victimology (kopš 2005. gada, izdod Pasaules Viktimoloģijas biedrība, World Society of Victimology) un International Annals of Criminology (kopš 1960. gada, izdod Cambridge University Press Starptautiskās Kriminoloģijas biedrības, International Society of Criminology, uzdevumā).

Par viktimoloģijas tēvu bieži tiek uzskatīts krimināltiesību advokāts Benžamēns Mendelsons (Benjamin Mendelsohn). Viņš šo terminu ieviesa 20. gs. 40. gados un bija jomas aizsācējs ar mērķi izprast, kāpēc noteiktas personas tiek vajātas un kā upura uzvedība varētu veicināt noziegumu. B. Mendelsons izveidoja pirmās upuru tipoloģijas, pamatojoties uz vainas jēdzienu (piemēram, nevainīgs upuris, upuris ar vainas apziņu).

Sandra Vokleite (Sandra Walklate) ir ietekmīga britu kriminoloģe un socioloģe, kura ir plaši pazīstama ar kritiskās viktimoloģijas attīstīšanu, uzsverot, kā sociālās struktūras, nevienlīdzība un dzimums ietekmē viktimizācijas pieredzi un valsts reakciju uz to. Ronalds V. Klārks (Ronald V. Clarke) un Markuss Felsons (Marcus Felson) galvenokārt pazīstami ar rutīnas aktivitāšu teorijas radīšanu, viņi revolucionizēja viktimoloģiju, koncentrējoties uz to, kā iespējamā likumpārkāpēja, piemērota mērķa un spējīga aizstāvja trūkuma konverģence izskaidro viktimizācijas risku.