Latvijas teritorijā katra pastāvošā vara īstenoja pasākumus epidēmisko (t. sk. gripas) slimību apkarošanā un šie pasākumi ir diezgan līdzīgi – centās apzināt ar epidēmiskām slimībām saslimušos, veica to uzskaiti un iespēju robežās – izolāciju, telpu dezinfekciju, tāpat (īpaši tīfa gadījumā) apģērba dezinsekciju (utis pārnēsāja tīfu), ierīkoja pirtis, jo antisanitāri apstākļi veicināja dažādu slimību izplatību (nereti bija gadījumi, kad viens pacients slimoja ar vairākām slimībām reizē vai īsā laikā bija izslimojis vairākas epidēmiskas slimības), veselības aprūpes iestādēs aizliedza uzturēties nepiederošām personām. Latvijas Pagaidu valdība, piemēram, ierīkoja karantīnas zonas starp frontes līniju un aizmuguri, regulēja cilvēku pārvietošanos pa dzelzceļiem u. c. pasākumus.
Slimību, t. sk. gripas, izplatīšanos veicināja necentralizētā veselības aprūpe Latvijas teritorijā 1918.–1920. gadā. Bieži vien katra medicīnas iestāde atsevišķi organizēja epidēmisko, ne tikai gripas, bet arī tīfa, dizentērijas, holēras u. c. pacientu ārstēšanu, iekārtojot vai paplašinot infekcijas slimību nodaļas. Gripai pieņemoties spēkā, vairākās Latvijas vietās uz laiku slēdza skolas. Presē parādījās raksti par gripas profilaksi un ārstēšanu. Galvenie ieteikumi – izvairīties no publiskām vietām un saslimušajiem, gripas slimniekiem – veikt karsēšanos (radīt izsvīšanu), dzert tējas, rūdīties ar aukstu ūdeni, sirdsdarbības uzlabošanai lietot stipru vīnu mazās devās, viegli sagremojamu pārtiku. Ar gripu slimojošo skaits bija liels, bieži saslimušo starpā bija kultūras darbinieki, tādēļ atcēla teātra izrādes, koncertus u. c. sarīkojumus – to darīja nevis tādēļ, ka pastāvēja ierobežojumi, bet tādēļ, ka nebija cilvēku, kuri varētu uzstāties. Bieži saslima arī medicīniskais personāls, kurš bija nodarbināts gripas slimnieku ārstēšanā.