Mūzikā izmantoja arī soula un R&B elementus (pats savu stilu dēvēja par Cosmic American music, ‘kosmisko amerikāņu mūziku’). Muzicējis grupās The International Submarine Band, The Byrds un The Flying Burrito Brothers, izdevis solo ierakstus.

Dzimis un audzis pārtikušā ģimenē ar noslieci uz depresiju un alkoholismu (tēvs izdarīja pašnāvību, māte nomira, saindējoties ar alkoholu, arī pašam piemita pašdestruktīvas tieksmes). Deviņu gadu vecumā apmeklētais Elvisa Preslija (Elvis Presley) koncerts atmodināja interesi par mūziku, no pusaudža vecuma spēlēja rokenrola un folka grupās.

1966. gadā, pametis nesen uzsāktās teoloģijas studijas Hārvarda Universitātē (Harvard University), G. Pārsonss nodibināja grupu The International Submarine Band (bija tās galvenais vokālists un ritma ģitārists), kas vispirms spēlēja folku un psihedēlisko roku, bet vēlāk pievērsās meinstrīma apritē par mākslinieciski neaktuālu uzskatītajai kantrimūzikai. International Submarine Band vienīgajā albumā Safe at Home (1968) līdzās pazīstamām kantri un rokenrola dziesmām bija četri G. Pārsonsa sacerējumi, taču tā iznākšanas brīdī viņš no grupas jau bija aizgājis, lai kļūtu par rokgrupas Byrds dalībnieku.

Byrds arī agrāk bija eksperimentējuši ar kantri, taču G. Pārsonsa ietekmē žanru apguva padziļināti, un ierakstīja albumu Sweetheart of the Rodeo (1968), kas sākotnēji gan kantri, gan roka apritē tika uzņemts ar neizpratni, bet vēlāk bieži novērtēts kā viens no pirmajiem pilnvērtīgajiem kantriroka paraugiem un iedvesmojis daudzus sekotājus. Kaut arī Sweetheart of the Rodeo tapšanā noteicošā loma bija tieši G. Pārsonsam (tajā ir arī viņa pazīstamākā dziesma Hickory Wind), ierobežojošu līgumsaistību dēļ vairākos skaņdarbos viņa vokāls tika aizstāts ar citu grupas dalībnieku dziedājumu, bet pats G. Pārsonss neilgi pēc albuma pabeigšanas grupu atstāja. Kā formālo šķiršanās iemeslu mūziķis minēja politiski motivētus iebildumus pret Byrds koncertiem Dienvidāfrikas Republikā, taču vairāki līdzgaitnieki uzskata, ka viņš tobrīd karjeras iespējas saistījis ar nesen iepazītajiem The Rolling Stones mūziķiem.

Kantriroka stilistiku G. Pārsonss tālāk pilnveidoja kopā ar Krisu Hilmanu (Chris Hillman – vēl viens bijušais Byrds mūziķis) izveidotā grupā The Flying Burrito Brothers, taču tās darbību apgrūtināja G. Pārsonsa bohēmiskais dzīvesveids, kā dēļ pēc diviem kritikas atzinīgi novērtētiem, bet komerciāli neveiksmīgiem albumiem mūziķis no grupas bija spiests šķirties.

Šajā laikā G. Pārsonsam izveidojās cieša draudzība ar Rolling Stones ģitāristu Kītu Ričardsu (Keith Richards), kurš viņa vadībā iepazina kantrimūzikas pamatus un turpmāk Rolling Stones repertuārā regulāri iekļāva kantri ietekmē radītus skaņdarbus (savukārt Flying Burrito Brothers otrajā albumā Burrito Deluxe, 1970, iekļauts Rolling Stones dziesmas Wild Horses pirmpublicējums). 1971. gada vasarā G. Pārsonss mitinājās K. Ričardsa rezidencē Dienvidfrancijā, taču, pretēji bieži izplatītam pieņēmumam, tur tapušā Rolling Stones albuma Exile on Main St. (1972) ierakstīšanā nepiedalījās.

Dzīves pēdējos gados G. Pārsonss ieskaņoja divus solo albumus GP (1973) un Grievous Angel (1974), kuros viņa pavadītājgrupas kodolu veidoja mūziķi, kas spēlējuši daudzos E. Preslija ierakstos, savukārt vokālā partnere bija Emilū Herisa (Emmylou Harris) – vēlāk ievērojama kantri dziedātāja. Šiem albumiem nepiemita novitāte, kas raksturīga G. Pārsonsa ierakstiem ar Byrds un Flying Burrito Brothers, taču viņam raksturīgā kantri un rokenrola izjūta, kā arī dziesmu autora un vokālista dotības tajos atklājas spilgtāk nekā jebkurā citā darbā.

G. Pārsonss gāja bojā 26 gadu vecumā, īsi pēc Grevious Angel pabeigšanas pārdozējot narkotikas.

Kaut G. Pārsonsa profesionālā darbība bija īslaicīga, turklāt dzīves laikā mūziķis palika plašai publikai nepazīstams, viņš sniedzis nozīmīgu ieguldījumu kantri un rokmūzikas māksliniecisko pamatu paplašināšanā, kā arī abu žanru apvienošanā. 20. gs. 50. gados kantri bija viens no rokenrola muzikālajiem pirmavotiem, taču hipiju laika ASV tika uzskatīta ar vecmodīgu, anahroniska dzīvesveida vērtības pārstāvošu mūziku. Par spīti šiem aizspriedumiem G. Pārsonss kantri estētiku konsekventi popularizēja rokmūzikas vidē, tā liekot pamatus turpmāk straujai kantriroka attīstībai, kas kulminēja 70. gados ar tādu mūziķu kā Linda Ronstata (Linda Ronstadt), The Eagles, Poco un citu panākumiem.

Pēc G. Pārsonsa nāves viņa mūzika iemantojusi daudz plašāku ievērību, bet viņa iedibinātās tradīcijas turpinās daudzu mākslinieku (Raiens Adamss, Ryan Adams; Band of Horses; Nora Džounsa, Norah Jones; Elviss Kostello, Elvis Costello; The First Aid Kit; My Morning Jacket; Niko Keisa, Neco Case; Wilco, u. c.) jaunradē un alternatīvā kantri stilistikā. Īpaši nopelni mūziķa radošā mantojuma popularizēšanā ir viņa kādreizējai audzēknei E. Herisai, kura daudz izpildījusi G. Pārsonsa dziesmas un sacerējusi vairākus viņam veltītus skaņdarbus. 1999. gadā nāca klajā E. Herisas producēts albums Return of the Grievous Angel, kurā G. Pārsonsa dziesmas izpilda dažādu žanru mākslinieki (Beks, Beck; Cowboy Junkies; Deivids Krosbijs, David Crosby; Šerila Krova, Sheryl Crow; Evans Dando, Evan Dando; Stīvs Ērls, Steve Earle; The Mavericks; The Pretenders; Lusinda Viljamsa, Lucinda Williams, Whiskeytown, u. c.).

$1000 Dollar Wedding; A Song for You; Brass Buttons; Dark End of the Street* (Čipss Momans, Chips Moman/Dens Penns, Dan Penn); Hearts on Fire (Volters Īgans, Walter Egan/Toms Gidera, Tom Guidera); Hickory Wind** (G. Pārsonss/Bobs Bjukenens, Bob Buchanan); High Fashion Queen* (G. Pārsonss/K. Hilmans); Hot Burrito #1* (G. Pārsonss/Kriss Etridžs, Chris Ethridge); Hot Burrito #2* (G. Pārsonss/K. Etridžs); In My Hour of Darkness (G. Pārsonss/E. Herisa); Love Hurts (Budlozs Braients, Boudleaux Bryant); Luxury Liner***; One Hundred Years From Now**; Ooh Las Vegas (G. Pārsonss/Riks Grečs, Rick Grech); Return of the Grievous Angel (G. Pārsonss/Toms Brauns, Tom Brown); She (G. Pārsonss/K. Etridžs); Sin City* (G. Pārsonss/K. Hilmans); Still Feeling Blue; Streets of Baltimore (Tompals Gleizers, Tompall Glaser/Harlens Hovards, Harlan Howard); The New Soft Shoe; Wild Horses* (M. Džegers/K. Ričardss)

* ar Flying Burrito Brothers

** ar The Byrds

*** ar International Submarine Band

• ja nav norādīts cits autors, sacerējis G. Pārsonss

Safe at Home (LHI, 1968)*; Sweetheart of the Rodeo** (Columbia, 1968); The Gilded Palace of Sin*** (A&M, 1969); Burrito Deluxe*** (A&M, 1970); GP (Reprise, 1973); Grievous Angel (Reprise, 1974)

* ar International Submarine Band

** ar The Byrds

*** ar  Flying Burrito Brothers