Gregoriāna kodeksā ap 291. gadu apkopoti romiešu imperatoru – no Adriāna (Caesar Traianus Hadrianus Augustus) līdz Diokletiānam (Gaius Aurelius Valerius Diocletianus) – izdotie normatīvie akti – konstitūcijas.

Gregoriāna kodekss ir pirmais Romas imperatoru pieņemto konstitūciju krājums. Konstitūcijas Romas Impērijā bija normatīvais akts ar augstāko juridisko spēku, piemēram, Antonija Konstitūcija. 291. gadā imperatora Diokletiāna kancelejas ierēdnis Gregoriāns (Gregorius), kā tiek uzskatīts, pēc imperatora norādījuma apkopojis visas imperatoru konstitūcijas, kas tikušas pieņemtas laikā no 196. līdz 291. gadam.

Gregoriāna kodekss līdz mūsdienām nav saglabājies. Tā fragmenti tikuši iekļauti vēlākos tiesību avotos, piemēram, Vestgotu romiešu likumos (Lex Romana Visigothorum, Breviarium Alaricianum). 1812. gadā Vatikāna bibliotēkā tika atklāts pergaments, t. s. Vatikāna fragments (Fragmenta Vaticana), uz kura bija 4. gs. tiesību krājums. Tas saturēja fragmentus no juristu Paula (latīņu Julius Paulus, grieķu Ἰούλιος Παῦλος), Papiāna (Aemilius Papinianus), Ulpiāna (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus) darbiem, kā arī imperatoru konstitūcijas no Gregoriāna kodeksa un Hermogeniāna kodeksa (Codex Hermogenianus, Hermogenianus, Corpus Hermogeniani).

Gregoriāna kodekss esot bijis veidots no 14 līdz 16 grāmatām, kurās hronoloģiskā pēctecībā izkārtoti imperatoru konstitūciju pilni teksti. Krājums apzīmējams kā privāts, jo tas nav ticis iesniegts ratifikācijai Senātam. Tomēr uz šo laiku Romas Impērijā tiesību jaunrade faktiski bija imperatora un viņa pārraudzīto ierēdņu kompetencē. Tāpēc, lai gan krājums bija privāts, tā juridiskais spēks netika apšaubīts. Nākamie imperatori to atzina par autoritatīvu tiesību avotu, tostarp Teodosijs II (Theodosius II), veicot savus kodifikācijas darbus. Gregoriāna kodekss zaudēja spēku 529. gadā, kad stājās spēkā Justiniāna kodekss (Codex Iustinianus).

Gregoriāna kodekss vairākus gadsimtus tika plaši piemērots praksē ne tikai Romā (gan Rietum-, gan Austrumromā), bet arī pēc Rietumromas krišanas, daļā “barbaru valstu”, piemēram, vestgoti, burgundieši un franki piemēroja kodeksā ietvertās tiesību normas. Tā fragmenti iekļauti vēlākos tiesību avotos (gan romiešu, gan arī to valstiskumu, kas veidojās uz Rietumromas drupām, avotos). Jo īpaši būtiski, ka tā fragmenti tika iekļauti Justiniāna kodeksā. Līdz ar to arī vēlāk Bizantijā un Rietumeiropā izmantojot Justiniāna likumus, tika pārņemtas arī Gregoriāna kodeksa normas.

Ja iepriekš Romā tiesības pamatā tika apkopotas, lai tās publicētu tiesību normu adresātu zināšanai, tad Gregoriāna kodekss tika apkopots, lai atvieglotu tiesību normu piemērotāju darbu. Tas lika arī pamatus jaunai tiesību kodifikācijas metodoloģijai un ietekmēja vēlāko kodifikāciju Romas Impērijā, tostarp Teodosija kodeksu (Codex Theodosianus) – pirmo oficiālo Senās Romas imperatoru konstitūciju krājumu un Justiniāna kodeksu, kas savukārt kalpoja par tiesību kodifikācijas paraugu kontinentālās Eiropas valstīs.