Primāro zālāju pastāvēšanu nodrošina dabas apstākļi: nokrišņi, uguns, savvaļas zālēdāji, augsne; šādu zālāju Latvijā mūsdienās gandrīz nav. Sekundāro zālāju pastāvēšanu nodrošina cilvēka lauksaimnieciskā darbība: pļaušana vai mājlopu ganīšana; tie var būt sēti vai daļēji dabiski (Latvijā saukti par dabiskiem).

Sēto zālāju veģetāciju veido galvenokārt sētās graudzāles un tauriņziežu sugas; nepieciešamos vides apstākļus nodrošina cilvēks, mitrumu regulējot ar nosusināšanu, auglību un augsnes skābumu – ar mēslošanu un kaļķošanu; augu un bezmugurkaulnieku daudzveidība nabadzīga.

Dabisko zālāju veģetāciju veido savvaļas sugas; vides apstākļus cilvēks ietekmē maz – parasti nemēslo, mitrumu regulē ar sekliem grāvjiem, kas būtiski nemaina mitruma apstākļus. Dabiskie zālāji veidojušies, kopš cilvēks sāka nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību. Tās ir sugām bagātākās augu sabiedrības (Latvijā sastopamas vairāk nekā 60 augu sabiedrības); mājvieta trešdaļai no Latvijas sūnu un vaskulāro augu floras un Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītām augu sugām. 1/4 no Latvijā ligzdojošajām putnu sugām tā ir ligzdošanas vieta, no tām 15 sugām – vienīgā ligzdošanas dzīvotne. 1/3 no apmēram 14 000 Latvijā zināmajām bezmugurkaulnieku sugām atkarīgas no zālājiem. Mūsdienās sastopamie dabiskie zālāji lielākoties ir pieredzējuši iekultivēšanas vai aramzemes periodu. Zālāja dabiskumu nosaka, izmantojot dabisko zālāju indikatorsugu skaitu un sastopamību, veģetācijas vertikālo struktūru, velēnas izteiktību un dominējošo augu sugu sastāvu. Zālāji Latvijā aizņem ap 635 100 ha jeb 33 % no apsaimniekoto lauksaimniecības zemju kopējās platības, no tiem 95 % – sētie, 5 % (35 000 ha) – dabiskie (2016. gadā). Aptuveni 35 000 ha dabisko zālāju ir pamesti un aizaug ar mežu. Vairāk zālāju ir Austrumlatvijā. Rietumlatvijā tie koncentrējas galvenokārt upju (Rindas, Abavas, Ventas) ielejās. Mazāk zālāju ir reģionos ar attīstītu graudkopību, piemēram, Zemgales līdzenumā.

Dabisko zālāju ekosistēmas klasificē pēc augsnes mitruma: sausi, mēreni mitri, mitri un slapji zālāji. Sāļās augsnēs nodala piejūras zālājus (raksturīgas halofītas augu sugas: zemeņu āboliņš, Trifolium fragiferum, Žerāra donis, Juncus gerardii, jūrmala āžloks, Triglochin maritimum). 

Sausie zālāji (8 % no dabisko zālāju platības) – ļoti daudzveidīgi, ietver augu sugām vispiesātinātākās augu sabiedrības. Tradicionāli tiek noganīti, jo siena raža nepārsniedz 0,5–1 t uz ha. Biežāk sastopami kaļķainās augsnēs. Latvijas rietumu daļā raksturīga lielziedu vīgriezes (Filipendula vulgaris) un kailās pļavauzītes (Helictotrichon pratense) augu sabiedrība, austrumu daļā – lielās dzelzenes (Centaurea scabiosa) un meža zemenes (Fragaria vesca) sabiedrība. Smilšainās augsnēs sastopami sausie smiltāju zālāji. Kaļķainās smilts augsnēs Piejūras zemienē zālāju un pelēko kāpu kontaktjoslās un iekšzemes kāpās dominē graudzāļu sugas: zilganā kelērija (Koeleria glauca), stepes timotiņš (Phleum phleoides), raupjā auzene (Festuca trachyphylla). Augājā liela nozīme sausu vietu sūnām un ķērpjiem. Vidēji un vāji skābās smilšainās augsnēs dominē subokeāniskas sugas, piemēram, šaurlapu skarene (Poa angustifolia), aitu auzene (Festuca ovina), parastā smilga (Agrostis tenuis), sarkanā auzene (Festuca rubra); piejūrā – smiltāja grīslis (Carex arenaria) un liektā ciņusmilga (Deschampsia flexuosa); sastopamas arī platlapju augu sugas, piemēram, lielais mārsils (Thymus ovatus), mazā mauraga (Pilosella officinarum), sudraba retējs (Potentilla argentea). Ļoti reti ir klintāju zālāji, kas veidojas skeletainās kaļķainās augsnēs; tiem raksturīgi pussukulenti: kodīgais laimiņš (Sedum acre), atvašu saulrietenis (Jovibarbaglobifera). Sauso zālāju bezmugurkaulnieku fauna bagātīga un īpatnēja; tie ir nozīmīga dzīvotne taisnspārņiem (piemēram, parkšķim, Psophusstridulus, zilspārnu smiltājsisenim, Oedipodacaerulescens), smilšlapsenēm (Pompyllidae), racējlapsenēm (Sphecidae), smilšvabolēm (Cicindela spp.).

Mēreni mitrie zālāji (apmēram 1/3 no dabisko zālāju platības) veidojas valgās, ar mitrumu visu veģetācijas sezonu labi nodrošinātās augsnēs. Noteicošie faktori, kas rada atšķirīgas augu sabiedrības, ir augsnes auglība, reakcija un apsaimniekošanas veids – pļaušana vai ganīšana. Ļoti nabadzīgās un skābās augsnēs veidojas tukšaiņu zālāji. Dominē stāvā vilkakūla (Nardusstricta), pazvilā misiņsmilga (Sieglingiadecumbens), aitu auzene (Festucaovina); sastopami sīkkrūmi; sīkkrūmu segumam palielinoties virs 50 % no kopējā veģetācijas seguma, biotopu klasificē kā virsāju. Vidēji auglīgās un auglīgās augsnēs ar vidēji skābu, neitrālu vai bāzisku reakciju augu sabiedrību sastāvu un struktūru nosaka dominējošais zālāja apsaimniekošanas veids. Mēreni mitrām pļavām raksturīgs daudzveidīgs veģetācijas vertikālais stāvojums. Noteicošais ir augsto graudzāļu stāvs ar pļavas auzeni (Festucapratensis), augsto dižauzu (Arrhenatherumelatius), pļavas lapsasti (Alopecuruspratensis). Zemāk izvietojas vidēja auguma graudzāles (pļavas skarene, Poapratensis, parastais vizulis, Briza media u. c.) un platlapji (pļavas dzelzene, Centaureajacea, asinszāles, Hypericum spp., pļavas dedestiņa, Lathyruspratensis, madaras, Galium spp. un citi). Zemo lakstaugu stāvu veido galvenokārt augi ar lapām piezemes rozetē vai ložņājoši un guloši augi (vidējā ceļteka, Plantagomedia, mazā brūngalvīte, Prunellavulgaris, gaiļbiksīte, Primula veris). Mēreni mitrās ganībās sastopama lielākā daļa pļavu sugu, tomēr dominē pret noganīšanu izturīgās sugas, piemēram, ložņu āboliņš (Trifoliumrepens), parastā sekstaine (Cynosuruscristatus), vidējā ceļteka, lauka zemzālīte (Luzulacampestris). Pļavas ir droša ligzdošanas vieta griezei Crexcrex; tajās ir liela dziedātājputnu daudzveidība (dzeltenā cielava, Motacillaflava, pļavas čipste, Anthuspratensis un citi). No bezmugurkaulniekiem lielākā daudzveidība pļavās ir dienas tauriņiem, bitēm, kamenēm, taisnspārņiem, cikādēm. Ganībās sastopamas zālājiem raksturīgās dziedātājputnu sugas. Ja platība ir liela un ar mitrām ieplakām, sastopami bridējputni: ķīvīte (Vanellusvanellus), mērkaziņa (Gallinagogallinago) un citi. No bezmugurkaulniekiem lielā skaitā pārstāvētas sugas, kas ekoloģiski saistītas ar ganību dzīvnieku ekskrementiem (līķmušas, Calliphoridae, gaļasmušas, Sarcophagidae, mēslvaboles, Copris spp.). Ļoti bagāta ir augsnes fauna – sīkposmkāji, nematodes, sliekas, kukaiņu kāpuri.

No mitrajiem zālājiem (apmēram 1/3 no dabisko zālāju platības) biežāk sastopami pastāvīgi mitrie zālāji ar pūkaino pļavauzīti (Helictotrichon pubescens), parasto ciņusmilgu (Deschampsia cespitosa), villaino meduszāli (Holcus lanatus), parasto vizuli, sarkano auzeni, pļavas biteni (Geum rivale), parasto vīgriezi (Filipendula ulmaria), purva gandreni (Geranium palustre). Retāk sastopamas auglīgās palieņu pļavas lielo upju (Dvietes, Aiviekstes, Gaujas, Pededzes) ielejās, kur biezu zelmeni veido pļavas lapsaste (Alopecurus pratensis), parastā skarene (Poa trivialis), purva skarene (Poa palustris). Mitrie zālāji periodiski izžūstošās augsnēs sastopami ļoti reti. Tie pārsvarā veidojas karbonātiskās augsnēs, tāpēc tajās ir daudz kalcifilu sugu, piemēram, vītolu staģe (Inula salicina), zemā raudupe (Scorzonera humilis), rūgtā ziepenīte (Polygala amarella) un Latvijas rietumu daļā sastopamā zilganā seslērija (Sesleria caerulea), Hartmaņa grīslis (Carex hartmanii), Hosta grīslis (C. hostiana) un zilganais grīslis (C. flacca). Bieži dominē zilganā molīnija (Molinia caerulea). Mitrie zālāji ir dzīvotne daudzām putnu sugām. Īpaši nozīmīgas ir plašas palieņu pļavas, jo tajās ligzdo pļavu bridējputni: pļavas tilbīte (Tringa totanus), mērkaziņa, ķīvīte, gugatnis (Philomachus pugnax), dīķa tilbīte (Tringa stagnatilis) (Latvijas rietumu daļā). Ķikutam (Gallinago media) mitras un slapjas palienes ir vienīgā ilgtspējīgā dzīvotne. Periodiski izžūstoši mitrie zālāji kaļķainās augsnēs ir nozīmīga dzīvotne retiem bezmugurkaulniekiem. Brūnvālīšu zilenīša (Mavulinea teleius) kāpuri barojas tikai ar brūnvālītēm (Sanguisorba). Augsni apdzīvo retas pumpurgliemežu sugas (slaidais, Vertigo angustior, četrzobu, V. geyeri, un spožais pumpurgliemezis, V. genesii). Sastopama reta skudru suga (Formica pressilabris), kas ligzdu veido no sausiem zāles stiebriem.

Slapjie zālāji veidojas pārmitrās augsnēs, kur galvenais vides faktors ir augsnes mitrums. Tie izklaidus sastopami visā teritorijā, lielākās platībās lielo upju (Aiviekstes, Pededzes un tās pieteku) palienēs, kā arī Lubāna ezera apkaimē. Visbiežāk sastopami slapjie augsto grīšļu un miežubrāļa zālāji upju palienēs un starppauguru ieplakās kūdras augsnēs. Veģetāciju veido slaidais grīslis (Carex acuta), augstais grīslis (C. elata) un krastmalu grīslis (C. acutiformis), kā arī auglīgu slapju augšņu graudzāles – parastais miežubrālis (Phalaroides arundinacea) un dižā ūdenszāle (Glyceria maxima). Retāk sastop purvainus zemo grīšļu zālājus zemā purva kūdraugsnēs, kas senāk bija izplatīti, bet intensīvās meliorācijas un pārmitro lauksaimniecības zemju pamešanas rezultātā gandrīz izzuduši. Skābās augsnēs sugu daudzveidība neliela; dominē parastā dzelzszāle (Carex nigra) un dzeltenais grīslis (C. flava). Ar karbonātiem bagātās augsnēs sugu daudzveidība liela; dominē kalcifilas sugas, piemēram, Hosta grīslis, sāres grīslis, kā arī kaļķainiem zāļu purviem raksturīgās sugas: parastā kreimule (Pinguicula vulgaris), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), Devela grīslis (Carex davalliana).

Dabisko zālāju platība pēdējo simts gadu laikā sarukusi – no 30 % no valsts teritorijas 20. gs. sākumā līdz 0,7 % 2016. gadā. Tas noticis lauksaimniecības zemju polarizācijas ietekmē, kad daļa no ekosistēmām tika pamesta un apmežojās, pārpurvojās vai tika apmežota, bet otra daļa tika ielabota – nosusināta, mēslota, apstrādāta ar augu aizsardzības līdzekļiem un/vai uzarta, veidojot tīrumus vai kultivētas pļavas un ganības. Mūsdienās dabisko zālāju degradācija notiek nepiemērotas apsaimniekošanas dēļ. Eitrofikācija īpaši palielinājusies pēdējos gados, kad pļavās un ganībās izaugusī zāle pēc nopļaušanas netiek novākta. Dabiskie zālāji (īpaši upju ieleju terašu nogāzēs) cieš arī no pārāk liela augu barības elementu piesārņojuma, kas ienāk no blakus esošām lauksaimniecības zemēm. Tādos zālājos ieviešas meža suņburkšķis (Anthriscussylvestris), podagras gārsa (Aegopodiumpodagraria), smaržīgā kārvele (Chaerophyllumaromaticum) vai slotiņu ciesa (Calamagrostis epigeios); ar laiku zālājs pārvēršas par daudzgadīgu ruderālu veģetāciju, kas ilgstoši var saglabāties nemainīga. Dabisko pļavu un ganību aizsardzībai līdz pat 20. gs. bei­gām valstī nepievērsa pienācīgu uzmanību. Rezervātu teritorijās, kā arī ornitoloģiskajos liegumos bija aizliegts pļaut sienu, kas veicināja zālāju platību aizaugšanu. Kopš 21. gs. sākuma Eiropā atzīta dabisko zālāju nozīme dabas daudzveidības saglabāšanā. Latvijā visi dabiskie zālāji iekļauti īpaši aizsargājamu biotopu un ES aizsargājamu biotopu sarakstos. Tikai 40–45 % (apmēram 20 000–23 000 ha) no tiem iekļauti Natura 2000 tīklā (2016. gadā). No 1999. līdz 2004. gadam izveidotas jaunas Natura 2000 teritorijas aizsargājamu zālāju sa­glabāšanai (piemēram, Dvietes paliene, Burgas pļavas, Lielupes paliene). Lauku attīstības programmas agrovides pasākuma “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos” ietvaros 2010. gados apsaimniekota apmēram puse no Latvijas dabiskajām pļavām un ganībām. Notiek dabisko zālāju atjaunošana (grāvju aizbēršana, upju dabiskā tecējuma un palu darbības atjaunošana, koku un krūmu cir­šana, ganību ierīkošana un citi pasākumi). Kopš 2000. gada LIFE programmas ietvaros atjaunoti vairāk nekā 7200 ha zālāju.

Dabiskie zālāji ir bioloģiski daudzveidīgākā un ekoloģiski nozīmīgākā lauksaimniecības zemju daļa. Tie ir būtisks tradicionālās Latvijas lauku ainavas elements un nozīmīgs kultūrvēsturiskais manto­jums gan tautas materiālās, gan nemateriālās kul­tūras kontekstā. Zālāji pasargā augsni no erozijas, nodrošina aug­snes veidošanos, organisko vielu uzkrāšanos aug­snē. Palieņu zālāji regulē palu stiprumu, nodrošina barības vielu apriti, attīra virsūdeņus. Salīdzinot ar sētiem zālājiem, dabis­kie zālāji nodrošina vairāk un kvalitatīvākus ekosistēmu pakalpojumus – saista vairāk ogļskābās gāzes, nodrošina efektīvāku ūdens infiltrāciju un uz­glabāšanu, to ekstensīva izmantošana rada mazāku piesārņojumu, tie nodrošina kultūras un estētiskās vērtības. Dabiskie zālāji salīdzi­nājumā ar sētiem zālājiem ir mazražīgi (0,5‒5 t ha siena), tomēr to siens bagāts ar vitamīniem, minerālelementiem un bioloģiski aktī­vām vielām. Dabiskos zālājos ganītu liellopu gaļa un piens ir bagātāki ar antioksidantiem, omega-3 nepiesā­tinātajām taukskābēm un ar zemāku piesātināto taukskābju īpatsvaru. Zāle izmantojama bioenerģijas ražošanā. Tie ir nozīmīgs ārstniecības augu resurss un graudzāļu, tauriņziežu un krāšņumaugu se­lekcijas izejmateriāls. Dabiskie zālāji ir daudzveidīgas bišu ganības. Zālāji nodro­šina ligzdošanas iespējas medību saimniecībā nozīmīgām pīļu sugām.