Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers (13.08.1923.–04.10.1923.; 06.10.1923.–23.11.1923.) un ilggadējs Veimāras republikas ārlietu ministrs (13.08.1923.–03.10.1929.).

Dzimis krodzinieka ģimenē, vienīgais no astoņiem bērniem, kurš apmeklēja ģimnāziju. Apmeklējot Andreasa reālģimnāziju Berlīnē–Frīdrihsheinē, izrādīja interesi par politisko vēsturi un ievērojamākām personībām, kas ietekmēja viņa tālākās dzīves gaitas. Vājās veselības dēļ bija atbrīvots no karadienesta. Pēc ģimnāzijas beigšanas uzsāka studijas Berlīnē, tad turpināja Leipcigā, kur apguva literatūru un vēsturi. Vēlāk mainīja specializāciju un ieguva ekonomista izglītību. Bija vairāku akadēmisko mūža organizāciju (studentu korporāciju) biedrs un darbojās daudzās citās nozīmīgās Vācijas organizācijās (Rūpnieku savienībā, Koloniālo biedrību savienībā, Flotes savienībā, Vācijas–Amerikas tirdzniecības biedrībā, Frīdriha Lielā brīvmūrnieku ložā un citur).

1903. gadā iestājās Nacionāli liberālajā partijā (Nationalliberale Partei). 1907. gadā no šīs partijas tika ievēlēts Reihstāgā un kļuva par tobrīd visjaunāko Vācu Impērijas parlamenta deputātu. Pirmā pasaules kara laikā aktīvi atbalstīja Vācijas teritoriālo ekspansiju. Pēc Veimāras republikas izveides atkal kļuva par Reihstāga deputātu. Versaļas miera līgumu uzskatīja par Vāciju pazemojošu un nepieņemamu. 15.12.1918. uz Nacionāli liberālās partijas bāzes izveidoja jaunu politisku organizāciju – Vācu tautas partiju (Deutsche Volkspartei) un līdz pat savai nāvei bija tās vadītājs. 1920. gada vēlēšanās viņa partija ieguva labus rezultātus un piedalījās valdības veidošanā.

G. Štrēzemana amata laiks sakrita ar bezprecedenta krīzi Vācijā. 01.1923. franču karaspēks, piepalīdzot beļģu militārām vienībām, okupēja Rūras industriālo baseinu, tādējādi cerot piespiest Vāciju nodrošināt kara reparāciju maksājumus. Izvērsās ekonomiskā, finanšu krīze un hiperinflācija, kas kulmināciju sasniedza 11.1923. Ārlietu ministra amatā G. Štrēzemans tiecās pēc Versaļas sistēmas revīzijas miermīlīgā ceļā. 09.1926. panāca Vācijas uzņemšanu Tautu savienībā un par pastāvīgo dalībnieci tās Drošības padomē.

Dzīves laikā no politiķa, kurš simpatizēja monarhijai, kļuva arvien pārliecinātāks Vācijas demokrātiskās iekārtas piekritējs. Mira no insulta, būdams ārlietu ministrs. G. Štrēzemana bēres rīkoja valdība (pirmo reizi kopš ķeizara Vilhelma I, Wilhelm I., nāves 1888. gadā).

Priekštecis kanclera amatā Vilhelms Kuno (Carl Josef Wilhelm Cuno), pēctecis – Vilhelms Markss (Wilhelm Marx).

Par iesaisti starptautiskās drošības vairošanā, tostarp Lokarno līgumu parakstīšanā 1926. gadā G. Štrēzemanu kopā ar Francijas ārlietu ministru Aristīdu Briānu (Aristide Briand) apbalvoja ar Nobela Miera prēmiju.

Mirušajam vācu valstsvīram pēdējo cieņu Berlīnes ielās devās izrādīt simtiem tūkstošu vāciešu. G. Štrēzemanu uzskatīja par demokrātiskās Veimāras republikas laika cienītāko politiķi Vācijā un ārvalstīs.

G. Štrēzemana vārdā nosauktas ielas un skolas daudzās Vācijas pilsētās, Bonnā darbojas neatkarīga politiskās izglītības iestāde Gustava Štrēzemana institūts (Gustav-Stresemann-Institut).