Diskursa analīze pēta valodas darbības un formas attiecības, kā arī mijiedarbību starp valodas darbību un sabiedrības struktūrām. Diskursa analīze pēta rakstiskās, mutiskās un zīmju valodas konkrētu realizāciju. Tā paredz lietotās valodas un tajā ietverto struktūru detalizētu izpēti, kuras pamatā ir izpratne par konkrētu valodas lietojumu, kurā svarīgs ne tikai lingvistiskais aspekts, bet arī rīcība. Diskursa analīze ir izteikti multidisciplināra, jo kombinē teksta lingvistisko, sociālo, kognitīvo un kultūras aspektu analīzi. Diskursa analīze ir kompleksa disciplīna, kas ietver sevī filozofiskus (ontoloģiskus un epistemoloģiskus) priekšstatus par valodas lomu pasaules sociālajā struktūrā, problēmas izpētes pieeju atlases metodoloģiju un teorētiskus priekšstatus par to, kā arī analīzes specifiskus paņēmienus.

Diskursa izpratne ir viens no sarežģītākajiem mūsdienu humanitāro zinātņu jautājumiem. Vienotas un viennozīmīgas diskursa definīcijas nav. Šis nojēgums transformē tradicionālos priekšstatus par runu, tekstu, dialogu, stilu un valodu. Laika gaitā diskursa jēdziena izpratne mainījās. 20. gs. 60.–70. gados, kad šis termins kļuva populārs, ar to saprata teikumu un runas aktu saskaņotu, secīgu lietojumu, bet mūsdienās diskurss ir sarežģīta komunikatīva parādība, kas, izņemot tekstu, iekļauj sevī arī ekstralingvistiskus faktorus (piemēram, zināšanas par pasauli, subjekta un adresāta attiecības, komunikācijas mērķi un apstākļus u. c.), kas ir vajadzīgi pilnīgai diskursa izpratnei. Diskursa izpratne ir nedaudz atšķirīga dažādās zinātniskajās disciplīnās, tomēr, vienojošā ir tēze, ka nozīmi tekstam piešķir nevis tā lingvistiskā forma, bet gan sociālais konteksts, kas ietekmē diskursa saturu un izpratni.  

Diskurss ir starpdisciplinārās izpētes objekts. Tādēļ diskursa analīzi izmanto lingvistikā, datorlingvistikā, mākslīgā intelekta izpētē, psiholoģijā, antropoloģijā, etnoloģijā, literatūrzinātnē, historiogrāfijā, pedagoģijā, translatoloģijā, politoloģijā, vēsturē un citur. Katra no šīm nozarēm diskursa analīzē izmanto savas pieejas, kuras apkopojot, var definēt diskursa analīzes vispārīgus uzstādījumus. Svarīgākie no tiem:

• cilvēka zināšanas par pasauli un par sevi nav objektīvā realitāte, tā ir domāšanas konstrukcija, kuru nosaka dažādi sabiedrības, kultūras, vēstures u. c. faktori;

• pastāv cieša saikne starp zināšanām un sociālo uzvedību. Cilvēku atšķirīgās zināšanas variē un nosaka viņu sociālo rīcību;

• cilvēka zināšanas un izpratni par pasauli nosaka un rada sociālie procesi; 

• pasaules un sevis reprezentāciju nosaka vēstures un kultūras procesi.

Nozīmīgākās diskursa analīzes tēmas:

• dažādi diskursa līmeņi un aspekti, piemēram, žesti, sintakse, leksika, kustības, stils, jēga, skaņas u. c.;

• diskursa žanru un tipu dažādība politikā, izglītībā, zinātnē u. c.;

• attiecības starp tekstu un kontekstu diskursa ietvaros;

• attiecības starp diskursu un sintaktiskās konstrukcijas rašanos;

• atmiņas un izziņas loma diskursā;

• attiecības starp diskursu un varu.

Kaut arī par diskursu runāja jau senie grieķi, tā analīze ir jauna disciplīna, kas radās tikai 20. gs. Par vienu no diskursa analīzes aizsācējiem tiek uzskatīts austriešu literatūrkritiķis Leo Špitcers (Leo Spitzer), kura darbs “Stila studijas” (Stilstudien, 1928) ir pirmais diskursa analīzes piemērs. Terminu “diskursa analīze” zinātnē sāka lietot, pateicoties amerikāņu lingvistam Zeligam Herisam (Zellig Sabbettai Harris), kurš rakstā “Diskursa analīze” (Discourse Analysis, 1952) teorētiski pamatoja šī jēdziena izpratni saistībā ar lingvistiku. Sākotnēji diskursa analīze tika izmantota, pētot tulkojuma īpatnības dažādās valodās un gūtos secinājumus izmantojot valodas struktūras skaidrošanai. Z. Herisa raksturotās valodas formas un satura mijiedarbības likumsakarības tika attīstītas par dabiskās valodas automatizētās analīzes sistēmu, ko izmanto galvenokārt medicīnas informātikā. Mūsdienu diskursa analīze atšķiras no Z. Herisa piedāvātās izpratnes, tomēr termina autorība ir nepastrīdama, bet zinātnieka piedāvātās pamatidejas tiek aktualizētas arī mūsdienās.

20. gs. 60.–70. gados dažādās humanitārajās un sociālajās zinātnēs, neatsaucoties uz Z. Herisa pētījumiem, sāka attīstīties citas starpdisciplināras diskursa analīzes pieejas un formas, kā arī ar tām saistītās disciplīnas, piemēram, sociolingvistika, psiholingvistika, pragmatika, mākslīgais intelekts un citas. Lielākā daļa šo pētījumu akcentēja lietotās valodas dinamismu un ciešo saistību ar sociokultūras situāciju. Diskursa analīzes uzplaukums vērojams 20. gs. 70. gados, kad savus darbus sāka publicēt vairāki zinātnieki: nīderlandiešu lingvists Teins van Deiks (Teun Adrianus van Dijk) “Teksts un konteksts. Pētījumi par diskursa semantikām un pragmatikām” (Text and context. Explorations in the semantics and pragmatics of discourse, 1977); austriešu lingvists Volfgangs Dreslers (Wolfgang Ulrich Dressler) “Teksta lingvistika: komentētā bibliogrāfija” (Textlinguistik: Kommentierte Bibliographie, 1973); ungāru valodnieks Jānošs Petēfi (János Sándor Petöfi) un vācu valodnieks Hanness Rīzers (Hannes Rieser) “Teksta gramatikas studijas” (Studies in text grammar, 1973); amerikāņu lingvisti Tomass Dživons (Thomas Givon) “Par gramatikas izpratni” (On Understanding Grammar, 1979); Viljams Labovs (William “Bill” Labov) “Sociolingvistikas modeļi” (Sociolinguistic Patterns, 1972); Voliss Čeifs (Wallace Chafe) “Valodas nozīme un struktūra” (Meaning and the Structure of Language, 1970), kuri saistīja diskursa studijas ar tradicionālo lingvistiku.

20. gs. 70. gados diskursa analīze kļuva par multidisciplināru pieeju, kuru sāka lietot ne tikai lingvistikā, bet arī socioloģijā, filozofijā, psiholoģijā, politoloģijā, literatūrzinātnē un citur. Sāka attīstīties dažādas teorijas un skolas.

Nozīmīgu ieguldījumu diskursa analīzes teorijā sniedzis franču filozofs Mišels Fuko (Michel Foucault). Darbā “Zināšanu arheoloģija” (L’Archéologie du savoir, 1969) viņš pēta attiecības starp runas praksēm un ārpuslingvistiskajām ikdienas dzīves (ekonomiskajām, sociālajām, politiskajām u. c.) struktūrām un tiecas atbildēt uz jautājumiem, kas var kļūt par runas subjektu, kādā veidā rodas zinātniskās teorijas, kādi fenomeni var kļūt par patiesības diskursa objektu un citiem. Mūsdienu Eiropas sociālajās zinātnēs var atrast daudz pieeju, kas izmanto M. Fuko diskursa definīciju un viņa teorētiskos uzskatus. Viens no svarīgākajiem jēdzieniem M. Fuko filozofijā ir vara, kura tiek realizēta ar diskursa palīdzību, jo subjekts var veidot komunikatīvās attiecības ar citu subjektu, tikai ieņemot diskursā kādu noteiktu lomu, tādējādi ceļā uz sociālo komunikāciju un individuāciju subjekta attiecības ar varu kļūst neizbēgamas. M. Fuko varas un diskursa attiecības analizē darbā “Seksualitātes vēsture: zinātgriba” (Histoire de la sexualité: la volonté de savoir, 1976).

Franču psihoanalītiķis Žaks Lakāns (Jacques Lacan) 1969. g. seminārā “Psihoanalīzes otrā puse” (L’envers de la psychanalyse) izklāstīja četru diskursu teoriju, kurā terminu “diskurss” izmantoja kā sociālo saiti, kas balstās intersubjektivitātē. Visus diskursus viņš iedalīja četros veidos: maģistra (cīņa par meistarību un dominēšanu), universitātes (“objektīvo” zināšanu nodrošināšana un pielūgšana), histērijas (iezīmes, ka atklāj pretošanos dominējošajam maģistra diskursam) un analītiķa (dominējošā diskursa apzināta iegūšana).

Nozīmīgs diskursa analīzes teorētiķis ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu lingvistiem T. van Deiks, kurš pētījis valodas fenomenu politisko un sociālo determinētību un ir kritiskās diskursa analīzes pārstāvis. Viņš sarakstījis vairāk nekā 250 rakstus un apmēram 60 monogrāfijas par diskursa analīzi un sociolingvistiku, dibinājis nozīmīgus periodiskus izdevumus par diskursa analīzi, piemēram, “Diskurss un sabiedrība” (Discourse and Society, kopš 1990), “Diskursa studijas” (Discourse Studies, kopš 1999), “Diskurss un komunikācija” (Discourse and Communication, kopš 2007). Grāmatā “Ideoloģija: multidisciplinārā pieeja” (Ideology: A Multidisciplinary Approach, 1998) T. van Deiks pauda domu, ka diskurss ir tikpat izplūdis jēdziens kā valoda, sabiedrība un ideoloģija. Un nereti tieši izplūduši jēdzieni, kurus ir ļoti grūti definēt, kļūst īpaši populāri. Tā tas noticis arī ar diskursu. Citi nozīmīgākie T. van Deika darbi ir “Teksts un konteksts. Pētījumi par diskursa semantikām un pragmatikām”, “Makrostruktūras. Globālo diskursa struktūru starpdisciplināra izpēte, mijiedarbība un izziņa” (Macrostructures. An interdisciplinary study of global structures in discourse, interaction, and cognition, 1980), “Sabiedrība un diskurss. Kā sociālie konteksti kontrolē tekstu un runu” (Society and Discourse. How social contexts control text and talk, 2009).

20. gs. 80.–90. gados tika publicēti vispārinoši darbi par diskursa analīzi, kā arī mācību līdzekļi un uzziņu literatūra, piemēram, Džilians Brauns (Gillian Brown) un Džordžs Jūls (George Yule) “Diskursa analīze” (Discourse analysis, 1983), Viljams Manns (William C. Mann) un Sandra Tompsone (Sandra A. Thompson) sastādīja “Diskursa apraksts [..]” (Discourse Description [..], 1992), V. Čeifs “Diskurss, apziņa un laiks [..]” (Discourse, consciousness, and time [..], 1994).

Mūsdienās diskursa analīze pievēršas dažādiem jautājumiem, piemēram, diskurss un vara, diskurss un sabiedrība, reklāmas un ziņu diskurss, kultūru attiecības diskursā, dzimuma noteiktās atšķirības diskursā, kā arī analizē konkrētas diskursa analīzes izpausmes, tā struktūru un iedarbību uz recipientu.

Humanitārajās un sociālajās zinātnēs diskursa analīzi izmanto, lai pētītu mentālo shēmu pielietojuma paņēmienus teksta izpratnē.

Izvērsti aprakstīts un teorētiski pamatots ir diskursa analīzes izmantojums lingvistikā, kur tiek pētītas atšķirības starp rakstisko un mutisko diskursu, sociālo kontekstu loma diskursā, komunikatīvās stratēģijas un taktikas, diskursa makro un mikro struktūra un citas tēmas.

Diskursa analīze sociālajās zinātnēs pēta diskursa likumus un likumsakarības, tā iespējas atbilstoši atspoguļot realitāti, saistību ar sabiedrību un vēsturi, īpaši pievēršot uzmanību sociālajiem apstākļiem, kuros tiek pausta kāda doma, kā arī šīs domas strukturēšanas principiem. Diskursa analīzes pamatuzdevums sociālajās zinātnēs ir pētīt dažādu tekstu diskursa formu un struktūru atšķirības, atbildot uz jautājumu, kādēļ tās ir sastopamas konkrētajā tekstā.

Diskursa analīzes pielietojums vēstures zinātnē saistīts ar uzskatu, ka vēsture nepastāv kā objektīvs dotums, bet gan kā mentālā konstrukcija, t. i., vēsturiskie procesi, notikumi un struktūras cieši saistīti ar to reprezentāciju, vēsture pieejama tikai pastarpinātā veidā, kā “reprezentētā realitāte”. Diskursa analīze vēstures zinātnē pēta šīs reprezentācijas formas un likumus.