Darbu pie dramatiskās poēmas “Daugava” veidošanas Rainis aizsāka Pirmā pasaules kara laikā. Tās tapšana cieši saistīta ar traģiskajiem kara notikumiem Latvijas teritorijā, kuru ietekmē simtiem tūkstoši cilvēku pameta vācu karaspēka okupēto Kurzemi un devās bēgļu gaitās. 1915. gada vasarā frontes līnija sasniedza simbolisko nācijas upi Daugavu. Rainis uzskatīja, ka latviešu apdzīvotā teritorija tika sašķelta un bija apdraudēta tautas pastāvēšana. Rainis, kurš šajā periodā joprojām bija spiests uzturēties trimdā Šveicē, sāpīgi pārdzīvoja notikumu gaitu dzimtenē un savu attieksmi pret to centās paust kaismīgās dzejas rindās, kurās izteica gan brīdinājumu, gan aicinājumu uz pretošanos un cīņu par pašnoteikšanos. Liela daļa dramatiskās poēmas teksta uzrakstīta 1916. gada jūlijā un augustā. Darbu pie “Daugavas” Rainis atsāka 1917. gada rudenī, saņemot ziņu par Rīgas krišanu vācu karaspēka rokās, un to turpināja arī 1918. un 1919. gadā, kad pilnībā nostiprinājās gan darba saturs, gan forma.  

Dramatisko poēmu “Daugava” caurvij motīvs par tautas eksistences apdraudējumu un nepieciešamību sevi aizstāvēt, pretojoties nelabvēlīgiem likteņa pavērsieniem. Tās centrā ir latviešu nācijas pašnoteikšanās un valstiskuma tēmas. Dzejnieks iezīmējis vairākus kolektīvā pārdzīvojuma lokus – no izmisuma un bezcerības līdz jaunu spēku pieplūdumam un gatavībai sevi ziedot cīņai par tautas brīvību. Dramatiskās poēmas izskaņā uzsvērta nacionālās pašapziņas tēma un optimistiska nākotnes vīzija.

Raiņa mērķis dramatiskajā poēmā “Daugava” ir bijis radīt vispārinātu tautas tēlu, ko cīņai vienojušas kopīgas ciešanas, pārdzīvojumi un neremdināmas brīvības alkas. Darbības personas ir vispārinātas, tās pārstāv atšķirīgus sociālos slāņus un paaudzes. Poēmas sākumā autors nereti atsevišķos runātājus norādījis tikai kā dažādas balsis, arī to pretbalsis, minēti alegoriski tēli, piemēram, Tumsas māte, Asaru māte un Vaidu māte. Tālākajā poēmas gaitā akcentēti vispārināti tautas pieredzes slāņi, ir meitu balsis un vīru balsis, bet iezīmējas arī Vecmāmiņas, Bārenītes, bēgļu un trimdinieku, Vecā baskājieša – pareģa, Jaunekļa – aicinātāja, Baskājiešu karodznieka un citi tēli. Nozīmīga vieta dramatiskajā poēmā ir mākslas tēmai, kas sasaucas ar Tota tēlu Raiņa traģēdijā “Spēlēju, dancoju” un motīviem citās lugās. Dramatiskās poēmas apakšvirsraksts ir “sērdieņu dziesma”, dziesmas tēls žanra raksturojumam izmantots arī citās Raiņa lugās (“Pūt, vējiņi”, “Krauklītis”). “Daugavā” mākslas radošā spēka pārstāvis ir Spēlmanītis, kurš ir viens no aktīvākajiem tautas gara uzturētājiem. Dramatiskajā poēmā epizodisku vīziju veidolā parādās arī citu Raiņa darbu personas Imants, Lāčplēsis un Spīdola, atgādinot par nerimstošo cīņu pret tautas apspiedējiem, ļaunumu un gara kūtrumu.     

Līdzīgi kā gatavojot savus dzejoļu krājumus, arī dramatisko poēmu “Daugava” Rainis izkārtojis vairākos savstarpēji saistītos ciklos. Uzsverot dramatisko vēstures situāciju poēmas tapšanas laikā, pirmais cikls nosaukts “Melnā Daugava”, tam seko “Ugunskurs”, “Pusnakts”, “Baltā Daugava”, “Sarkanā Daugava” un “Saules Daugava”. Norises saistītas ar diennakts ritumu, būtisks Raiņa daiļradei ir austošās saules motīvs, kā arī laika cikliskās attīstības tēma.

Dramatiskā poēma izauga no atsevišķiem dzejoļiem, kuri jau pirms visa teksta publicēšanas kopš 1916. gada parādījās preses izdevumos “Dzimtenes Atbalss”, “Taurētājs”, “Jaunais Vārds” un citos. Dzejnieka mērķis bija tematiski saliedēt topošos dzejoļus vienotā tematiskā vēstījumā, pie tā Rainis strādāja 1918. un 1919. gadā.    

Raiņa dramatiskās poēmas teksta tapšanu, radāmās domas un variantus atklāj dzejnieka manuskripti, kas glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Teksta variantu atšifrējumi publicēti Raiņa “Kopotu rakstu” zinātniskā izdevuma 5. variantu sējumā. 

Dramatiskā poēma “Daugava” pirmo reizi publicēta Anša Gulbja apgādā Rīgā 1919. gada septembrī. Grāmatas otrs iespiedums tika izdots 1920. gadā, savukārt atkārtots poēmas izdevums, kam Rainis sacerēja arī prologu un epilogu, publicēts 1923. gadā. Tā ietverta Raiņa kopotu rakstu “Dzīve un darbi” 8. sējumā 1925. gadā. Patriotiskā poēma “Daugava” 1945. un 1946. gadā tika izdota atsevišķos izdevumos latviešu bēgļu nometnēs Vācijā, kā arī Zviedrijā. 1953. gadā trimdā Zviedrijā, Vesterosā, darbs ievietots apgāda “Ziemeļblāzma” sagatavoto Raiņa “Kopotu rakstu” 12. sējumā, mākslinieka Niklāva Strunkes grafiskajā ietērpā. 20. gs. 80. gados “Daugava” tika iekļauta Raiņa “Kopotu rakstu” zinātniskajā izdevumā Rīgā, tādējādi tā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara bija pieejama arī lasītājiem Latvijā. 1999. gadā dramatiskā poēma publicēta apgāda “Valters un Rapa” izdevumā, 2005. gadā – apgādā “Zvaigzne ABC”.

Raiņa “Daugava” ir viens no tiem literārajiem darbiem, kam bijusi tūlītēja atbalss sabiedrībā. Poēmas izdevums parādījās sarežģītā Latvijas valstiskuma nostiprināšanās posmā, tā tika publicēta īsi pirms Latvijas Neatkarības kara kaujām, kas 1919. gada rudenī norisinājās Daugavmalā. Raiņa patriotiskā poēma kļuva par brīvības cīnītāju iedvesmotāju. Arī 20. gs. nogalē dzejnieka saviļņojošajās vārsmās paustā prasība pēc valstiskuma bija viens no svarīgiem iedvesmas avotiem neatkarības atgūšanas procesos.

Dramatiskā poēma “Daugava”, kaut gan sākotnējā iecerē nebija paredzēta skatuvei, piedzīvojusi vairākus nozīmīgus iestudējumus teātrī. Pirmo reizi tā tika izrādīta Birutas Skujenieces režijā neatkarīgās Latvijas valsts pirmajā gadadienā, 1919. gada 18. novembrī, agrākā Rīgas II pilsētas teātra telpās Kronvalda bulvārī. 30. novembrī šajā ēkā darbu uzsāka Latvijas Nacionālais teātris, un uzvedums tika iekļauts tā repertuārā.  1923. gadā šajā teātrī tika veidots jauns iestudējums Friča Rodes režijā. 1924. gadā dramatiskā poēma izrādīta Ventspils teātrī, 1926. gadā – Liepājas Jaunajā teātrī. 1928. gadā “Daugava” tika uzvesta Strādnieku teātrī Rīgā Jāņa Zariņa režijā. Nākamais profesionālais iestudējums tika īstenots tikai 1988. gadā, kad dramatiskā poēma izrādīta Valmieras teātrī. Šim Valentīna Maculēviča režijā tapušajam uzvedumam komponists Mārtiņš Brauns sarakstīja mūziku, kas izraisīja dziļu emocionālu līdzpārdzīvojumu. Par iestudējuma enerģētisko centru kļuva aktiera Valdemāra Karpača iemiesošanās Spēlmanīša lomā. Valmieras teātra aktieri uzvedumam tapušās dziesmas izpildīja arī ārpus izrādes ietvariem, ar savu aizrautību iedzīvinot neatkarības atgūšanas emocionālo pārdzīvojumu. M. Brauna kompozīcija “Saule, Pērkons, Daugava” kļuva par latviešu nācijas valstiskuma vēlmes, tautas lepnuma un pašapziņas simbolisku vispārinājumu. Raiņa dramatiskās poēmas jaunu skatuves versiju 2013. gadā Valmieras teātrī sagatavoja režisors Mārtiņš Eihe. Uzvedumu teātris atzina par māksliniecisku neveiksmi, pēc pirmizrādes tas tika noņemts no repertuāra. 2018. gadā Latvijas Nacionālā bibliotēka iniciēja poēmas iestudējumu ar nosaukumu “Stikla kalns. Daugava”, norises piesaistot vairākām bibliotēkas telpām. Uzvedumu veidoja radošā grupa, kurā ietilpa Andris Indāns, Dmitrijs Petrenko, Sabīne Moore, Inga Tropa, Agate Bankava, Jānis Šiliņš un Matīss Gricmanis, tajā skanēja A. Indāna, S. Moores, Edgara Raginska un Jāņa Mediņa mūzika.