Ārsts Oto fon Hūns (Otto Wilhelm von Huhn) Rīgā centās ierobežot prostitūcijas izplatību, 21.09.1824. dibinot Aleksandra Augstumu iestādi Sarkandaugavā (tagad Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs). 20. gs. sākumā Vidzemē darbojās biedrība sifilisa apkarošanai (līdzīgi kā pretalkohola, tuberkulozes vai lepras apkarošanai). Latvijā pēc Neatkarības kara 31.10.1921. ārsta Pētera Sniķera vadībā tika dibināta Latvijas Baltā krusta biedrība, lai cīnītos ar prostitūcijas sekām. Šī biedrība uzturēja patversmi Sarkandaugavā, kurā izmitināja bez iztikas līdzekļiem palikušas sievietes ar ārlaulībā dzimušiem bērniem, grūtnieces un prostitūtas. Biedrības līdzekļus veidoja biedru maksas, ziedojumi, loterijas, ienākumi no īpašumiem, dažāda veida speciāliem nodokļiem biedrības labā, valdības un pašvaldības pabalstiem. Sākotnēji ar ziedojumiem palīdzēja Amerikas Sarkanais Krusts (The American Red Cross).

Pirmā pasaules kara laikā visā Eiropā pieauga saslimstība ar veneriskajām slimībām – sifilisu, gonoreju un mīksto šankru. Veneriskās slimības galvenokārt bija izplatītas lielākajās Latvijas pilsētās: Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē un Jelgavā. Rīgā reģistrētajām prostitūtām policijas pārraudzībā bija iekārtota kontrolstacija (ambulance) Stabu ielā 42, kur viņām regulāri par maksu bija jāpārbauda veselība. Šajā kontrolstacijā neārstēja, bet reizi nedēļā veica uroģenitālo uztriepi uz gonokoku infekciju un reizi trīs mēnešos – seroloģisko reakciju (WR jeb Vasermana reakcija, kas nosaukta vācu bakteriologa Augusta fon Vasermana (August Paul von Wassermann) vārdā sifilisa diagnostikai. Slimās prostitūtas tika ievietotas Aleksandra Augstumu slimnīcā (1923. gadā – 621, 1924. gadā – 486). 01.01.1923. stacionārā ārstējās 45 prostitūtas, 01.01.1924. – 38. Seksuāli transmisīvās slimības bija izplatītas, jo vēl nebija atklātas antibiotikas, kuras sekmīgi ārstēšanā sāka pielietot tikai Otrā pasaules kara laikā. Starpkaru periodā galvenie ārstēšanas līdzekļi bija salvarsāns (arsfenamīns, ko atklāja vācu bakteriologs Pauls Ērlihs (Paul Ehrlich) 1910. gadā) un bismuta preparāti (pretmikrobu līdzekļi).

Latvijas Baltā krusta biedrība netikumības, izvirtības un venerisko slimību apkarošanai tika reģistrēta Rīgā 29.06.1921. Dibināšanas sapulce notika 31.10.1921., un par tās pirmo priekšnieku ievēlēja Rīgas Sv. Trīsvienības evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Kārli Irbi, kurš tolaik bija Satversmes sapulces loceklis. No 04.03.1923. līdz 31.07.1937., kad biedrība kļuva par Veselības veicināšanas biedrības Baltā krusta sekciju, ko likvidēja 1940. gadā, to vadīja Latvijas armijas Sanitārās pārvaldes priekšnieks ģenerālis P. Sniķers.

Biedrības valde sastāvēja no deviņiem locekļiem, kurus ievēlēja pilnsapulcē uz trim gadiem, aizklāti balsojot. Valdē no pirmsākumiem nemainīgi bija P. Sniķers, skolu inspektors Pēteris Zālīte (valdes sekretārs) un mācītājs K. Irbe. Valdē bija ārsti venerologi (Jānis Brants, Jūlijs Galejs, Minna Zušmane-Mazkalniņa, Jānis Skuja), mācītāji (Edgars Bernhards Bergs, Kārlis Freidenfelds, K. Irbe) un sabiedriski darbinieki. Valdē aktīvi darbojās ģenerāļa P. Sniķera dzīvesbiedre ārste Lūcija Sniķere, kura bija patronese sieviešu mājoklim Sarkandaugavā visu tā pastāvēšanas laiku.

Pirmo bezmaksas ambulanci veneriski slimajiem Rīgā atvēra Latvijas Baltā krusta biedrība 1923. gadā (pie pilsētas 1. slimnīcas atsevišķā ēkā ar ieeju no Krišjāņa Valdemāra ielas). Daugavpilī bezmaksas ambulanci venerisko un ādas slimību ārstēšanai biedrība atvēra 1929. gadā, bet Liepājā – 1935. gadā. Rīgas ambulancē strādāja divi ārsti – Haralds Kiršentāls un Elizabete Kumuška-Bitnere –, vēlāk M. Zušmane-Mazkalniņa.

P. Sniķers 1927. gada rudenī norādīja, ka Rīgā vajadzētu atvērt arī otru bezmaksas venerisko slimību ārstēšanas ambulanci Latgales priekšpilsētā, taču šo ideju neizdevās īstenot. Situācijā, kad valsts nevarēja piespiest slimos ārstēties, svarīga bija profilakse. Ārsti rīkoja priekšlasījumus un 01.1923. publicēja rakstu sēriju “Jaunākajās Ziņās” (P. Sniķera “Par veneriskām slimībām un viņu apkarošanu”). 10.–17.10.1926. Latvijā pirmo reizi notika Veselības nedēļa. Tajā liela vērība bija arī venerisko slimību profilaksei, kad izplatīja skrejlapas “Sargaties no veneriskām slimībām”.

Lai gūtu ienākumus patversmes uzturēšanai, Latvijas Baltā krusta biedrība regulāri rīkoja mantu izlozi. Viena no pirmajām lielākajām izlozēm notika 11.10.1925. Rīgas Latviešu biedrības nama Mazajā zālē.

28.12.1936. saistībā ar biedrības piecpadsmit gadu jubileju Latvijas Pasts izlaida Latvijas Baltā krusta biedrības pastmarkas. Sērijā bija četras dažādas pastmarkas (ar dažādiem zīmējumiem un dažādās krāsās un nominālos – 3, 10, 20 un 35 santīmu vērtībā) ar biedrības emblēmu uz tām. Pastmarku autors bija grafiķis Janis Šternbergs. 

Patversme sekmīgi darbojās no 1923. līdz 1940. gadam, kad padomju okupācija tās darbību pārtrauca. Sieviešu patversme atradās fabrikai “Provodņik” piederošā namā Sīmaņa ielā 14/16, ko tā īrēja. Nams celts 1898. gadā kā fabrikas strādnieku dzīvojamā māja, bet vēlāk pārbūvēts un pielāgots skolas un patversmes vajadzībām.

Latvijas Baltā krusta biedrības sieviešu patversme Sarkandaugavā uzsāka darbību 09.1923., kad šeit sāka uzņemt pirmās iemītnieces un algot piecus darbiniekus, kuri šeit arī dzīvoja (izņemot ārstu). Patversmes pārzine (vadītāja) bija žēlsirdīgā māsa Otīlija Kuļikova, kura to vadīja gandrīz piecpadsmit gadus. Patversmē bija šūšanas darbnīca (Aleksandra Augstumu un Latvijas armijas vajadzībām), kas nodarbināja iemītnieces; to no pirmsākumiem līdz likvidācijai vadīja saimniecības māsa Berta Zīverte. Darbnīcā strādāja arī šuvējas, kuras nebija patversmes iemītnieces.

Patversmei bija savs ārsts, kurš pēc ierašanās pārbaudīja katras iemītnieces veselības stāvokli. Neveselās brīvprātīgi ārstējās Aleksandra Augstumu slimnīcā; šos ārstēšanās izdevumus sedza Baltais krusts. Visu sieviešu patversmes pastāvēšanas laiku par ārsti strādāja Elizabete Zandersone, kura dzīvoja turpat netālu – Sarkandaugavā. Nepieciešamības gadījumā konsultēja arī Aleksandra Augstumu slimnīcas direktors J. Brants.

Patversmes iemītnieces tika nodarbinātas darbnīcā un pie mājas darbiem vidēji astoņas stundas dienā un ar divu stundu pārtraukumu pēc pusdienām, kuru tās pa lielākai daļai pavadīja brīvā gaisā.

No 25.09.1923. līdz 20.12.1940. patversmē Sarkandaugavā tika uzņemtas 2280 sievietes. Īpaši daudz bija neprecētu kalpoņu un laukstrādnieču – grūtnieces vai jaunās mātes ar dažas nedēļas veciem zīdaiņiem, kuras bija palikušas bez pajumtes. Kā norādīts tā laika presē, sievietes un arī pārējā sabiedrība sākotnēji maz izprata Latvijas Baltā krusta biedrības patversmes darbību un mērķus un izturējās skeptiski, uzskatot patversmi par Magdalēnas namu (korekcijas iestādi prostitūtām). Magdalēnas nami pastāvēja ne tikai citur Eiropā, bet arī Jelgavā (aptuveni no 1880. gada), kur biedrību paklīdušām sievietēm, alkoholiķiem, klaidoņiem u. c. nodibināja mācītājs Ludvigs Katerfelds (Traugott Christian Friedrich Ludwig Katterfeld).

Patversmē neuzņēma no vīra aizbēgušās – tikai izņēmuma gadījumā (bezizejas stāvoklī) –, kā arī bērnus bez mātēm. Bez mātēm bērni patversmē uzturējās tikai gadījumā, ja māte tobrīd ārstējās Aleksandra Augstumu slimnīcā vai bija no patversmes aizbēgusi.

Uzturēšanas izdevumus par sievietēm, kuras dzīvoja ārpus Rīgas, sedza attiecīgā pašvaldība (pagasts).

Pēc padomju okupācijas 1940. gada rudenī Rīgas pilsētas aizgādības pārvalde savā pārziņā pārņēma Latvijas Baltā krusta biedrības patversmi – sieviešu mājokli Sarkandaugavā. Šai sekcijai tika piešķirti līdzekļi, lai to paplašinātu un nākotnē būtu iespējams pārcelties uz lielākām telpām. Tās jau bija sameklētas, jo vidēji dienā šajā patversmē uzturējās divdesmit mātes ar maziem bērniem un zīdaiņiem. Pēc pēdējiem publicētajiem statistikas datiem, kas apkopoti par 1938. gadu, sieviešu mājoklī bija 60 gultasvietas pieaugušajām iemītniecēm.

01.11.1931. tika atzīmēta Latvijas Baltā krusta biedrības desmit gadu pastāvēšanas jubileja ar svētku dievkalpojumu, ko noturēja prāvests K. Irbe. Tam sekoja darbības pārskats un muzikāli priekšnesumi. Svinības notika Latvijas Baltā krusta biedrības patversmes telpās Sarkandaugavā. Valdes priekšnieks profesors P. Sniķers par pašaizliedzīgu darbu ar Baltā krusta nozīmi apbalvoja četras patversmes darbinieces – pārzini O. Kuļikovu, ārsti E. Zandersoni, vecmāti Annu Puriņu un saimniecības māsu B. Zīverti. Nozīme bija apaļa piespraude no sudraba un krāsainas emaljas – uz tumši sarkana pamata balts krusts, kas bija Baltā krusta simbols. Piespraudes otrā pusē bija iegravēti saņēmējas iniciāļi un datums – 01.11.1931., kā arī spiedogs ar izgatavotāja vārdu (K. Vītoliņš, Rīga). Šīs četras laureātes bija arī vienīgās Latvijas Baltā krusta biedrības vēsturē; pēc tam vairs nozīmes nepiešķīra. 

14.11.1937. profesora Paula Stradiņa vadībā tika izveidota Veselības veicināšanas biedrība, kurā sākotnēji apvienoja trīs organizācijas – Tuberkulozes apkarošanas biedrību, Vēža apkarošanas biedrību un Balto krustu. Kopš šī brīža biedrība oficiāli tika dēvēta par Veselības veicināšanas biedrības Baltā krusta sekciju, bet patversme – par sieviešu mājokli. Vēlāk Veselības veicināšanas biedrībā ietilpa arī Akluma apkarošanas sekcija, Kropluma apkarošanas sekcija, Reimatisma apkarošanas sekcija, Darba higiēnas sekcija un Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts.

Latvijas Baltā krusta biedrība guva plašu sabiedrības atbalstu, un tajā iekļāvās dažādu profesiju pārstāvji un sabiedrībā pazīstami cilvēki (profesori Kārlis Barons, Aleksandrs Dauge, Kārlis Kundziņš, mācītājs Voldemārs Maldonis u. c.). Latvijas 20. gs. medicīnas vēsturē Baltā krusta biedrība pildīja svarīgu lomu, jo tā izauga par spēcīgu organizāciju ar grandioziem plāniem paplašināt savu ietekmi un darbību, ko  izjauca padomju okupācija 1940. gada vasarā.