Ik gadu Darba svētki tiek atzīmēti 80 pasaules valstīs, un šajā dienā arī tiek aktualizēti mūsdienu darba ņēmējiem nozīmīgi jautājumi. Daļā valstu oficiālā brīvdiena ir cits datums (ne 1. maijs).
Ik gadu Darba svētki tiek atzīmēti 80 pasaules valstīs, un šajā dienā arī tiek aktualizēti mūsdienu darba ņēmējiem nozīmīgi jautājumi. Daļā valstu oficiālā brīvdiena ir cits datums (ne 1. maijs).
1886. gadā Amerikas Organizēto arodbiedrību un savienību federācija (American Federation of Organized Trades and Labor Unions) pieprasīja strādniekiem astoņu stundu darba dienu, kas stātos spēkā 1886. gada 1. maijā. Šī prasība pārvērtās vispārējā streikā Čikāgā un sadursmēs ar policiju, kurās bija vairāki bojā gājušie. Astoņu stundu darba diena tika panākta, un pirmo reizi 1. maiju kā starptautisko strādnieku vienotības un solidaritātes dienu atzīmēja 1890. gadā pēc tās izsludināšanas pirmajā starptautiskajā sociālistisko partiju kongresā Eiropā, Parīzē, 1889. gada 14. jūlijā. Arī citām valstīm ir savi izšķiroši vēstures notikumi saistībā ar strādnieku iestāšanos par savām tiesībām, kas tiek pieminēti nacionālā mērogā darba svētku dienā.
1. maijā daudzās valstīs notiek demonstrācijas ar protesta saukļiem par zemajām algām un neapmierinošiem darba apstākļiem, valdības īstenotajiem taupības pasākumiem vai augsto bezdarba līmeni. Demonstrāciju apmērs un tematika variē atšķirībā no konkrētā gada aktualitātēm un samilzušajām problēmām. Šajos pasākumos mēdz arī izcelties nemieri un sadursmes ar policiju.
Aukstā kara laikā lielākajā daļā Eiropas sociālistisko valstu diena tika svinēta kā strādnieku starptautiskās solidaritātes diena. Līdz 20. gs 60. gadu vidum tā tika atzīmēta ar parādēm, kurās demonstrēja ne vien industriālos valsts sasniegumus, bet arī jaunākos ieročus. Strādnieki nesa plakātus ar politiskiem saukļiem, slavas vārdiem komunistiskajiem režīmiem un to līderiem. Lielākās svinības notika Padomju Savienības republiku galvaspilsētās ar komunistiskās partijas augstāko amatpersonu klātbūtni. Pēc Padomju Savienības sabrukuma tās bijušajās republikās 1. maijs palika kā oficiāla brīvdiena, taču visbiežāk valstis vairs neiesaistās masu pasākumu organizēšanā. Vēl vairāk – tā kā dalība strādnieku svētkos bija obligāta un demonstrācijas bija pompozs propagandas instruments, šo brīvdienu ļaudis atzīmē atturīgi. Tomēr Krievijā kopš 2014. gada ir atjaunota Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tradīcija ar vērienīgu cilvēku pulcēšanos Sarkanajā laukumā Maskavā.
1. maija parāde Sarkanajā laukumā Maskavā. 01.05.1960.
Darba svētki kā viena no valstiski nozīmīgākajām brīvdienām joprojām ir Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā (KTDR), Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR) un Kubā. Cilvēki dodas ielu demonstrācijās, paužot atbalstu valdībai. Viens no pasaulē lielākajiem stadioniem, kas atrodas KTDR galvaspilsētā, ir nodēvēts par 1. maija stadionu.
Vācijā 1. maijs tika pasludināts par oficiālu brīvdienu 1933. gadā – pēc tam, kad Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) nāca pie varas Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) vadībā. Darba svētkiem vajadzēja simbolizēt jaunatklāto vienotību starp strādniekiem un valsti. Arī pēc Otrā pasaules kara 1. maijs palika kā valsts brīvdiena Rietumvācijā un Austrumvācijā. Mūsdienu Vācijā demonstrācijas organizē neatkarīgas strādnieku organizācijas un politiskās partijas. Atsevišķos gados Berlīnē, Leipcigā ir izvērtušās vardarbīgas sadursmes starp galēji kreisās un galēji labējās politikas atbalstītājiem.
Itālijā, Romā, notiek ikgadējais skatītāju plaši apmeklēts koncerts ar populāru mūziķu piedalīšanos. Koncerts tiek pārraidīts tiešraidē Itālijas sabiedriskajā TV programmā.
Francijā Darba svētki ir oficiāla brīvdiena. Arodbiedrības organizē demonstrācijas un gājienus, lai iestātos par strādnieku tiesībām. Tradicionāli 1. maijā draugiem un ģimenei dāvina maijpuķītes.
Darba svētku demonstrācija Tulūzā. Francija, 01.05.2019.
Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijā, Serbijā un Ziemeļmaķedonijā Darba svētki bieži tiek atzīmēti ar ģimeni un draugiem. Tā ir diena atpūtai un piknikam.
Ungārijā līdztekus Darba dienai kā oficiālai brīvdienai 1. maijs arī iezīmē gadskārtu kopš valsts pievienošanās Eiropas Savienībai (European Union; tāpat arī pārējās deviņās valstīs, kas pievienojās 2004. gadā). Notiek brīvdabas aktivitātes, gadatirgi. Kreisā spārna partijas un arodbiedrības organizē Darba svētku gājienus.
Amerikas Savienotajās Valstīs sākotnēji Darba svētkus atzīmēja 1. maijā, taču kopš 20. gs. 40. gadu beigām –pirmajā septembra pirmdienā. Iespējams, Aukstā kara apstākļos šāda izmaiņas veiktas tāpēc, ka 1. maiju kā vienu no galvenajām svētku dienām svinēja komunistiskajās un sociālistiskajās valstīs. Septembra pirmā pirmdiena iezīmē vasaras beigas, kad noslēdzas atvaļinājumi un skolēni, studenti atgriežas mācību iestādēs. Tradīciju piekritēji pēc šī datuma izvairās vilkt baltas (vasaras) krāsas apģērbu.
Arī Kanādā darba svētkus atzīmē pirmajā septembra pirmdienā. Dienas izcelšanās Kanādā saistāma ar 1872. gada decembri, kad tika rīkots Toronto Tipogrāfijas savienības (Toronto Typographical Union) streiks. Arī mūsdienās arodbiedrības organizē kopīgas parādes, taču daļai kanādiešu tā ir vienkārši pēdējā vasaras nedēļas nogale ceļošanai un atpūtai.
Austrālijā pirmā demonstrācija par astoņu stundu darba dienu notika Melburnā 1856. gadā. Akmeņkaļi un celtnieki pārtrauca darbu un devās gājienā, pieprasot astoņu stundu darba dienu, ko arī izdevās sasniegt, saglabājot atalgojumu. Darba svētki Austrālijā ir oficiāla brīvdiena, taču datumi atšķiras dažādās pavalstīs.
Ķīnā Darba svētki 20. gs. 90. gados tika pagarināti līdz trim brīvdienām, taču kopš 2008. gada – tā ir tikai viena brīva diena. To parasti papildina ar divām citām blakus esošajām dienām, kas tiek atstrādātas iepriekšējā vai nākamā nedēļas nogalē.
ES nenosaka oficiālās brīvdienas tās dalībvalstīm. Taču Eiropas Komisija (European Commission) nosaka oficiālās brīvdienas tās darbiniekiem dažādās ES institūcijās. Darba svētki 1. maijā ir iekļauti starp šīm brīvdienām. Par statistiku atbildīgā Eiropas Komisijas institūcija “Eurostat” publicē datu vizualizācijas un informāciju par nodarbinātības situāciju ES un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (European Free Trade Association) valstīs.
Pirmo reizi Latvijas teritorijā Darba svētku pasākumi notika 1893. gadā Liepājā. 19. un 20. gs. mijā Darba svētki vairāk tika atzīmēti rūpniecības pilsētās: Rīgā, Liepājā, Daugavpilī. 1905. gadā “Baltijas Vēstnesis” ziņoja, ka 30. aprīlī gandrīz visās fabrikās darbus beidza starp pulksten 11.00 un 12.00 dienā, strādnieki pasludināja, ka darbu atsāks tikai 3. maijā. Kuģu strādnieki sarīkoja streiku. Miers un kārtība netika traucēti. 1919. gada 1. maijā Rīgā un daudzviet citur lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā notika ievērojamas Darba svētku svinības, lai izrādītu atbalstu komunistiskajām idejām. Rīgā sētas, ēku fasādes un pat Rolanda statuja Rātslaukumā tika nokrāsotas sarkanas. Pilsētā tika izvietotas īpašas figūras – mākslas objekti. Galvenā svinību vieta bija Esplanāde (Komunāru laukums), kurā uzbūvēja Romana Sutas un Oto Skulmes veidotu “Darba simbolu” – 15 m augstu finiera piramīdu. Svinībās piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku. Strādnieki bija brīdināti, ka citādi tie zaudēs pārtikas kartītes. Dienas noslēgumā Daugavmalā un Bastejkalnā notika uguņošana.
Pēc Latvijas Neatkarības kara 20. gs. 20. gados sociāldemokrāti un citi kreisi politiski noskaņotie katru gadu atzīmēja 1. maiju kā Darba svētkus. Rīgā un citās Latvijas pilsētās notika gājieni un sapulces par strādniecību un 1. maija nozīmi. Šie pasākumi nebaudīja sabiedrības vairākuma atbalstu. Pasākumu apmēru ilustrē piemērs no Daugavpils 1925. gadā – sociāldemokrātu sapulcē piedalījušies 300 dalībnieki, bet vakarā mazinieku sapulcē – 150 klausītāji. Saldū togad sociāldemokrātu gājienā devās 40 cilvēki. Rīgā sociāldemokrātu gājiens bija pulcējis ap 8000 dalībnieku. Šajos pasākumos uzstājās vietējie sociāldemokrāti, atsevišķi Saeimas locekļi. Notika arī atsevišķu uzņēmumu strādnieku vakari ar pašu strādnieku veidotiem priekšnesumiem un viesmāksliniekiem.
1. maija gājiens Grīziņkalnā. Rīga, 01.05.1932.
Ik gadu Darba svētki bija potenciāls nekārtību cēlonis. Notika gan sadursmes ar policiju, apšaudes, huligāniski konflikti starp dažādu politisko virzienu aktīvistiem. Nelegāli daudzviet tika izlikti sarkanie karogi.
Tā kā kopš 1923. gada 1. maija Latvijā atzīmēja Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, prese 2. maijā vēstīja par šo abu pasākumu norisi un dalībnieku skaitu, sadursmēm, ja tādas bija.
Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā 1935. gada 8. oktobrī 1. maijs tika svītrots no svinamo dienu saraksta. Tā vietā valdība sāka rīkot Darba svētkus dažādos vasaras datumos. Pēc Latvijas okupācijas 1. maijs atkal kļuva par svinamu dienu 1941. gadā – ar nosaukumu “Starptautiskā proletariāta solidaritātes diena”. 1941. gada 1. maijā uz Latvijas (un pēc tam arī visas Padomju Savienības) kinoekrāniem tika rādīta 40 minūšu gara dokumentālā propagandas filma “Pretim saulei”. Vācu okupācijas laikā 1. maiju sauca par Darba svētkiem. Pēc atkārtotas padomju okupācijas 1941. gada nosaukumā vārds “proletariāta” tika aizstāts ar “darbaļaužu”.
1990. gada 3. oktobrī Augstākā Padome pieņēma likumu par svētku un atceres dienām, pasludinot 1. maiju par svētku dienu ar nosaukumu – Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Kopš 2004. gada 1. maijā atzīmē arī Latvijas uzņemšanu ES.
Padomju gados svētku gājienu pompozitāti veicināja lozungi, pūtēju orķestru dalība, iesaistīts liels skaits cilvēku ar mērķi demonstrēt PSRS varenību. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā nav īpašu, sabiedrību vienojošu Darba svētku atzīmēšanas tradīciju. Nenotiek arī lielas protesta akcijas, jo Darba svētki lielā sabiedrības daļā tiek uzskatīti par okupācijas laika izpausmi. 1. maiju kā Darba svētkus atzīmē kreisi orientēto politiķu grupas un viņu atbalstītāji. Piemēram, 1993. gadā gājienā 11. novembra Krastmalā Rīgā un stundu ilgajā mītiņā, ko organizēja Latvijas Strādnieku neatkarīgo arodbiedrību asociācija, piedalījās ap 2000 dalībnieku. Vēlēšanu apvienības “Līdztiesība” deputātu kandidāti aicināja klātesošos, kuriem ir balsstiesības Saeimas vēlēšanās, domāt, par ko atdot savu balsi, izskanēja arī atbalsts Alfrēdam Rubikam. Vēlākos gados Darba svētku atzīmēšana notika Grīziņkalnā, pie 1905. gada revolucionāru atceres pieminekļa. To organizēja kustība “Līdztiesība”, Neatkarīgo arodbiedrību savienība un Latvijas Cilvēktiesību komiteja, lai protestētu pret to, kā tiek risināti sociālie jautājumi un nepilsoņu problēma. Vēl 1997. gadā pasākumā tika publiski lietota bijušās PSRS simbolika, karogi un atklātnītes.
Arī vēlākos gados Rīgā mītiņus rīkoja sociālisti un sociāldemokrāti. Piemēram, 2008. gadā Grīziņkalnā pie 1905. gada pieminekļa pulcējās 150 cilvēku, uzstājās Alfrēds Rubiks, kritizējot politisko eliti. Savukārt Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas apmēram 20 biedri un atbalstītāji nolika rozes un neļķes pie Raiņa pieminekļa.
2019. gadā nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK nāca klajā ar priekšlikumu no svētku dienu saraksta svītrot 1. maiju, to iekļaut atceres un atzīmējamo dienu lokā, savukārt 11. novembri no atceres un atzīmējamo dienu saraksta pārcelt uz svētku dienu rindu, tādējādi Lāčplēša dienu nosakot par brīvdienu, vienlaikus atsakoties no brīvdienas 1. maijā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība šādai iecerei iebilda.
Sākotnēji pasaulē Darba svētki ietvēra lielu sociālo nozīmi un došanos demonstrācijās, lai cīnītos par darbinieku tiesībām. Tomēr komunistiskie un sociālistiskie režīmi šai dienai radīja negatīvu konotāciju. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc daļā valstu Darba svētkos vairs nenotiek pasākumi uzmanības pievēršanai strādnieku tiesībām un darba apstākļiem. Otrs iemesls varētu būt strādnieku darba apstākļu uzlabošanās. Tādējādi svētku dienas norise laika gaitā mainījās – protestus, demonstrācijas ar skaļiem lozungiem un prasībām risināt problēmas nomainīja miermīlīgas parādes, zuda to politiskais asums, tā vietā vairāk ienākot svinēšanas elementam.
Nedemokrātiskajās komunistiskajās valstīs (piemēram, Padomju Savienība, Ķīnas Tautas Republika, KTDR) Darba svētkos noteiktām sabiedrības grupām bija aktīvi jāpiedalās. Šie svētki simbolizēja režīmu un ideoloģiju, bet ir zaudējuši savu sākotnējo būtību – iestāšanos par strādājošo darba apstākļu uzlabošanu. Arī okupētajā Latvijā 1. maijs bija politiski svētki, kas, tāpat kā visā Padomju Savienībā, norisinājās pēc vienota scenārija un saskaņā ar PSRS radītajām ideoloģiskajām tradīcijām. Iesaistot dažādu nozaru darbiniekus plašā masu pasākumā, varas mērķis bija demonstrēt sabiedrības un pastāvošā režīma saskaņu, valsts spēku un attīstību. Darba svētki tika atzīmēti visos līmeņos – lai gan vērienīgākie notikumi notika Rīgā, arī citās apdzīvotās vietās tika plānota svētku programma, kas sastāvēja, piemēram, no svinīga referāta par starptautiskajiem darbļaužu svētkiem, koncerta un dejām kultūras namā vai darbļaužu mītiņa un tematiska kino skatīšanās.
Cilvēkiem ir atšķirīga pieredze un atmiņas par to, cik (ne)obligāta bija dalība gājienos un citos 1. maija pasākumos un kāda bija proporcija starp pienākumu un patiesu prieku tajos piedalīties. 1989. gada 1. maija gājienā jau bija iespēja publiski nest Latvijas karogu, kā to ar saviļņojumu darījuši rūpnīcas VEF darbinieki.
Padomju gados 1. maijs tika iedzīvināts fabriku, kolhozu nosaukumos (piemēram, apavu ražotne “1.maijs” Rīgā, kolhozi Vaidavā, Palsmanē, Mērsragā un citur). Mūsdienās Latvijā 1. maija ielas ir vismaz 13 apdzīvotās vietās, Varakļānos un Skrundā ir 1. maija laukums, savukārt Ogrē – 1. maija gatve.
Klinta Ločmele "Darba svētki". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/86974-Darba-sv%C4%93tki (skatīts 19.04.2024)