Viens no izcilākajiem 20. gs. 20. gadu kino modernistiem, kurš radījis inovatīvus kino valodas un montāžas paņēmienus un būtiski ietekmējis pasaules kinokultūras attīstību. Pasaules slavu ieguvis ar filmu “Bruņukuģis Potjomkins” (Броненосец Потёмкин, 1925). S. Eizenšteina praktizētie montāžas principi, manipulatīvā vara, kādu neitrāliem attēliem var piešķirt, montējot tos jēdzieniski mērķtiecīgās, S. Eizenšteina praksē nereti arī ideoloģiski angažētās kombinācijās, tiek izmantoti joprojām.

S. Eizenšteins piedzima Rīgas inženiera un arhitekta Mihaila Eizenšteina (Михаил Осипович Эйзенштейн) un viņa sievas Jūlijas Koņeckas (Юлия Ивановна Конецкая) ģimenē. Pirmie S. Eizenšteina kino iespaidi saistāmi ar ceļojumu uz Parīzi kopā ar tēvu 1906. gada vasarā, kur viņš pirmo reizi nokļuva kino un noskatījās franču režisora Žorža Meljesa (Georges Méliès) filmu “Sātana 400 sejas” (Les Quat’Cents Farces du diable, 1906). 1908.–1915. gadā S. Eizenšteins mācījās Rīgas reālskolā. Par smagu psiholoģisku traumu apdāvinātajam zēnam, kurš aizrāvās ar zīmēšanu, kļuva vecāku laulības šķiršana 1912. gadā, lai gan S. Eizenšteina māte bija atgriezusies Pēterburgā jau 1909. gadā.

30.05.1915. S. Eizenšteins devās uz Petrogradu, iestājās Civilinženieru institūtā (Институт гражданских инженеров). 01.1918. studijas pārtrauca un brīvprātīgi pieteicās Sarkanajā armijā, dienēja 15. armijas politiskās nodaļas 2. (vēlāk 18.) militārās celtniecības brigādē. 1919. gada nogalē ar dienesta biedriem izveidoja amatierteātra trupu. 10.1920. tika pārcelts uz Maskavu, lai Militārajā akadēmijā studētu japāņu valodu.

1920. gadā tika pieņemts darbā Proletkulta 1. Strādnieku teātrī (Первый рабочий театр Пролеткульта) par dekoratoru. 1921. gada rudenī sāka studēt pie krievu režisora un pedagoga Vsevoloda Meierholda (Всеволод Эмильевич Мейерхольд) tikko izveidotajās Augstākajās režisūras darbnīcās (Государственные высшие режиссёрские мастерские) un turpināja darboties teātrī, kur kā izrādes dekorators un līdzrežisors veidoja iestudējumu “Meksikānis“ (Мексиканец, režisors Valentīns Smišļajevs, Валентин Сергеевич Смышляев), pēc amerikāņu rakstnieka Džeka Londona (Jack London) stāsta “Meksikānis” (The Mexican, 1911) motīviem.

1922. gadā S. Eizenšteins kļuva par Proletkulta ceļojošās trupas direktoru. 1923. gadā tika uzņemts pirmais S. Eizenšteina kinodarbs – filma “Glumova dienasgrāmata” (Дневник Глумова), kuru viņš veidoja teātra izrādei “Arī gudrinieks parskatās” (На всякого мудреца довольно простоты). Izrādē, kas ir radikāla krievu dramaturga Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) lugas interpretācija, S. Eizenšteins īstenoja paša definētās atrakciju montāžas principus. 05.1923. žurnālā “Ļef“ (ЛЕФ, Левый фронт искусств) tika publicēts manifests “Atrakciju montāža” (Монтаж аттракционов), kurā S. Eizenšteins formulēja vēlmi iedarboties uz skatītāja uztveri. S. Eizenšteins uzskatīja, ka ikviens precīzi aprēķināts, agresīvs elements, pakļauj skatītāju jutekliskai vai psiholoģiskai iedarbībai un iedarbojas uz to kā emocionāls satricinājums. 1923. gadā apmeklēja Ļeva Kuļešova (Лев Владимирович Кулешов) kinorežijas darbnīcas un nodarbojās ar kino montāžas eksperimentiem.

1924. gadā S. Eizenšteins sāka darbu pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas “Streiks” (Стачка). Tās pamatā ir reāli notikumi – 1903. gadā Rostovā pie Donas notikušie streiki. S. Eizenšteins filmā eksperimentē ar montāžas paņēmieniem, izmanto atrakciju montāžu (piemēram, strādnieku nogalināšana tiek montēta ar liellopu kaušanu).

Par nozīmīgāko S. Eizenšteina darbu kļuva filma “Bruņukuģis Potjomkins”, kuras pirmizrāde notika 24.12.1925. Pateicoties novatoriskajai kino valodai – īpaši montāžai, filma guva milzu panākumus gan Krievijā, gan ārzemēs. Lai gan filma par matrožu sacelšanos uz bruņukuģa bija iecerēta kā veltījums 1905. gada revolūcijas divdesmitgadei, un veidota atbilstoši jaunās padomju valsts ideoloģiskajām nostādnēm, tomēr S. Eizenšteina izmantotie mākslinieciskie paņēmieni filmu padarīja par novatorisku mākslas darbu. Tās kulminācijā – cilviliedzīvotāju slaktiņa aina uz Odesas kāpnēm, kad cara armijas karavīri iznīcina iedzīvotājus, S. Eizenšteins izmantoja dinamisku montāžu, izteiksmīgus rakursus – šokējošu upuru un slepkavu konfrontāciju.

Filmā “Oktobris” (Октябрь, 1927), kas veltīta Oktobra apvērsuma desmitgadei, S. Eizenšteins restaurē šī vēsturiskā notikuma būtiskākos notikumus, Ziemas pils ieņemšanu, kā arī attīsta paša definētās intelektuālās montāžas idejas. Filma tika novērtēta par pārāk sarežģītu plašam skatītāju lokam. Jau ar nākamo filmu sāka iezīmēties S. Eizenšteina un valdošās varas konfrontācija. Sarežģīta bija filmas “Ģenerālā līnija” (Генеральная линия) tapšana. Kolektivizācijas tēmai veltītā filma tika pabeigta 04.1929., taču filmas pirmizrāde tika atlikta, jo to atzina par ideoloģiski kļūdainu, un S. Eizenšteinam bija jāveic labojumi. Filma tika pārmontēta, mainīts tās nosaukums – “Vecais un jaunais” (Старое и новое). 07.11. tomēr notika filmas pirmizrāde.

08.1929. S. Eizenšteins kopā ar savu filmu pastāvīgo operatoru Eduardu Tisē (Эдуард Казимирович Тиссэ́) un asistentu Grigoriju Aleksandrovu (Григорий Васильевич Александров) devās ilgā ceļojumā uz Eiropu, apmeklējot Berlīni, Amsterdamu, Cīrihi, Hamburgu, Londonu, Briseli, Parīzi un citas pilsētas.

1930. gada sākumā Parīzē S. Eizenšteins saņēma piedāvājumu no Paramount studijas veidot filmas Holivudā. Pēc garas sarakstes ar Maskavu, 01.05.1929. tika parakstīts līgums. 11.05.1930. S. Eizenšteins ieradās Ņujorkā, pēcāk viņš uzstājās Amerikas Savienoto Valstu (ASV) lielākajās universitātēs ar lekcijām par kino teoriju. Jūnijā S. Eizenšteins ieradās Holivudā, 21.08. Amerikas Kinoakadēmija (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) viņam par godu organizēja pieņemšanu. S. Eizenšteins kļuva par Amerikas Kinoakadēmijas biedru.

1930. gadā studijas Paramount vadība noraidīja vairākus S. Eizenšteina veidotos scenārijus, literāro darbu ekranizācijas, arī scenāriju, kas bija veidots pēc amerikāņu rakstnieka Teodora Dreizera (Theodore Dreiser) romāna “Amerikāņu traģēdija” (An American Tragedy, 1925) motīviem – producenti nebija apmierināti ar S. Eizenšteina piedāvāto romāna traktējumu. 23.10.1930. studija Paramount līgumu lauza.

Pēc līguma laušanas ar Paramount S. Eizenšteins neatgriezās Maskavā, bet sāka īstenot neatkarīgu projektu – filmu par Meksiku “Lai dzīvo Meksika!” (Que viva México!, Да здравствует Мексика!). Investorus – amerikāņu rakstnieku Aptonu Sinklēru junioru (Upton Upton Beall Sinclair Jr.) un viņa sievu Mēriju Kreigu Sinklēru (Marie Craig Sinclair), palīdzēja atrast angļu aktieris Čārlijs Čaplins (Charlie Chaplin); idejas iedvesmotāji bija meksikāņu gleznotājs Djego Rivera (Diego Rivera) un dokumentālā kino pionieris Roberts Flaertijs (Robert J. Flaherty)

12.1930. S. Eizenšteins (kopā ar E. Tisē un G. Aleksandrovu) no ASV devās uz Meksiku un sāka darbu pie filmas “Lai dzīvo Meksika!”. Darbs pie filmas turpinājās 1931.–1932. gadā, tas tika pārtraukts finansiālu problēmu dēļ. Uzņemtais materiāls palika Sinklēru īpašumā, S. Eizenšteinam nācās atgriezties Maskavā. Meksikā uzfilmētā materiāla zaudēšana kļuva par dramatisku S. Eizenšteina pieredzi – viņam savas dzīves laikā netika dota iespēja strādāt ar šo materiālu. Eksistē gan vairākas tā montāžas versijas (1933.–1934. gadā pēc A. Sinklēra pasūtījuma no S. Eizenšteina Meksikas materiāla tika izveidotas vairākas filmas – “Negaiss virs Meksikas”, Thunder Over Mexico; “Eizenšteins Meksikā”, Eisenstein in Mexico, un “Nāves diena”, Death Day). 1979. gadā S. Eizenšteina kādreizējais asistents G. Aleksandrovs izveidoja filmu “Lai dzīvo Meksika!” (Да здравствует Мексика!), kas tika samontēta no S. Eizenšteina Meksikas materiāla, un citas.

Kad 1932. gadā S. Eizenšteins pēc trīs gadu prombūtnes atgriezās Maskavā, kinoražošana jau bija pakļauta dzelžainai ideoloģiskai, nereti Padomju Savienības Komunistiskās Partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) ģenerālsekretāra Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) personiskajai kontrolei. Par vienīgo akceptējamo izpausmi tika uzskatīts sociālistiskais reālisms, eksperimenti un novatoriski meklējumi netika pieļauti, klasificējot tos par formālismu. 

S. Eizenšteins atsāka pasniedzēja darbu Valsts Kinematografijas institūtā (Всероссийский государственный университет кинематографии) režijas katedras vadītāja amatā, sāka strādāt pie scenārija komēdijai “MMM” (filmu neļāva uzņemt).

1935. gada pavasarī S. Eizenšteins sāka uzņemt savu pirmo skaņu filmu “Tērču pļava” (Бежин луг), kuras centrā bija pioniera Pavļika Morozova un viņa tēva idejiskais konflikts. Filmā bija iecerētas daudzas bibliskas asociācijas; tā tika veidota kā vēstījums par sistēmu, kas prasa cilvēku upurus, taču S. Eizenšteinam lika filmas scenāriju pārstrādāt. 08.1936. tika uzsākta filmas otrā varianta filmēšana. Taču 05.03.1937. PSKP CK Politbiroja sēdē tika pieņemts lēmums par filmas “Tērču pļavas” aizliegšanu. Sākās plaša filmas antikampaņa presē un kinodarbinieku vidū. S. Eizenšteins tika atbrīvots no pasniedzēja darba Valsts Kinematogrāfijas institūtā (darbu ļāva atsākt 1938. gadā – jau pēc filmas “Aleksandrs Ņevskis”, Александр Невский, panākumiem). Filmas, kas veltīta Krievzemes 13. gs. karavadonim Aleksandram Ņevskim (Александр Ярославич Невский), pirmizrāde notika 25.11.1938.; tas ir retais no S. Eizenšteina darbiem, ko vara akceptēja. S. Eizenšteins saņēma gan Ļeņina ordeni (1939), gan Staļina prēmiju (1941). 

1940. gadā S. Eizenšteins režisēja vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operu “Valkīra” (Die Walküre, pirmizrāde 1870) Maskavas Lielajā teātrī (Большой театр). 16.09. viņš tiek iecelts par kinostudijas Мосфильм māksliniecisko vadītāju.

09.1940. S. Eizenšteins sāka darbu pie filmas “Ivans Bargais” (Иван Грозный) scenārija, ko pabeidza Alma-Atā, kurp kara laikā tika pārcelta kino ražošana. Darbs bija iecerēts kā filmu triloģija. 22.04.1943. Alma-Atā tika sākta filmas “Ivans Bargais” uzņemšana. Filmas centrā – valdnieka – tirāna personība, kas nenoliedzami ļāva vilkt paralēles ar Krievijas realitāti – J. Staļina tirāniju. 28.10.1944. notika “Ivana Bargā” pirmās daļas pirmizrāde. Šo sēriju vara pieņēma, S. Eizenšteinam tika piešķirta pat Staļina prēmija.

1945. gadā Maskava sāka filmēt “Ivana Bargā” otro sēriju.

02.1946. tika pabeigta sērijas montāža. Taču filmas izrādīšana pēc J. Staļina pavēles tika aizliegta. S. Eizenšteina pēdējais darbs ir izaicinošs un talantīgs tirāna psiholoģijas pētījums, kā arī spilgts apliecinājums viņa formālajiem eksperimentiem ar naratīvu, mizanscēnas izvēli un arī audiovizuālo sintēzi.

02.02.1946. S. Eizenšteinam bija smags miokarda infarkts. 1946. gada rudenī J. Staļins atļāva pārveidot pirms tam aizliegto “Ivana Bargā” otro sēriju. Filmas pirmizrāde notika jau pēc S. Eizenšteina nāves – tikai 1958. gadā. 11.02.1948. naktī S. Eizenšteins savās mājas pie rakstāmgalda mira ar sirdstrieku.

Paralēli filmu veidošanai S. Eizenšteins nodarbojās ar kino teoriju, kino un kultūras vēsturi, esejistiku – viņa teorētiskie raksti Krievijā izdoti sešos sējumos (1964–72), – Lielbritānijā – trīs (2010). Milzīgs ir S. Eizenšteina nopelns kino montāžas teorijas attīstībā. S. Eizenšteins izstrādāja unikālu montāžas teoriju, izdalot vairākus montāžas veidus: metriskā, ritmiskā, tonālā, virstonālā un intelektuālā montāža. Attīstoties skaņas kino, S. Eizenšteins radīja terminu ”vertikālā montāža”, kas apzīmē attēla un skaņas attiecības. 

S. Eizenšteina radītie montāžas principi un veids, kā ar tiem iedarboties uz skatītāju, tiek izmantoti mūsdienās – gan Holivudas spriedzes filmās, gan nereti arī propagandas sižetos, gan arī klipu un reklāmu kultūrā.

S. Eiznešteina filmas “Bruņukuģis Potjomkins” citāti interpretēti amerikāņu kinorežisoru Frānsisa Forda Kopolas (Francis Ford Coppola), Džordža Lūkasa (George Walton Lucas), Vudija Allena (Woody Allen) un citu darbos. S. Eizenšteina radošo mantojumu veido arī zīmējumi un skices – daļa no tiem, ap 300 režisora zīmējumu, t. sk. 35 zīmējumi filmai “Ivans Bargais”, glabājas Latvijā, Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Vairākkārt S. Eizenšteina radošais mantojums interpretēts Latvijas kino praksē. Režisors Ansis Epners uzņēmis dokumentālu filmu divās daļās par S. Eizenšteinu “Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds” (1978), “Sergejs Eizenšteins. Post scriptum” (1978). S. Eizenšteins ir viens no galvenajiem varoņiem režisora Dāvja Sīmaņa filmā “Bēgot no Rīgas” (Escaping Riga, 2014). Režisores Lailas Pakalniņas spēlfilmas “Ausma” (2016) pamatā ir S. Eizenšteina filmas “Tērču pļava” motīvi.

Sižetiski diskutablu filmu “Eizenšteins Gvanahvato” (Eisenstein in Guanajuato) par S. Eizenšteina Meksikas periodu uzņēmis britu režisors Pīters Grīnevejs (Peter Greenaway), viņš veidojis arī filmu “Eizenšteins Holivudā” (Eisenstein in Hollywood, 2017).