Rūdolfs Krievs pēc augstākās civilās un militārās izglītības iegūšanas veidoja samērā strauju karjeru par armijas bruņojumu atbildīgajās militārajās iestādēs, 1934.–1940. gadā bija Apgādes pārvaldes Bruņošanās daļas priekšnieks.

R. Krievs dzimis mežziņa Kārļa un Emīlijas (dzimusi Reineka) Krievu ģimenē. Kristīts Helmes evaņģēliski luteriskajā vācu draudzē. 09.1915.–09.1916. mācījās un beidza Rīgas Aleksandra ģimnāziju evakuācijā Veru (tagad Igaunija). 09.1916. uzsāka studijas Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool). 17.12.1916.–23.04.1917. mācījās un beidza 5. Kijivas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (5-я Киевская школа подготовки прапорщиков пехоты). 20.06.1922. nokārtoja zināšanu pārbaudījumu automobiļu teorijā un praksē. 29.10.1925. nokārtoja pārbaudījumu par pilnu militāru izglītību. No 1920. gada studēja Latvijas Universitātes (LU) Mehānikas fakultātē, 31.05.1928. beidza fakultāti (inženiera mehāniķa grāds; diplomdarbs “Dīzeļmotora spēkstacija kara arsenālam Rīgā” ieguva II godalgu), 08.05.1929. – arī Kara politehniskos kursus Auto-artilērijas programmā.

Precējies 08.1930. ar Zentu Mariju Ceru no Jēkabpils, meita Vivita. Dzīvesbiedre un meita pēc Otrā pasaules kara Vācijā, pēc tam Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Pirmā pasaules kara laikā Tērbatā studentu mobilizācijas gaitā R. Krievs 26.10.1916. iesaukts Krievijas armijā, 26.11. iedalīts 2. sagatavošanas mācību bataljonā sagatavošanai karaskolām. Pēc praporščiku sagatavošanas skolas beigšanas no 23.04.1917. virsnieks (praporščiks). Pēc piešķirtā atvaļinājuma 23.06. komandēts Petrogradas kara apgabala štāba rīcībā, 06.07. iedalīts 178. kājnieku rezerves pulkā Staraja Rusā, Novgorodas guberņā, 1. rotas jaunākais virsnieks, pēc tam 1. bataljona grenadieru komandas priekšnieka palīgs. 17.08. pārvietots uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku Valmierā un apkārtnē, 20.08. ieradās un iecelts par 12. rotas jaunāko virsnieku. 1917. gada rudenī pulka sastāvā pārvietots uz Tērbatu. 14.02.1918. atvaļināts no armijas, vācu okupācijas laikā palika Vidzemē, dzīvoja Valmieras apriņķa Lodes pagastā.

27.02.1919. Rūjienā mobilizēts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, Ziemeļlatvijas karaspēkā (no 31.03. Ziemeļlatvijas brigāde), 04.03. iedalīts 1. Valmieras kājnieku pulkā (leitnants), 3. rotas jaunākais virsnieks. Pulka sastāvā no 31.03. kaujās ar Padomju Latvijas armiju Ziemeļlatvijā. 18.04. Ziemeļvidzemē pie Mences muižas, kad savējā artilērijas baterija bija spiesta atkāpties uz Melnupes labo krastu un pretinieks centās nogriezt vienīgo atkāpšanās ceļu pār Mences tiltu, ar vadu atsita Padomju Latvijas armijas 6. strēlnieku pulka 2 rotu uzbrukumu un noturēja ieņemtās pozīcijas, kamēr savējo vienības atkāpās un nostiprinājās pie Sāru muižas, pēc tam atgriežoties pie tām (04.1922. par to apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni). Nākamajā dienā, 19.04., artilērijas lādiņa sprādzienā ievainots, evakuēts ārstēšanai uz aizmuguri, uz Valku. Virsleitnants (01.05.; par kaujas nopelniem). Pēc ievainojuma izārstēšanas 26.07. atgriezās pulkā (no 07.08. Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks), mācību komandas jaunākais virsnieks. Piedalījās kaujās ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju, 07.12.1919.–14.01.1920. saslimšanas dēļ ārstēts Jelgavas evakuācijas punktā. 18.01.1920. pārvietots uz pulka ložmetēju rotu, jaunākais virsnieks. No 01.1920. piedalījās kaujās ar Padomju Krievijas Sarkano armiju Latgales frontē, Pitalovas rajonā. 03.02.–24.02. komandējumā Rīgā, informācijas kursos Armijas virspavēlnieka štābā. 10.03. komandēts no frontes uz Rīgu, automobiļu kursi. 01.05. pārvietots uz Bruņoto automobiļu divizionu, noklausījās divu mēnešu automobiļu kursus, nokārtojot iegūto zināšanu pārbaudījumu. No 09.06. bija 2. auto nodaļas bruņotā automobiļa “Staburags” komandiera vietas izpildītājs. 15.03.1921., pēc diviziona pārformēšanas par Auto divizionu, Auto rotas vada komandieris, no 18.04. Auto rotas bruņotā auto komandieris, no 02.11. šofera instruktora vietas izpildītājs diviziona štābā. 31.05.1922. divizions pārdēvēts par Autotanku divizionu, no 01.06. instruktoru rotas komandiera vietas izpildītājs. 30.08. nodeva rotas komandiera amatu, pārskaitīts par jaunāko virsnieku, caur Tehniskās divīzijas štābu komandējot uz studijām LU (ieskaitīts pie štāba piekomandēto sarakstā sagatavošanai kara speciālista nozarē LU). Studiju laikā vasaras brīvlaikos un citreiz periodiski izpildīja dažādus pienākumus divizionā (29.09.1926. divizions pārdēvēts par Autotanku pulku). 03.08.1923. atļauts patstāvīgi vadīt vieglos un smagos automobiļus, 21.01.1926. ieguva autotanku virsnieka nosaukumu. 27.09.1927. komandēts uz Virsnieku akadēmiskajiem kursiem. Pēc LU pabeigšanas 29.06.1928. atgriezās Autotanku pulkā, no 01.07. piekomandēts Arsenālam, virsštata jaunākais inženieris. 09.09.1930. pārvietots uz Galveno intendantūras pārvaldi, no 01.10. Tehniskās komitejas vecākais inženieris. Kapteinis (17.11.). Iepriekš 12.08.–20.09.1929. komandējumā sevišķā uzdevumā ārzemēs. Pēc Apgādes pārvaldes izveidošanas 19.05.1933. iecelts par tās Bruņošanās daļas tehniskās nodaļas priekšnieku. 11.–30.06. sevišķā uzdevumā ārzemēs, 10.06.1933.–31.12.1934. arī armijas ieroču inspektora vietas izpildītājs. Pulkvedis-leitnants (17.11.1933.). 02.05.–07.08.1934. un no 10.10.1934. Bruņošanās daļas priekšnieka vietas izpildītājs, 17.11.1937. paaugstināts par pulkvedi un apstiprināts daļas priekšnieka amatā. Daudzkārt dienesta komandējumos bruņojuma iegādes jautājumos Anglijā (17.–30.07.1934., 15.–22.09., 25.10.–17.11.1935., 26.11.–06.12.1938., 05.–20.02., 08.–10.03., 21.–26.05., 10.–14.06., 16.–26.07., 13.–24.09.1939., 17.–26.03., 22.– 28.05.1940.). Ārpus dienesta 16.01.1939. iecelts par Profesiju kameras locekli. Bija studentu korporācijas “Fraternitas Lettica” filistrs.

Pēc valsts okupācijas 10.1940. pārskaitīts Sarkanās armijas 24. Teritoriālajā strēlnieku korpusā, vēlāk atvaļināts. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1942.–1944. gadā latviešu pašpārvaldes Saimniecības ģenerāldirekcijas Apgādes un sadales direkcijas direktora palīgs. 10.1944. no Rīgas devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, dzīvoja Rucavas pagastā. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas 02.1945. apcietināts, izvests un ieslodzīts Petrozavodskas soda nometnēs Karēļu–somu Padomju Sociālistiskajā Republikā.

R. Krievs, bijušais kājnieku jaunākais virsnieks ar ievērojamiem kaujas nopelniem Latvijas Neatkarības kara laikā, jau 1920. gadā uzsāka specializāciju tehniskajās karaspēka daļās, bet pēc atbilstošas augstākās civilās un militārās izglītības iegūšanas veidoja samērā strauju karjeru par armijas bruņojumu atbildīgajās militārajās iestādēs, turklāt 1934.–1940. gadā bija Apgādes pārvaldes Bruņošanās daļas priekšnieks. Šī institūcija nodrošināja karaspēka daļas un personālsastāvu ar samērā modernu bruņojumu, kas Otrā pasaules kara priekšvakarā bija īpaši nozīmīgs uzdevums. Tā veikšana no daļas vadītāja prasīja arī pastāvīgu sadarbību ar ārvalstu armijām un bruņojuma ražošanas centriem Centrāleiropā un Rietumeiropā, ko R. Krievs par piešķirtajiem līdzekļiem sekmīgi darīja.

Par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā R. Krievs apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu, Somijas Baltās Rozes ordeni (III šķira).