Biedrības pamatā bija centieni veidot latvisku mākslas skolu, kuras nacionālais raksturs izpaustos ne tikai tematiskajā izvēlē, bet arī mākslinieciskajā formā un saturā, meklējot jaunus risinājumus, kas balstītos iepriekšējos Latvijas mākslas sasniegumos. Mūkusalas mākslinieku biedrība bija viena no nozīmīgākajām 20. gs. 30. gadu jauno mākslinieku apvienībām Latvijā. Tās darbība veicināja jauno mākslinieku iekļaušanos profesionālajā mākslas vidē, nodrošināja regulāras izstāžu iespējas.

Nosaukums radies no Mūkusalas ielas (Rīgā), kur 1929. gadā tika izveidota jauno mākslinieku darbnīca. 1932. gadā biedrība ieguva savu nosaukumu un tika formāli izveidota.

Vēl pirms biedrības izveidošanas daļa tās vēlāko biedru 20. gs. 20. gados pulcējās Valdemāra Tones darbnīcā, tomēr Mūkusalas mākslinieku biedrības pirmsākumi saistāmi ar 1929. gadu, kad Arturs Jūrasteters Mūkusalā ar mecenātes atbalstu ierīkoja jauno mākslinieku darbnīcu, kuras iecere bija veidot Barbizonas mākslinieku kolonijai līdzīgu radošu kopienu. 

Pirms biedrības formālās dibināšanas Latvijas Mākslas akadēmijā studijas pārpraukušais students A. Jūrasteters 1929. gadā Mūkusalā izveidoja darbnīcu, kurā strādāja arī citi studiju biedri un līdzgaitnieki. Mūkusalas mākslinieku biedrība radās uz latviešu inteliģences pulciņa “Kamols” pamatiem, kas tika pārveidots, saglabājot tā statūtus, mainot nosaukumu un turpmāk to pārsauca par Mūkusalas mākslinieku biedrību.

Mūkusalas mākslinieku biedrība formāli darbojās no 1932. līdz 1938. gadam un galvenokārt apvienoja Latvijas Mākslas akadēmijas bijušos un esošos audzēkņus, kuri vēlējās strādāt gleznotāja V. Tones vadībā. Biedrība aktīvi piedalījās Latvijas mākslas dzīvē, sarīkojot izstādes Rīgā, Jelgavā un Kauņā (Lietuvā).

Biedrības darbībā izdalāmi divi attīstības posmi. 1932.–1935. gadā tās priekšsēdētājs bija A. Jūrasteters. Šajā laikā raksturīga aktīva sabiedriskā darbība un vēl nevienmērīgs biedru gleznieciskais sniegums. Pēc 1935. gada 22. decembra pilnsapulces iekšēju nesaskaņu rezultātā A. Jūrasteters izstājās no biedrības.

1936.–1938. gadā priekšsēdētāja amatu pildīja Anšlavs Eglītis. Šajā posmā nostiprinājās biedru profesionālais sniegums un pieauga individuālo māksliniecisko meklējumu nozīme.

Biedrības aktīvu darbību mazināja tās iekļaušana Latvijas tēlojošās mākslas biedrībā 1938. gadā. Biedrība atradās Latvijas Rakstu un mākslas kameras pakļautībā un apvienoja astoņas mākslinieku grupas un biedrības – Neatkarīgo mākslinieku vienību, Rīgas mākslinieku grupu, biedrību “Sadarbs”, Latvju mākslinieku biedrību, Latviešu tēlojošo mākslinieku biedrību, Rīgas grafiķu biedrību, biedrību “Zaļā vārna” un Mūkusalas mākslinieku biedrību.

Mūkusalas mākslinieku biedrības biedri pēc reorganizācijas turpināja darboties Latvijas tēlojošās mākslas biedrības ietvaros kā atsevišķa Mūkusalas mākslinieku biedrības sekcija.

Pēc Mūkusalas mākslinieku biedrības iekļaušanas Latvijas tēlojošās mākslas biedrībā 1940. gada janvārī kādreizējie Mūkusalas mākslinieku biedrības biedri piedalījās izstādē Latvijas tēlojošās mākslas biedrības ietvaros. Viņu darbi iezīmēja lielu dažādību mākslinieciskajos meklējumos. Biedru daiļrade ieguva arvien individuālāku raksturu. Rakstu un mākslas kamera, kas autoritārajā valstī vadīja mākslas dzīvi, ne tikai organizatoriski, bet arī idejiski kā oficiālo mākslas virzienu bija nospraudusi samērā šauri izprastu reālismu, kas tieši atspoguļojās izstāžu kritikas vērtējumos. Latvijas tēlojošās mākslas biedrība likvidēta 1940. gada jūlijā pēc Latvijas okupācijas.

Biedrības izveidē un darbībā īpaša nozīme bija A. Jūrasteteram, Oskaram Norītim un Anšlavam Eglītim. A. Jūrasteters bija pirmais valdes priekšsēdētājs, A. Nulītis tika iecelts par priekšsēdētāja biedru, A. Eglītis pildīja biedrības sekretāra pienākumus, bet O. Norītis sekretāra biedra pienākumus. Biedrības māksliniecisko un profesionālo ievirzi visas tās darbības laikā ietekmēja V. Tones pedagoģiskie un profesionālie meklējumi.

Mūkusalas mākslinieku biedrībā apvienojās galvenokārt jaunie mākslinieki – Latvijas Mākslas akadēmijas bijušie vai esošie studenti, kuri nebija iesaistīti citās mākslinieku biedrībās. Biedrības dibinātāju un pirmo biedru vidū bija Ansis Artums, Arvīds Egle, A. Eglītis, A. Jūrasteters, Vilis Linga, Bernhards Mednītis, Kārlis Neilis, O. Norītis, Arnolds Nulītis un Vilis Valdmanis. Biedrībai pievienojās arī Alberts Silzemnieks, kā arī Voldemārs Jakobsons, Eduards Melbārdis, Arvīds Spertāls, Jūlijs Viļumainis, Jānis Zvirbulis, Jānis Kalmīte, Arnolds Mazītis, Anna Dārziņa, Veronika Janelsiņa, Egons Zvirbulis, Alise Zvirbule un Leonīds Banga.

Par biedrības goda biedriem tika iecelti V. Tone, Konrāds Ubāns un Teodors Zaļkalns, kā arī savu piederību jaunajai biedrībai saglabāja bijušie latviešu inteliģences pulciņa “Kamols” biedri – Viktors Eglītis, Valdemārs Dambergs, Voldemārs Reiznieks, Jūlijs Sproģis, Ernests Brastiņš un Edvarts Virza.

Biedrus vienoja interese par māksliniecisko jaunradi un mākslas problēmu apspriešanu. V. Tones darbnīcas modelī mākslinieki pārsvarā strādāja patstāvīgi un pēc tam darbus apsprieda ar meistaru. Šāda pieeja veicināja profesionālo un estētisko jautājumu izpratni, kā arī individuāla mākslinieciskā rokraksta veidošanos.

1934. gada 12. oktobrī biedrība pieņēma lēmumu dibināt izdevniecību un izdot žurnālu mākslas darbu popularizēšanai. Tika plānots izdot mākslinieciski augstvērtīgu izdevumu ar astoņām teksta lapām un 16 reprodukcijām, taču izdevniecības izveide un žurnāla izdošana tā arī netika īstenota. Biedrības darbību dokumentē tās izstāžu katalogi.

Mūkusalas mākslinieku biedrības nozīmīgākais darbības veids bija izstāžu organizēšana un jauno mākslinieku iesaistīšana profesionālajā mākslas apritē. Biedrības biedri sarīkoja sešas izstādes Rīgas pilsētas mākslas muzejā, kā arī pa vienai izstādei Jelgavā un Kauņā. Izstādes jaunajiem māksliniekiem nodrošināja iespēju regulāri eksponēt darbus un veidot profesionālu atpazīstamību.

Biedrības nozīmīgākā idejiskā īpatnība bija apzināta pievēršanās latviskās mākslas tradīcijai. Par nozīmīgiem mākslinieciskajiem priekšgājējiem biedri uzskatīja Ādamu Alksni, Teodoru Ūderu, Voldemāru Matveju, Jāzepu Grosvaldu un Jēkabu Kazaku, bet no laikabiedriem īpaši nozīmīgi bija V. Tone, K. Ubāns un T. Zaļkalns. Biedrības nostāja bija nevis lauzt iepriekšējo tradīciju, bet to turpināt un attīstīt savā izpratnē.

Mūkusalas mākslinieku biedrības nozīme Latvijas mākslas vēsturē saistāma ar jauno mākslinieku profesionālās vides veidošanu, V. Tones darbnīcas tradīcijas turpinājumu un latviskas mākslas tradīcijas attīstīšanu. Biedrība atspoguļo starpkaru Latvijas mākslas vides centienus savienot akadēmisku profesionālismu, nacionālu mākslas izpratni un individuālus radošos meklējumus.

Biedrības mākslinieciskajā darbībā sākotnēji dominēja samērā vienota ievirze un izteikta V. Tones ietekme. Vēlāk biedru daiļrade kļuva daudzveidīgāka, pieauga individuālo risinājumu nozīme. Tematiski nozīmīgākie žanri bija ainava, portrets un klusā daba, bet 20. 30. gadu otrajā pusē pieauga arī žanrisko kompozīciju īpatsvars.

Mūkusalas mākslinieku biedrības laikmeta un ar to saistīto personību atspoguļojums literatūrā sastopams A. Eglīša atmiņu romānā “Pansija pilī” (1962). Biedrība pieminēta arī K. Neiļa atmiņu grāmatā “Tie trakie gleznotāju gadi” (2006).