Lībiešu valoda – mūsdienu lībiešu valodā līvõ kēļ ‘lībiešu valoda’, arī rāndakēļ ‘jūrmalnieku valoda’, Vidzemes dialektā arī līb kiel ‘lībiešu valoda’. Lībiešu valodai tuvākās radu valodas ir igauņu, somu un karēļu, tālākās – sāmu, ungāru, mordviešu un citas urāliešu virssaimei piederīgās valodas. Lībiešu valoda ir autohtona Latvijas valoda, kas daudzveidīgi un dziļi ietekmējusi mūsdienu latviešu valodas veidošanos.

Senatnē lībiešu valoda runāta lielā daļā mūsdienu Latvijas, kas ietver lībiešu vēsturiski apdzīvotos novadus – Kurzemes ziemeļdaļu, Daugavas un Gaujas lejteci un Vidzemes ziemeļus, nedaudz arī mūsdienu Igaunijas dienvidrietumu piekrasti līdz Pērnavas līcim. Tiek lēsts, ka 12. gs. visos lībiešu novados kopā bija 15000–27000 lībiešu valodas pratēju. Pakāpeniski saplūstot ar latviešiem, lībiešu valodas izplatība mazinājās, un 19. gs. vidū tā runāta vairs tikai Ziemeļvidzemē Svētupes apkaimē un Ziemeļkurzemes zvejniekciemos no Ovišiem līdz Ģipkai, kur šajā laikā uzskaitīts ap 2500 lībiešu valodas pratēju (Ziemeļvidzemē – 26). 20. gs. sākumā Ziemeļkurzemē bija palikuši aptuveni 1500 valodas lietotāju, bet pēc Otrā pasaules kara – ap 600. 21. gs. sākumā lībiešu valodas runātāju skaits samazinājās līdz 50, bet mūsdienās lībiski labi sazināties spēj ap 30 cilvēku visā pasaulē. 21. gs. pēdējās divās desmitgadēs lībiešu valodas pratēju skaits atkal sāk palielināties, un pastāvīgi aug to cilvēku, it īpaši lībiešu pēcteču, skaits, kuri apguvuši lībiešu valodas pamatus.

Lībiešu saplūšana ar Latvijas teritorijā dzīvojošajām baltu ciltīm sākusies jau pirms 12. gs., kad kuršu ekspansijas rezultātā liela daļa lībiešu apdzīvoto teritoriju Kurzemē kļuva divvalodīgas. Pēc Livonijas izveidošanās 13. gs. līdzīgi procesi skāra pie Latvijas svarīgākā tirdzniecības ceļa izvietotos Daugavas lībiešu novadus, kur lībiešu valoda pārstāta lietot ap 15.–16. gs. Gaujas un Idumejas novados lībiešu valoda saglabājās līdz 17.–18. gs., savukārt Metsepolē Vidzemes ziemeļos – līdz pat 19. gs. vidum.

Lībiešu valodas ilgo saglabāšanos Ziemeļvidzemē un Ziemeļkurzemē veicinājusi lībiešu apdzīvoto teritoriju atrašanās nomalē, atstatu no stratēģiski un ekonomiski nozīmīgām vietām. Kurzemes lībiešu gadījumā īpaši nozīmīga bijusi arī ģeogrāfiskā izolētība (ciemi, kas izvietoti no iekšzemes ar purviem un citiem dabiskiem šķēršļiem atdalītā šaurā un smilšainā piekrastes joslā) un tās noteiktais atšķirīgais dzīvesveids, kas atspoguļojas arī Kurzemes lībiešu valodā tradicionāli izmantotajos lībiešu (rāndalizt ‘lībieši, jūrmalnieki’, kalāmīed ‘lībieši, zvejnieki’) un latviešu (mōmīed ‘latvieši, zemnieki’) etnonīmos. Sava loma, iespējams, bijusi arī ciešajiem sauszemes (Ziemeļvidzemē) un pārjūras (Kurzemē) kontaktiem ar valodas ziņā tuvajiem igauņiem.

Lībiešu lingvistisko asimilāciju veicinājis apstāklis, ka lībiešu valoda nekad nav bijusi iestādes, skolas vai baznīcas pastāvīgā darba valoda, tā lietota tikai ģimenē vai sadzīvē, dažādās kultūras izpausmēs, turklāt 20. gs. tās lietojumu būtiski ietekmējuši dažādi ārēji faktori. Sākoties Pirmajam pasaules karam, pirms Vācijas armijas ienākšanas Kurzemē, daudzi lībiešu zvejniekciemu iedzīvotāji evakuējās, savukārt paši ciemi tika lielā mērā izpostīti un daļa atlikušo iedzīvotāju – izraidīti uz iekšzemi. Izveidojoties Latvijas Republikai, liela daļa lībiešu atgriezās dzimtajos ciemos, tomēr tajos palielinājās arī latviešu īpatsvars, tāpat kara gados bija mazinājies lībiešu valodas pratēju skaits.

20. gs. 20.–30. gados somu un igauņu pētnieki un kultūras darbinieki kopā ar lībiešu aktīvistiem veica plašus un daudzveidīgus pasākumus, lai nodrošinātu lībiešu valodas prestiža atjaunošanu un veicinātu valodas lietojumu un attīstību. Tika izveidoti lībiešu kori, nodibināta biedrība Līvõd Īt (Lībiešu savienība, 1923), ar kuras gādību lībiešu zvejniekciemu skolās tika ieviesta fakultatīva lībiešu valodas apmācība un sadarbībā ar Somijas un Igaunijas mecenātiem nodrošināta lībiešu jauniešu skološana. Tāpat aktīvi tika pētīta lībiešu valoda un veidoti dažādi laicīgi izdevumi lībiešu valodā, tostarp mēnešraksts Līvli (“Lībietis”, 1931–1939) un daiļliteratūras publikācijas. Līdztekus šim darbam tapa arī reliģiski izdevumi un tika gatavoti mācītāji lībiešu zvejniekciemu baznīcām. 20. gs. 20. gadu sākumā tika rosināta arī iecere apvienot visus lībiešu zvejniekciemus vienā pagastā, tādējādi izveidojot administratīvu vienību ar lielu lībiešu valodas pratēju īpatsvaru, kuras darba valoda varētu būt arī lībiešu valoda, tomēr dažādu, tostarp politisku, iemeslu dēļ šī iecere palika neīstenota.

Sākoties Otrajam pasaules karam, aktīvais darbs lībiešu valodas statusa stiprināšanā pārtrūka. Karam beidzoties, liela daļa lībiešu valodas pratēju izrādījās izkliedēti dažādās Latvijas un pasaules (Zviedrija, ASV, Kanāda u. c.) vietās. Neraugoties uz sarežģīto pēckara situāciju, liela daļa lībiešu atkal atgriezās Ziemeļkurzemes piekrastē, taču jau 20. gs. 50. gados sākās režīma pastiprināšana Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pierobežas joslā, kas ietvēra arī lībiešu ciemus, kā rezultātā tika ievērojami ierobežotas lībiešu iespējas nodarboties ar tradicionālo peļņas avotu – zvejniecību – un viņi bija spiesti darba meklējumos doties uz citām Latvijas vietām. Līdz ar lībiešu valodas pratēju aiziešanu izzuda arī pēdējā lībiešu kompakti apdzīvotā teritorija, savukārt par vietām ar lielāko lībiešu valodas pratēju koncentrāciju kļuva Rīga, Ventspils un Kolka.

Pārmaiņu rezultātā lielā mērā pārtrūka lībiešu valodas lietošana ikdienā, turklāt gan politisku, gan ekonomisku apsvērumu dēļ gandrīz pilnībā pārtrūka lībiešu valodas nodošana nākamajām paaudzēm. Lai šo situāciju vismaz nedaudz uzlabotu, 1972. gadā Rīgā un Ventspilī lībiešu aktīvisti nodibināja lībiešu ansambļus Līvlist un Kāndla, kas pildīja lībiešu valodas lietošanas un apguves centra funkcija un lika arī pamatu lībiešu folkloras kustībai Latvijā.

20. gs. 90. gados, Latvijai atgūstot neatkarību, atsākās lībiešu valodas fakultatīva apguve kursos un bērnu vasaras nometnēs, lībiešu valodas publikāciju un resursu veidošana, kas īpaši aktivizējusies 21. gs. otrajā desmitgadē. 2006. gadā izveidots lībiešu valodas un kultūras portāls Livones.net – vienīgā tīmekļa vietne, kura lasāma arī lībiski. Vietnē pieejama arī elektroniskā versija “Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcai” (Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz, 2012), kas ir lielākais lībiešu leksikas avots, daļa no veidojamā mūsdienu lībiešu valodas standarta. Tā tapšanā lielākais ieguldījums ir galvenajam lībiešu valodas pētniecības un valodas attīstības centram pasaulē – Tartu Universitātei (Tartu Ülikool).

Laiks pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lībiešu valodai bijis īpaši svarīgs ar to, ka pirmo reizi Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē lībiešu valoda Latvijā ieguvusi valstiski atzītu statusu – 1999. gadā pieņemtā Valsts valodas likuma 4. pantā noteikts, ka valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Likuma 5. pantā noteikts, ka ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, likuma izpratnē uzskatāma par svešvalodu. Lībiešu valoda kā lībiešu tradicionālās kultūras daļa iekļauta Latvijas kultūras kanonā un kā viena no mazākajām Eiropas Savienības valodām ierakstīta arī UNESCO Apdraudēto valodu sarkanajā grāmatā.

Ilgajā lībiešu un latviešu valodas (un baltu cilšu valodu) mijiedarbībā abas valodas ir bagātīgi savstarpēji ietekmējušās. Lībiešu valoda no latviešu valodas pārņēmusi izrunas īpatnības, piemēram, atšķirībā no igauņu un somu valodas, lībiešu valodā ir sastopami balsīgie līdzskaņi, latviešu valodas ietekmē izveidojušies arī jauni locījumi – datīvs un instrumentālis ‒, savukārt tradicionālie ārvietas locījumi (izsaka virzību vai atrašanos kaut kam virsū) pakāpeniski izzuduši. No latviešu valodas aizgūti arī daudzi senāki un jaunāki vārdi.

Lībiešu valoda daudzpusīgi ietekmējusi latviešu valodu. Mūsdienu latviešu valodas pamatā ir vidusdialekts, kas vēsturiski veidojies lībiešu un baltu cilšu (latgaļu, zemgaļu un kuršu) saskares teritorijā; pārējās lībiešu vēsturiski apdzīvotajās teritorijās Vidzemē un Kurzemē joprojām sastopams spilgtākais lībiešu klātbūtnes liecinieks – lībiskais dialekts.

No lībiešu valodas latviešu valoda aizguvusi, piemēram, uzsvaru uz pirmās zilbes, patskaņu harmoniju (šaurā un platā <e> saskaņošanos), darbības vārdu priedēkļu aizstāšanu ar apstākļa vārdiem (ieiet ~ iet iekšā), kā arī daudzus ikdienas valodā lietotus aizguvumus, piemēram, allaž, bojā, beka, jauda, kāzas, kukainis, ķepa, ķīla, laulāt, māja, maksāt, muiža, pestīt, pīlādzis, puisis, sēne, sulainis, tērauds, vai, vajag, zaimot u. c., un izteicienus, piemēram, dzīt bārdu, likt cepuri galvā, iet bekās un citus. Lībiešu valodas mantojums bagātīgi redzams arī latviešu valodas gramatikā un Latvijas vietvārdos (piemēram, Ainaži, Ikšķile, Jelgava, Jugla, Kandava, Kolka, Lilaste, Limbaži, Ropaži, Straupe, Vangaži, Vidzeme un citi).

Lībiešu valodā izmanto latīņu alfabētu, kurā ir šādi burti: a ā ä ǟ b d ḑ e ē f g i ī j k l ļ m n ņ o ō ǭ ȯ ȱ õ ȭ p r ŗ s š t ţ u ū v z ž. Rakstības principu izstrāde veidota, ievērojot latviešu valodas rakstību, patskaņu garumu apzīmējot ar garumzīmi virs burta un līdzskaņa mīkstinājumu ‒ ar komatu zem burta. Papildus lībiešu alfabētā ir no latviešu alfabēta atšķirīgi burti lībiešu valodas īpašo skaņu apzīmēšanai (ä, ȯ, ǭ, õ). Alfabētā nav atšķirīga apzīmējuma reducētajam patskanim /ə/. Tā apzīmēšanai izmanto burtu õ. Burts ǭ (mǭ ‘zeme’; vienmēr garš) un papildzīme ’ (ka’ggõl ‘kakls’) lauztā toņa (intonācijas) norādīšanai tiek izmantoti tikai leksikogrāfiskajos avotos, atsevišķās valodas datubāzēs, kā arī mācību tekstos, lai atvieglotu lībiešu valodas izrunas apguvi. 

Ilgajā patstāvīgās attīstības laikā lībiešu valoda ir piedzīvojusi plašas pārmaiņas. Visi lībiešu valodas patskaņi, kas var būt gan īsi, gan gari (izņemot ǭ, kurš vienmēr ir garš), mantotajos vārdos var būt sastopami pirmajā zilbē (izņēmums ir patskanis /ə/, kurš sastopams, tikai sākot no otrās zilbes, un vienmēr ir īss), otrajā zilbē iespējami tikai īsie un garie patskaņi a, i, e, u un /ə/, savukārt trešajā un tālākās zilbēs iespējami tikai patskaņi ā, i, bet visbiežāk /ə/.

Tāpat tikai pirmajā zilbē sastopami daudzie lībiešu valodas divskaņi un trijskaņi – gan kāpjošie (ei, õi, ȯi, ai, ui, uoi, oi, ēi, ȭi, ȱi, āi, ūo, ūoi, ǭi, iu, ieu, eu, äu, õu, ou, īu), gan krītošie (ie, uo, īe, ūo), kā arī abu grupu divskaņu varianti ar lauzto toni, turklāt īso krītošo divskaņu pirmais komponents ir pārīss, tāpēc garuma ziņā tie līdzinās īsajiem patskaņiem, tāds pats ir šo patskaņu savienojumu garums trijskaņos ieu un uoi.

Lībiešu valodā nav skaņu c, č, ģ un ķ. Tām līdzinās attiecīgi ts, tš un mīkstie ḑ un ț. Tāpat lībiešu valodā ir arī mīkstais ŗ. Mantotajos vārdos nav arī līdzskaņu f un h.

Lībiešu valodas izrunu raksturo arī uzsvars uz pirmās zilbes, tostarp absolūti lielākajā daļā svešvārdu, kā arī lauztā toņa (intonācijas) esamība, kam piemīt fonoloģiska nozīme.

Lokāmajiem vārdiem lībiešu valodā ir šādi produktīvi locījumi: nominatīvs, ģenitīvs, partitīvs, divi latviešu valodas ietekmē izveidojušies locījumi – datīvs (Baltijas jūras somu valodās tā vietā izmanto vietas locījumus allatīvu un adesīvu) un instrumentālis (izveidojies, saplūstot translatīvam un komitatīvam), kā arī trīs tradicionālie, t. s. iekšvietas locījumi, kas izsaka virzību (illatīvs) vai atrašanos (inesīvs) kaut kur iekšā, vai virzību ārā no šīs vietas (elatīvs).

Līdztekus šiem locījumiem pastāv arī vairāki neproduktīvi locījumi. Tas ir reti izmantojamais instruktīvs, abesīvs, kā arī latviešu valodas ietekmē izzudušie t. s. ārvietas locījumi allatīvs, adesīvs un ablatīvs. Līdztekus šiem locījumiem sastopami arī seno vietas locījumu latīva, esīva un ekscesīva relikti. Lokāmajiem vārdiem lībiešu valodā ir vienskaitļa un daudzskaitļa formas.

Lībiešu valodā nav dzimtes kategorijas, dzimti izsaka tikai ar konteksta palīdzību (ta ‘viņš, viņa; knaš ‘skaists, skaista’), tāpat ir atsevišķi vietniekvārdi dzīvu būtņu (kis ‘kas’) un priekšmetu (mis ‘kas’) apzīmēšanai.

Darbības vārdi ir konjugējami vienskaitlī un daudzskaitlī, trīs personās, un tiem ir īstenības, vēlējuma, pavēles un atstāstījuma izteiksme, kā arī pamudinājuma izteiksme jeb jusīvs. Papildus darbības vārdiem ir nenoteiksme un gerundija forma, supīns un tā lokāmās formas, debitīvs un četras divdabju formas. Latviešu valodas ietekmē lībiešu valodā nav Baltijas jūras somu valodām tradicionālā impersonāļa – tā vietā jaukti izmanto īstenības izteiksmes tagadnes vienskaitļa vai daudzskaitļa trešo personu.

Darbības vārdiem ir tikai divi laiki – tagadne un pagātne (ļoti reti arī t. s. universālais laiks), savukārt nākotne tiek izteikta galvenokārt ar konteksta vai darbības vārda līdõ ‘būt’ tagadnes formu palīdzību. Tāpat ar konteksta palīdzību tiek nošķirtas gramatiski saplūdušās vienskaitļa pirmās un trešās personas formas.

Noliegumu lībiešu valodā veido ar nolieguma darbības vārda un konnegatīva (nolieguma saknes) formu palīdzību, turklāt par nolieguma laiku liecina tikai nolieguma darbības vārds (sīedõ ‘ēst’ : sīeb ‘[viņš] ēd’ : äb sīe ‘[viņš] neēd’ : iz sīe ‘[viņš] neēda’).

Lietvārdu locīšanu un darbības vārdu konjugēšanu lībiešu valodā sarežģī dažādu veidu sakņu mijas, kad vēsturisko procesu rezultātā vārds dažādās formās sastopams ar atšķirīgu sakni (je’llõ ‘dzīvot’ : jelāb ‘[viņš] dzīvo’; mȯistõ ‘saprast : mūoštab ‘saprot’; īedõ ‘palikt’ : ei ‘palika’; ke’ž ‘roka’: kä’d ‘rokas [GenSg]’: kätā ‘roku’; ǭļaz ‘kails’: aļļõ ‘zaļa [GenSg]’ un citi).

Atbilstoši lībiešu ģeogrāfiskajam novietojumam un vēsturiskajiem novadiem nošķir lībiešu valodas Vidzemes un Kurzemes dialektu. Vidzemes dialekts (arī Salacas lībiešu valoda) runāts lībiešu senajā Metsepoles novadā un 19. gs. vidū pēdējo reizi pierakstīts Salacas un Svētupes apkaimē. Domājams, senatnē Vidzemē pastāvēja arī Daugavas lībiešu, Gaujas lībiešu un Idumejas lībiešu valodas paveidi. Mūsdienu lībiešu valoda ir lībiešu valodas Kurzemes dialekts, kas 20. gs. lietots Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemos. Tam ir divas galvenās izloksnes – rietumu izloksne un austrumu izloksne ‒, kuras ģeogrāfiski šķir Irbes upe. Pie tās ietekas esošajā Lielirbē runāta rietumu izloksne ar atsevišķiem austrumu izloksnes elementiem, tālab reizēm šī ciema valodu dēvē par vidus jeb pārejas izloksni.

Kurzemes dialekta austrumu un rietumu izloksnes galvenās atšķirības redzamas patskaņos. Rietumu izloksnē pirmajā zilbē patskaņa õ vietā ir i vai u (ȭdõg ~ īdõg ‘vakars’; jõvā ~ juva ‘labs’), ǭ (/ὸ/) vietā έ (mǭ ~ mā ‘zeme’), ȯ vietā divskanis uo (vȯļ ~ vuoļ ‘bija’). Tāpat rietumu izloksnē, sākot no otrās zilbes, patskaņi ir īsi (kalā ~ kala ‘zivs’). Izloksnēs ir arī atšķirības morfoloģijā un leksikā.

Pirmie lībiešu valodas paraugi atrodami Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1224–1227), kur līdzās personvārdiem minēta arī frāze maga magamas ‘guli gulēdams’. Pirmais publicētais teksts ir 1789. gadā iespiestā tēvreize Vidzemes lībiešu dialektā. Plašāka lībiešu valodas materiālu pierakstīšana un izdošana sākās 19. gs. vidū līdz ar pirmajām plašākajām pētniecības ekspedīcijām pie lībiešiem, kuru rezultātā 1863. gadā tapa arī pirmās grāmatas lībiešu valodā – Mateja evaņģēliji austrumu un rietumu izloksnē.

Lībiešu rakstu valodu var iedalīt divās tradīcijās: 19. gs. rakstu valodas tradīcijā (1863–1880) un 20. gs. rakstu valodas tradīcijā (1920–mūsdienas), kas viena otru tiešā veidā neturpina. 20. gs. tradīcija savukārt iedalāma sīkāk: 20. gs. 20.–30. gados tika likti pamati mūsdienu lībiešu rakstu valodas principiem un bija vērojami dažādi šo principu meklējumi. Pirms 1931. gada, gatavojoties mēnešraksta Līvli izdošanai, tika veikts plašs valodas standartizācijas darbs, turklāt tā rezultātā izveidotie lībiešu rakstu valodas principi ar nelielām izmaiņām tika lietoti līdz pat 20. gs. 70. gadu vidum. Strauji mazinoties lībiešu valodas pratēju skaitam, agrākie principi tika koriģēti, lai nodrošinātu funkcionāli labāku valodas izmantošanu tiem, kuriem lībiešu valoda vairs nav dzimtā. Šos principus ar atsevišķām korekcijām lieto joprojām, turklāt 1995. un 2005. gadā notika lībiešu rakstu valodas jautājumiem veltītas konferences.