Arhitektūrā līdz ar jaunu konstrukciju rašanos, jaunu materiālu izmantošanu, dzīves veida izmaiņām un būvformu attīstību vienmēr pastāvējis un arī mūsdienās darbojas tradicionālisma elements. To var redzēt, piemēram, sengrieķu orderu sistēmu tālākā attīstībā Romas kultūrā, renesanses arhitektūrā un 17. gs. Francijas arhitektūras teorijā, kas atbalsoja literāro un māksliniecisko strīdu par “senajiem” un “jaunajiem” (Querelle des Anciens et des Modernes). Tradicionālisma arhitektūras turpmākajai attīstībai nozīmīga bija Mākslu un amatu kustība (Arts and Crafts Movement) 19. gs. Lielbritānijā. Lai arī par kustības dibinātāju uzskata Viljamu Morisu (William Morris), viņš pats vienmēr atsaucies uz Džonu Raskinu (John Ruskin) kā savu garīgo skolotāju. Dž. Raskina pirmais nozīmīgākais arhitektūrai veltītais darbs “Septiņi arhitektūras gaismekļi” (The Seven Lamps of Architecture, 1849) pārsteidzoši maz atsaucas uz tā laika arhitektūras diskusijām un ir attālināts no profesionālās vides. Septiņi gaismekļi – upuris, patiesība, spēks, skaistums, dzīve, atmiņa un paklausība – ir ētiski ceļrāži, kas uztverami neatkarīgi no vietas un laika. Centrālo vietu Dž. Raskina koncepcijā ieņem ornaments; to var redzēt arī viņa zīmējumos. Strādājot pie darba “Venēcijas akmeņi” (The Stones of Venice, trīs sējumos, 1851–1853), Dž. Raskins aizpildīja desmit piezīmju grāmatiņas un 168 lielas darba lapas ar arhitektūras detaļu zīmējumiem. Darba otro daļu “Gotikas daba” (The Nature of Gothic) var uzskatīt par Mākslu un amatu kustības manifestu. Viņa zīmējumi un darbu pārliecinošais, pat bībeliskais tonis, kas balstījās patiesā kaislībā pret senatnes mākslu, bija viens no iemesliem, kāpēc Dž. Raskins ietekmēja 19. gs. tradicionālismu.
V. Moriss, jau studiju gados aizrāvies ar Dž. Raskina darbu lasīšanu, sāka strādāt par arhitekta mācekli, apguva glezniecību pie Prerafaelītu brālības biedra Dantes Gabriela Roseti (Dante Gabriel Rossetti). Dž. Raskina ietekmē tapušās mūku brālības idejas V. Moriss saistīja ar komerciāliem panākumiem un politisko aktīvismu – 1861. gadā viņš kopā ar citiem dibināja dekoratīvās mākslas firmu Morris, Marshall, Faulkner & Company, bet 1884. gadā kļuva par vienu no marksistiskās organizācijas “Sociālistu līga” (Socialist League) dibinātājiem. Šajā laikā kļuva populāras mākslinieku un amatnieku apvienības pēc viduslaiku ģilžu paraugiem. Mājokļu arhitektūrā atdzima gotika un tradicionālā britu 17. un 18. gs. arhitektūra – neprecīzi saukta par karalienes Annas (1702–1714) stilu. Neskatoties uz daudzu autoru – Valtera Kreina (Walter Crane), Čārlza Roberta Ešbija (Charles Robert Ashbee), Viljama Īdena Nesfīlda (Willliam Eden Nesfield) u. c. – darbiem, kas tapa Mākslu un amatu kustības ietvaros, šajā kustībā trūka noteiktas, vienotas teorijas, arī V. Morisa rakstos arhitektūra ir salīdzinoši maz pieminēta. Mākslu un amatu kustības teorētiskā attīstība tika noslēgta 18. gs. 90. gadu sākumā. 1891. gadā skotu arhitekts Čārlzs Renī Makintošs (Charles Rennie Mackintosh) atgriezās Skotijā un sniedza divas lekcijas Glāzgovā. Pirmajā viņš plaši izklāstīja Dž. Raskina “Septiņu arhitektūras gaismekļu” idejas, otrajā lekcijā (“Arhitektūra”, 1893) galvenokārt analizēja Viljama Ričarda Letebija (William Richard Lethaby) ezoterisko darbu “Arhitektūra, misticisms un mīts” (Architecture, Mysticism and Myth, 1892), nobeigumā pavēršot savu runu modernisma virzienā: “Mūsdienu idejas mums jāietērpj mūsdienu drānās ...” (“We must close modern ideas, with moder dress ...”). Šī Č. R. Makintoša atziņa apsteidza līdzīgu domu, kuru 1894. gadā Vīnes Tēlotājmākslas akadēmijā (Akademie der bildenden Künste Wien) inaugurācijas uzrunā pauda austriešu arhitekts Oto Vāgners (Otto Koloman Wagner).
Kopš vācu arhitekta un diplomāta Hermaņa Muteziusa (Adam Gottlieb Hermann Muthesius) trīs sējumu darba “Angļu māja” (Das englische Haus, 1904–1905) iznākšanas Mākslu un amatu kustību ierasts skatīt kā Lielbritānijas parādību, kas vēlāk izplatījās kontinentā un Ziemeļamerikā. Tomēr līdzīgas nacionālās kustības ar dažādiem mērķiem un ideoloģisko pamatu ir sarežģīta parādība, kas nav reducējamas tikai uz Mākslu un amatu kustības ietekmi.
20. gs. tradicionālisma klātbūtni var saskatīt diskusijā par reģionālu modernismu, bet Dž. Raskins ir autors, uz kuru atsaucas konservatīvais filozofs Rodžers Skrūtons (Roger Scruton) darbā “Arhitektūras estētika” (The Aesthetics of Architecture, 1979). Tajā R. Skrūtons aizstāv “klasicismu” (“ne vēsturiskā, bet plašākā nozīmē”), detaļu un stila nozīmi, kā arī līdzīgi Dž. Raskinam arhitektūras estētiku saista ar ētikas jautājumiem. Lai arī kritisks pret dažādām arhitektūras teorijām, arī semiotisko arhitektūras valodas izpratni un sava laika arhitektūru, R. Skrūtons rakstā “Arhitektūras principi nihilisma laikmetā” (Architectural Principles in the Age of Nihilism, 1994) vairāk sniedz pretlīdzekli nihilismam, nevis līdzekļus, kā viņa aizstāvēto estētiku realizēt arhitektūrā.
Vēsturisko stilu izmantojums vērojams arī postmodernisma arhitektūrā. Tomēr par tradicionālismu postmodernisma arhitektūrā jāsauc nevis tēlains vai ironisks pagātnes arhitektūras formu izmantojums, piemēram, amerikāņu Maikla Greivsa (Michael Graves) un Roberta Venturi (Robert Charles Venturi) darbos, bet gan vēsturisko formu un tipoloģijas vērtību atzīšana, kas izpaužas, tās piemērojot 20. gs. 80. gadu situācijai. Nosacītu abu tendenču sintēzi piedāvā amerikāņu arhitekts un teorētiķis Roberts Sterns (Robert Arthur Morton Stern). 1980. gadā Hārvarda universitātē (Harvard University) tiek publicēts pirmais Harward Architectural Review numurs, kura redaktori norāda, ka modernisma radikālā atteikšanās no pagātnes nav pieņemama, un jautā, kā no jauna uzlūkot vēsturi kā likumīgu arhitektūras iedvesmas avotu. R. Sterns šajā numurā publicē rakstu, kurā nošķir divas postmodernisma nometnes – “šķeltniecisko” (schismatic) un “tradicionālo” (traditional). Ja pirmā sarauj jebkādu saistību ar modernisma vērtībām un Rietumu humānistisko tradīciju, tad tradicionālā, pie kuras R. Sterns sevi pieskaita, modernismu saista ar plašāku vēsturisko pagātni.
Radikālāku viedokli pārstāv Seviļā dzimušais arhitekts un urbānists Moriss Kulots (Maurice Culot). Rakstā “Nostaļģija, revolūcijas dvēsele” (Nostalgia, Soul of the Revolution, 1980) viņš apgalvo, ka arhitektūras pulkstenis jāpavērš atpakaļ uz pirmsindustriālo ēru, atdarinot tās labākos paraugus. Ar to M. Kulots saprot ne tikai būvformu, bet arī pilsētas mēroga, būvmateriālu un amatniecisko ražošanas veidu atdarināšanu – uzskats, kas atsaucas uz V. Morisu. Cits Eiropas urbānists, Luksembugā dzimušais Robs Krīrs (Rob Krier) savus uzskatus pilsētplānošanā rezumē īsā rakstā “10 tēzes par arhitektūru” (10 Theses on Architecture), kas publicēts darba “Par arhitektūru” (On Architecture, 1982) ievadā. Viņš gan tiecas atjaunot nevis vēsturiskās arhitektūras formas, bet drīzāk ar tām saistīto telpisko pieredzi. Saskaņā ar vienu no R. Krīra tēzēm, jaunajam pilsētas plānojumam jāatbilst pastāvošajiem telpiskajiem modeļiem vai jāreaģē uz tiem. Kontekstuālisma princips raksturīgs tradicionālismam, bet pats termins arhitektūras teorijā parādās brita Greiema Šeina (Grahame Shane) rakstā “Kontekstuālisms” (Contextualism, 1976), kas publicēts žurnālā Architectural Design.
