Atainojot Pirmā pasaules kara bēgļu traģisko likteni, latviešu strēlnieku sūtību, portretējot pats sevi un līdzcilvēkus, Jēkabs Kazaks atklāj laikmeta dramatisko kopainu un radošas personības unikālo redzējumu. Atstātās teorētiskās atziņas (“Dzīve Penzā: divus gadus aprakstīta no Jēkaba Kazaka”, 1917; J. Kazaka 1918. gadā Alūksnē nolasītais priekšlasījums “Par mākslu” publicēts 1921. gadā ar Ugas Skulmes ievadu – “Jēkaba Kazaka piemiņai”) nepārprotami liecina, ka glezniecībā lolotas lielas cerības un tālejoši mērķi. Talantīgā, emocionālā jaunā cilvēka Rietumeiropas mākslas formas meklējumu impulsi skāra vienlaikus ar izjustiem laikmeta dramatisko notikumu pavērsieniem. Spilgtais radošais sniegums paliekoši un spēcīgi ir iespaidojis latviešu mākslas vēstures gaitu. 1922. gadā Rīgas mākslinieku grupa Rīgas pilsētas mākslas muzejā sarīkoja J. Kazaka piemiņas izstādi, kurā bija eksponēta 41 eļļas glezna un 249 akvareļi, grafikas un zīmējumi. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā no mākslinieka mantojuma nonākušas 32 gleznas un vairāk nekā simts darbu uz papīra.

Māte Ede, mājsaimniece, tēvs Pēteris, sētnieks un mājas sargs Vecrīgā, rūpējās par dēla izglītību. 1908. gadā J. Kazaks beidza elementārskolu, 1913. gadā – Ata Ķeniņa vadīto reālskolu Rīgā, kur zīmēšanu mācīja Jūlijs Madernieks, tad iestājās Rīgas pilsētas mākslas skolā, kurā pasniedza Vilhelms Purvītis, Jānis Roberts Tillbergs un Eva Borherte-Šveinfurte. Pirmā pasaules kara frontei tuvojoties Rīgai, skola tiek slēgta, un 1915. gadā J. Kazaks dodas bēgļu gaitās uz Krieviju. Ar V. Purvīša ieteikumu 1915. gada rudenī mākslinieks turpina mācības Penzas pilsētas mākslas skolā (Пензенское художественное училище). Taču skolas konservatīvā mācību programma neapmierina, un, to nebeidzis, J. Kazaks 1917. gadā izstājas un atgriežas Rīgā.

1914. gadā J. Kazaks pirmo reizi ar četriem zīmējumiem piedalās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības grafikas izstādē. No 10.1918. līdz 01.1919. strādāja par zīmēšanas skolotāju Alūksnes Izglītības biedrības reālskolā un licejā, padomju varas laikā līdz 05.1919. – Alūksnes padomes 2. pakāpes darba skolā, gleznoja dekorācijas vietējam teātrim. 1919. gada vasarā atgriezās Rīgā un Latvijas armijas uzdevumā Kurzemē reģistrēja kultūras pieminekļus. 1919. gada vasarā kopā ar Ģedertu Eliasu, Oto Skulmi, Niklāvu Strunki, Romanu Sutu, Valdemāru Toni un Konrādu Ubānu dibināja Ekspresionistu grupu. Seši mākslinieki kubisma ģeometrizācijas iespaidā izveidoja linogriezumu albumu “Ekspresionisti”, kura 12 novilkumi ataino neseno dramatisko pagātni un sadzīves ainas. 1920. gada ziemā J. Kazaku ievēlēja par pārdēvētās Rīgas mākslinieku grupas pirmo priekšsēdētāju. 

1920. gada martā notika pirmā izstāde, kuras izaicinošais novatorisms izraisīja vecāko kolēģu Jāņa Roberta Tillberga un Riharda Zariņa sašutumu. Līdz tam nezināma mākslinieka Reinholda Kasparsona vārdā viņi sarīkoja izstādi ar vājiem modernās mākslas pakaļdarinājumiem, un 22. oktobrī skandalozajā kasparsionādes pasākumā, lekcijā par mākslas jautājumiem, atklāja, ka ar to vēlējušies apliecināt modernās mākslas niecību. Būdams kaismīgs jaunās mākslas aizstāvis, jūtīgais J. Kazaks ārkārtīgi smagi pārdzīvoja notikumu, kam sekoja spējš tuberkulozes uzliesmojums.

1915. gada vasarā Petrogradā Ermitāžas vecmeistaru kolekcija pamudināja J. Kazaku pievērsties 17. gs. baroka glezniecībai (“Pašportrets melnā”, 1916). 1916. gada latviešu mākslas izstāde Maskavā spēcīgi saviļņo mākslinieku, īpaši Jāzepa Grosvalda laikmetīgie bēgļu un strēlnieku akvareļi, un iespaido tālāko J. Kazaka daiļradi. Top vairāki darbi, kuros latviešu bēgļu piedzīvotās nedienas iedzīvinātas tušas zīmējumos un akvareļos (“Rindā”, 1917, “Bēgļu komitejā”, 1917, “Bēgļi diližansā”, 1918). Postošā kara dramatisms emocionāli pārliecinoši atklāts 1917. gadā Penzā gleznotajā 2 m augstajā kompozīcijā “Bēgļi”, kas ataino latviešu zemnieku spēku un pārliecību. Strēlnieku tēmai veltītā nelielā, horizontālā kompozīcija “Uz ežiņas galvu liku” (1918) izraisa cēlas monumentalitātes sajūtu, apliecinot autora spējas strādāt lielos mērogos.

Pēc Sergeja Ščukina mākslas galerijas (Художественная галерея С. И. Щукина) apmeklēšanas Maskavā 1917. gadā J. Kazaku spēcīgi iespaido franču modernā glezniecība, īpaši Andrē Derēna (André Derain) un Pablo Pikaso (Pablo Picasso) spilgtais formas risinājums. Glezniecībā nostiprinās formu deformācija, kam gleznotājs dod nosaukumu “sintezējošā vienkāršība” (“Trīs sievietes”, 1916). Izteiktā kubisma ietekmē tapa “Meitene ar cepuri” (1919) un “Jūlija Sproģa portrets” (1920), kaut mākslinieks tolaik pats uzskatīja, ka virziens vairs nav aktuāls.

J. Kazaks portretēja laikabiedrus (“Strēlnieks”, Kārļa Baltgaiļa portrets, 1917), vecākus (“Mātes portrets”, “Tēva portrets”, abi 1917) un žanra ainās “Pie galda” (1917) un “Cirkā” (1918) atklāj nospiedoši drūmo kara laika dramatismu. Vairākkārt gleznotie pašportreti (“Pašportrets ar glāzīti”, 1917, “Pašportrets ar sarkanu kaklautu”, 1918) atklāj ne tikai vizuālo tēlu, bet arī mākslinieka “garīgo seju”, pilnu radošu pārdzīvojumu.

1920. gadā, pēdējā mūža gadā, J. Kazaka glezniecība ieguva dzīvespriecīgu krāsainību un ekspresīvu otas triepienu (“Dāmas jūrmalā”, “Svētais vakarēdiens” (Brīva kopija no Tintoreto, Tintoretto)). Pēc Satversmes Sapulces pasūtījuma 1920. gadā līdz pat pēkšņajai nāvei glezno episko Neatkarības kara ainu “Karš” ar sarkanbaltsarkano karogu fonā. Tāpēc darbs ar Mākslas lietu pārvaldes 07.07.1952. pavēli Nr. 228. Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā tiek norakstīts.

Latviešu kultūra ar 25 gadu vecumā pāragri mirušo mākslinieku zaudējusi izcilu, progresīvu un dziļi nacionāli jūtošu personību. Aizrautīgi pievēršoties jaunāko virzienu un parādību izpētei, J. Kazaks padziļināti domāja arī par mākslas un tautiskuma attiecībām, ko uztvēra kā nācijas mentalitātes izpausmi. Dzīvais pilsētnieka gars mākslā nerimstoši tiecies pēc drosmīgiem risinājumiem un kaismīgiem eksperimentiem, meklējot arvien jaunu izaicinājumu profesionālajām spējām un talantam.