Latviešu pavārgrāmatas starpkaru periodā atspoguļo pāreju no 19. gs. tulkotajām un elitei adresētajām recepšu grāmatām uz mērķtiecīgi veidotu Latvijas nacionālo virtuvi. To attīstību noteica gan sociālās pārmaiņas, gan jaunizveidotās Latvijas valsts nacionālisma ideoloģija, kas priekšplānā izvirzīja vietējās tradīcijas un produktus. Pārmaiņas virtuvē veicināja jaunu recepšu rašanos – paplašinājās saldo ēdienu klāsts, populārs bija veģetārs uzturs, kas pievērsa uzmanību vietējo dārzeņu izmantošanai. Pirmoreiz tika izdotas svētku galdam veltītas pavārgrāmatas, kas veidoja jaunus sociālās uzvedības standartus. 

Līdz 20. gs. sākumam pavārgrāmatas Latvijā lielākoties bija tulkotas no vācu valodas, tās bija balstītas ārvalstu izdevumos un adresētas elitei. Paplašinoties izglītotajai vidusšķirai, pieauga pieprasījums pēc pavārgrāmatām, kas atbilstu vietējiem apstākļiem. Pēc Pirmā pasaules kara mainījās mājsaimniecības struktūra – samazinājās kalpotāju skaits, turklāt ēdiena gatavošana kļuva par pašas namamātes pienākumu. Nepieciešamas kļuva praktiskas, nevis izsmalcinātas pavārgrāmatas. 

Vajadzību pēc jauna veida pavārgrāmatām pastiprināja modernizācijas procesi: tehnoloģiju attīstība, virtuves iekārtojuma pārveide, jauni produkti. Pieaugot pilsētnieku skaitam, mazinājās mutvārdu tradīcijas nozīme – receptes mazāk tika nodotas no paaudzes paaudzē, vairāk – apgūtas no rakstītiem avotiem, jo pilsētas dzīves apstākļi būtiski atšķīrās no lauku vides. Iepriekšējo paaudžu zināšanas ne vienmēr bija piemērojamas. Mainījās arī priekšstati par pareizu ēšanu, kurus ietekmēja uzturzinātnes atklājumi un higiēnas standarti. Ekonomiskā krīze un bezdarbs 20. gs. 20. un 30. gados radīja ideoloģisku spiedienu veicināt vietējo produktu patēriņu un ierobežot importa preces. 

Nozīmīgs bija arī nacionālās valsts izveides konteksts. Pēc 1918. gada mērķtiecīgi tika veidots latviskās kultūras modelis, kurā svarīga loma bija arī ēdienam. Pavārgrāmatas kļuva par instrumentu nacionālās virtuves konstruēšanā – tās pārstrādāja agrāko kulināro pieredzi, mazinot svešzemju ietekmes un akcentējot vietējo kulināro kultūru. Tādējādi veidojās priekšstats par vienotu Latvijas virtuvi, kas būtu atšķirīga no citu valstu virtuvēm un stiprinātu sabiedrības pašapziņu.

Ievērojama loma nacionālās virtuves tapšanā bija mājturības izglītībai. Tā bija valsts atbalstīta un saistīja kulināriju ar sabiedrības audzināšanu un saimniecisko attīstību. Piemēram, Kaucmindes mājturības semināra audzēknes, mācībspēki un absolventes aktīvi piedalījās sabiedrības informēšanā un uztura paradumu veidošanā, vadot kulinārijas kursus, publicējoties presē, rakstot pavārgrāmatas un piedaloties valsts organizētās pārtikas propagandas kampaņās.

Pēc Pirmā pasaules kara divas pirmās latviski sarakstītās pavārgrāmatas iznāca 1921. gadā. Abas bija veltītas marmelādes un sīrupa pagatavošanai, acīmredzot – kā ieteikumi mājās saražotā izmantošanai ierobežotu resursu apstākļos. Līdz desmitgades beigām pavārgrāmatu skaits nepārsniedza 20 un dominēja atkārtoti iepriekšējo periodu izdevumi, kas pārstāvēja elites virtuvi un lielo mājsaimniecību modeli ar kalpotājiem (piemēram, Kristīne Breikše, “Mājturības un vārīšanas māksla ar 480 receptēm, aizrādījumiem un zīmējumiem”, 1924; Hermīne Zālīte, “Minjonas pavārniecības māksla”, 1927).

20. gs. 30. gados izdoto pavārgrāmatu skaits pieauga teju trīskārt, sasniedzot gandrīz 60. Desmitgades sākumā tajās vērojamas pārejas pazīmes – integrēta Pirmā pasaules kara pieredze, receptes ierobežotu resursu apstākļiem un padomi par produktu aizvietošanu. Izdevumi taupīgai saimniekošanai paplašināja pavārgrāmatu funkciju no reprezentatīvas uz praktisku (Natālija Suta, “Pavāru grāmata: praktiskā virtuve”, 1930), un taupības grāmatas papildināja veģetārā uztura pavārgrāmatas, kas popularizēja Latvijā izaudzēto (Dora Švīkule, “210 lētas un viegli sagatavojamas zaļbarības receptes”, 1930).

Desmitgades otrajā pusē pavārgrāmatas iezīmēja skaidru distanci no agrākajām zināšanām – tika kritizēti vecie paradumi un formulēti jauni kulinārijas principi. Pavārgrāmatas kļuva par instrumentu nacionālās virtuves standartizācijā – receptes tika vienkāršotas, latviskotas un balstītas vietējo produktu izmantošanā. Pavārgrāmatu normatīvo un audzinošo lomu nostiprināja tas, ka lielākā daļa autoru bija sievietes – mājturības skolotājas, kuru profesionālais statuss piešķīra receptēm pedagoģisku svaru (Auguste Apsīte-Kuļša, “Pavāru grāmata: reformēta virtuve”, 1935; Marija Feldmane, “Jaunā virtuve”, 1938; Hilda Birziņa, “Latviskā un modernā virtuve”, 1936).

Palielinoties valsts interesei par iedzīvotāju uzturu paradumu ietekmēšanu, 20. gs. 30. gados var izšķirt īpašu pavārgrāmatu grupu, kas dēvējamas par propagandas pavārgrāmatām. To uzdevums bija veicināt noteiktu produktu patēriņu tautsaimniecības interesēs. Aicinājumi lietot vairāk cukura, izvēlēties vietējās zivis vai atteikties no ievestām precēm bija reizē praktiski padomi un ekonomiski politiski uzdevumi, kurus atbalstīja valsts institūcijas un ražotāju kooperatīvi: Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība, Latvijas ražojumu propagandas komiteja. Cukura propagandas kampaņas spilgts piemērs ir Kaucmindes mājturības semināra direktores Olgas Stakles-Kulitānes “Cukurs, tautas masu patēriņa un veselības kopšanas līdzeklis” (1935).

20. gs. 30. gadi bija visaktīvākais pavārgrāmatu izdošanas laiks, un 1939. gads iezīmē šī perioda beigas. Starpkaru periodā pavārgrāmatu attīstība virzījās no daudzveidīgas, elitāras un ārvalstu ietekmes absorbējošas recepšu tradīcijas uz praktiskāku, ideoloģiski strukturētu nacionālās virtuves modeli. Pēc 1940. gada to nomainīja nacistiskās Vācijas okupācijas laikā izdotie, izteikti atšķirīgie taupības izdevumi, kurus pieņemts dēvēt par kara laika pavārgrāmatām.

20. gs. 30. gados pavārgrāmatas bija kļuvušas latviskas – adaptēti vācu recepšu tulkojumi, izzuduši nosaukumi svešvalodās, iekļautas zemnieku ēdienu receptes. Galda klājumos un ēdienu rotājumos parādās tautiski raksti un simbolika. Uzsvars tiek likts uz vietējām izejvielām, importa produktu izmantojums samazinās.

Jauninājums bija vienkāršu, pārsvarā vārītu saldo ēdienu receptes. To daudzveidība saistāma ar intensīvo cukura propagandu. Šīs receptes veicināja gan vietējo produktu izmantošanu, gan cukura patēriņu. Vietējie augļi un ogas, piena produkti un olas bija pamatā dažādu ķīseļu, kompotu, saldo zupu, želeju, krēmu un uzputeņu receptēm.

Nozīmīga bija zemnieku ēdienu iekļaušana kulinārajā repertuārā un to modernizācija – senās receptes, kas radušās lauku dzīves kontekstā un atspoguļo sezonalitāti, tika pielāgotas pilsētas apstākļiem. Tās tika papildinātas ar smalkākām sastāvdaļām, izmantoti sarežģītāki gatavošanas un rotāšanas paņēmieni. Lai gan daudzas receptes atspoguļoja konkrētu novadu virtuvi un izlokšņu nosaukumus, nacionālās virtuves veidošanas procesā reģionālās īpatnības netika izceltas. No gastronomiskās valodas izzuda savdabīgie lokālie nosaukumi.

Zemnieku ēdienu aktualizēšana izvirzīja priekšplānā Latvijas nacionālajai virtuvei raksturīgāko iezīmi – vietējo produktu prioritizēšanu. Ilgu laiku ievestie produkti tika uzskatīti par prestižiem, svešzemju garšvielu pievienošana ēdieniem paaugstināja to statusu. Starpkaru perioda pavārgrāmatas centās mainīt šo priekšstatu, izmantojot spēcīgus apgalvojumus, piemēram, to, ka ārzemju preces esot ne tikai sliktākas par vietējām, bet pat kaitīgas.

Jaunums pavārgrāmatu klāstā bija viesību galdam veltīti izdevumi. Agrāk pavārgrāmatās par viesību modi liecināja vienīgi ēdienkaršu paraugi, taču starpkaru perioda izdevumi sniedza padomus ne tikai ēdiena pagatavošanā, bet arī galda klāšanā, viesību rīkošanā un uzvedībā pie galda. Šādi norādījumi liecina, ka pavārgrāmatas ne tikai atspoguļoja pastāvošus paradumus, bet arī veidoja jaunus sociālās uzvedības standartus. Tās mācīja prasmes, kas arvien vairāk kļuva nepieciešamas sabiedrībā, kur sociālais stāvoklis strauji mainījās un nepieciešamā uzvedības kultūra ne vienmēr bija iemācīta ģimenē. Paraugus šai kultūrai meklēja gan augstākajos sabiedrības slāņos, gan Rietumeiropas tradīcijās. Gadskārtu svinēšana gan tika ieteikta latviskā garā, bet citādi viesībās dominēja Rietumeiropas paraugi.

Jaunajā Latvijas valstī nacionālās virtuves tapšana bija likumsakarīga. Ēdieniem bija nozīme nacionālās identitātes veidošanā tāpēc, ka tie ar citiem jaunās valsts simboliem – karogu, himnu un tautas tērpu – stiprināja valsts ideju, pamatojot to tautas pagātnē. Šī pagātne tika apzināti dokumentēta, vācot etnogrāfiskas ziņas par dzīvesveidu laukos, un fiksētās tradīcijas kļuva par paraugu latviskuma reprezentācijai (arī virtuvē).

Starpkaru perioda pavārgrāmatas kalpoja divkāršam mērķim – tās racionalizēja un modernizēja ikdienas virtuvi un vienlaikus konstruēja latviskās nacionālās virtuves priekšstatu, kas balstījās lauku dzīves tradīcijās un vietējo produktu prioritātē.