Eduarda Vītola daiļrade ir nozīmīga kultūras daļa Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Viņš ir viens no Latvijas scenogrāfijas pamatlicējiem, kā arī gleznotājs akvarelists, mākslas pedagogs, grāmatu ilustrators, karikatūrists, mēbeļu, rotu, metālkalumu, saldumu iesaiņojuma metu dizainers un porcelāna fabriku trauku apgleznojumu mākslinieks.

E. Vītols dzimis muižas pārvaldnieka Jāņa Vītola daudzbērnu ģimenē. Māte Trīne Vītola mira dzemdībās, un jau dažu mēnešu vecumā viņš nonāca tēva brālēna Pētera Veidemaņa ģimenē Umurgā. Patēvs bija tirgotājs un vēlējās E. Vītolu izskolot par tirgotāju un sava amata turpinātāju. Tomēr jau agrā bērnībā audzinātāja viņam mācīja zīmēšanu. Arī skolā viņš aizrāvās ar zīmēšanu. Pēc Limbažu apriņķa skolas un Limbažu pilsētas skolas beigšanas E. Vītols pretēji audžuvecāku vēlmēm devās uz Pēterburgu un 1896. gadā iestājas Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas (Центральное училище технического рисования им. А. Л. Штиглица) teātra dekorāciju klasē, kā arī mācījās vitrāžu stikla glezniecības klasē un apguva akvareļa tehniku pie skolas tekstiliju un gleznošanas klases vadītāja gleznotāja Jūlija Jaunkalniņa, kuram bija liela ietekme uz E. Vītola turpmāko daiļradi. Studentiem mācību laikā bija iespēja praktizēties Pēterburgas Marijas teātrī (Мариинский театр), kur tie piedalījās ievērojamu scenogrāfu metu realizēšanā. E. Vītols bija pirmais no latviešu māksliniekiem, kas 1901. gadā Štiglica tehniskās zīmēšanas skolu absolvēja ar izcilību un ieguva stipendiju studijām ārzemēs. No 1901. līdz 1903. gadam E. Vītols uzturējās Anglijā, Beļģijā, Dānijā, Itālijā, Francijā, Nīderlandē un Vācijā. Apceļojot Rietumeiropu, E. Vītols iepazinās ar muzejiem, mākslas dzīvi un padziļināti apguva ziemeļu gotikas un renesanses arhitektūru. No 1902. līdz 1903. gadam viņš praktizējās Bavārijas Valsts opera (Bayerische Staatsoper) dekorāciju darbnīcā. Ilgāku laiku viņš uzturējās Vircburgā, Nirnbergā un Rotenburgā, vākdams materiālus dekorāciju glezniecībai un akvareļos gleznojot baznīcas un ielu skatus. Šajā laikā tapis Rotenburgas un Minhenes pilsētas zīmējumu albums, kurā dokumentāli precīzi zīmējumos un akvareļos fiksētas gotikas celtņu fasādes, pagalmi, ieliņas un nostūri.

No 1907. gada bija precējies ar operdziedātāju Aleksandru Konstanci Eleonoru Vītolu (dzimusi Šmite). Dēls Aļģirds Vītols 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un 1941. gadā nošauts Krievijā.

Pēc atgriešanās no ārzemju studijām E. Vītols no 1903. līdz 1918. gadam dzīvoja Pēterburgā un strādāja par zīmēšanas skolotāju dažādās vidējās izglītības skolās. Viņš strādāja arī par teātra dekoratoru, no 1903. gada regulāri piedalījās izstādēs, ilustrēja grāmatas un zīmēja karikatūras žurnālam “Svari” (1906‒1907). E. Vītola zīmējumi publicēti arī laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis“ un Peterburgskij ļistok (Петербургский листок). Pēterburgā E. Vītols turpinājaa izkopt akvareli, meklēdams piemērotus sižetus, krāsu un toņu salikumus. Šajā laikā viņa māksliniecisko rokrakstu veidoja vairāki ceļojumi uz Norvēģiju, kur viņš atklāja reģionam raksturīgo gaismu, kompozīcijas skaidrību un īpašo vērīgumu pret ainavu un cilvēku. Dominējošā kolorīta gamma ir vēsie, pelēcīgi zaļie un zilie toņi. Sākot ar 1906. gadu E. Vītols regulāri piedalījās visās Ķeizariskās akvarelistu biedrības (Императорское общество русских акварелистов) izstādēs, gūdams atzinīgas atsauksmes krievu un vācu presē. E. Vītola gleznas, dekorāciju skices un mēbeļu skices tika eksponētas gandrīz visās latviešu mākslinieku izstādēs pirms Pirmā pasaules kara un kara laikā. E. Vītols bija latviešu studējošās jaunatnes pulciņa “Rūķis” (Pēterburgā) biedrs, Mākslas veicināšanas biedrības (Обществa содействия искусству) biedrs Pēterburgā, kā arī mākslinieku biedrības “Sadarbs” biedrs. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Mākslinieku savienībā no 1946. gada.

No 1922. līdz 1932. gadam E. Vītols bija Latvijas Mākslas akadēmijas vecāko klašu vadītājs, bet no 1946. līdz 1954. gadam ‒ Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības katedras asistents, no 1947. gada docents Keramikas katedrā. No 1935. līdz 1937. gadam vadīja savu studiju, kuras audzēkņus mākslinieks sagatavoja iestājeksāmeniem Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē un Latvijas Mākslas akadēmijā. No 1937. līdz 1940. gadam strādāja par pedagogu Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. No 1941. līdz 1944. gadam strādāja par zinātnisko līdzstrādnieku Rīgas pilsētas mākslas muzejā (mūsdienās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs).

E. Vītols ar jaundibināto Latviešu operu kā tās pastāvīgais dekorators atgriezās Latvijā 1918. gadā un līdz 1936. gadam strādāja par Latvijas Nacionālās operas (kopš 2015. gada Latvijas Nacionālā opera un balets) scenogrāfu dekoratoru, bet no 1921. gada līdz 1935. gadam bija arī operas dekorāciju darbnīcas vadītājs. Balstoties iluzorās gleznieciskās dekorācijas manieres principos, romantiski reālistiskajā telpas traktējumā un gaumīgā kolorītā, E. Vītols darinājis dekorācijas vairāk nekā 80 operas un baleta iestudējumiem. Viņš radīja dekorāciju metus tādiem klasiskās operas uzvedumiem kā Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский ) “Pīķa dāma” (1919), Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Loengrīns” (1920), Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Dons Žuāns” (1921), Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) Madame Butterflay (1925), Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Otello” (1926) un “Trubadūrs” (1928), kā arī Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) baletam “Raimonda” (1926) un P. Čaikovska ”Gulbju ezers” (1926). Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves joprojām tiek izmantots E. Vītola 1925. gadā veidotais vizuālais noformējums un kostīmi Dž. Pučīni operai Madame Butterflay.

E. Vītols visvairāk strādāja akvareļa tehnikā, lai gan izmantoja arī eļļas, temperas un pasteļa tehniku. Viņš gleznoja ainavas, klusās dabas, portretus, izpelnoties ievērību daudzās vietējās un ārzemju izstādēs. Savos tehniski virtuozajos, bagātajos un kolorītā dzidrajos akvareļos E. Vītols attēlojis Latvijas ainavas, ceļojuma iespaidus ārzemēs, īpašu uzmanību veltot arhitektūrai. Darbos dominē lirisks poētiskums, kluss un intīms redzējums. E. Vītola gleznotām ainavām raksturīgs dzidrs akvareļa krāsu klājums, sulīgi piesātināts otas raksts un virtuozi izmantotas brīva plūdinājuma iespējas. Noskaņas radīšanai veiksmīgi izmantota arī akvareļa papīra rupjā faktūru.

No 1919. līdz 1921. gadam E. Vītols bija Rūpniecības departamenta mākslas amatniecības pārzinis. Viņš apkopoja un izdeva savus un citu mākslinieku mēbeļu un trauku projektu krājumus. No 1939. līdz 1941. gadam bija mākslinieks Vilhelma Ķuzes saldumu fabrikā. Viņš veidoja metus Mihaila Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikai un Jakoba Karla Jesena porcelāna fabrikas traukiem. Ikdienā lietojamo trauku, dekoratīvu šķīvju un vāžu apgleznojumu tematikai un kompozīcijas risinājumiem ierosmes avots bija Latvijas ainava, vēstures notikumi, folkloras motīvi. Vēsturisko mākslas stilu garā E. Vītols veidoja metus koktēlniecības un mēbeļu galdniecības meistara Kārļa Ādamsona ražotajām mēbelēm. 1937. gadā par tautiskā stilā veidoto ēdamistabas iekārtu pēc E. Vītola meta un par viesistabas mēbelēm K. Ādamsons saņēma zelta medaļu 1. Latvijas daiļamatniecības izstādē. E. Vītols radījis arī dizaina metus sudrabkaļu Jāņa un Leonīda Rīdusu darbnīcas darbiem un Arnolda Naikes darbnīcai.

E. Vītols bija viens no Latvijas mākslas pedagoģijas pamatlicējiem un izcils gleznotājs akvarelists un dizainers. Tomēr vislielāko ieguldījumu viņš atstājis kā Latvijas Nacionālās operas scenogrāfs, kura scenogrāfija ir pārdzīvojusi gadsimtu ‒ viņa 1925. gadā veidotais vizuālais noformējums joprojām tiek izmantots. Akvareļa tehnikā gleznotās stingri reālistiskās dokumentālās ainavas ir ieņēmušas stabilu vietu Latvijas mākslas vēsturē.

IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1929), laikraksta “Tēvija” balva (1942), Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija goda raksts (1949).