Sociālā demogrāfija izmanto demogrāfiskos datus un metodes, lai aprakstītu, izskaidrotu un prognozētu sociālās parādības, un otrādi. Tā pēta arī sociālo procesu ietekmi uz iedzīvotāju iedalījumu. Atšķirībā no formālās demogrāfijas, kas vairāk koncentrējas uz iedzīvotāju vispārīgiem raksturlielumiem, sociālā demogrāfija pievērš īpašu uzmanību iedzīvotāju sastāvam pēc to sociālā statusa un tā izmaiņām.

Sociālās demogrāfijas galvenais pētījumu mērķis ir sociālo faktoru ietekme uz sabiedrības demogrāfiskajām iezīmēm, piemēram, laulības un reproduktīvās sistēmas modeļi, iedzīvotāju vecuma struktūra, paredzamais dzīves ilgums un tā tālāk. Papildus sociālā demogrāfija ietver arī demogrāfisko pārmaiņu sociālo seku izpēti. Tā kā sabiedrības vai sociālās grupas demogrāfiskie procesi bieži tiek uztverti arī kā sociālas parādības, jebkuras cilvēku populācijas demogrāfiskā izpēte var tikt saistīta ar sociālās demogrāfijas pētījumiem.

Sociālā demogrāfija tiek uzskatīta par demogrāfijas apakšnozari. Tomēr demogrāfija (šī jēdziena tradicionālajā izpratnē) galvenokārt ir saistīta ar iedzīvotāju raksturlielumu noteikšanu un novērtēšanu, kā arī demogrāfisko mainīgo savstarpējo mijiedarbību. Savukārt sociālie demogrāfi cenšas izprast un izskaidrot demogrāfiskos procesus un modeļus, izmantojot gan socioloģijas, gan demogrāfijas pieredzi un metodes.

Literatūrā ir identificētas trīs atšķirīgas pētījumu jomas, kuras ir iespējams izcelt pašreizējā sociālās demogrāfijas attīstības stadijā: datu vākšana un aprakstoša interpretācija; teorijas izstrāde un modeļu testēšana; indivīda konteksta jeb vides analīze.

Datu vākšana ir sociālās demogrāfijas galvenais elements. Sociālie rādītāji attiecībā uz ienākumiem, darbaspēku, profesiju, mājokli, migrāciju un ģimenes stāvokli tiek regulāri apkopoti, analizēti un bieži vien ir publiski pieejami apkopotā veidā. Pasaules politiskā un ekonomiskā vide lielā mērā balstās uz šādiem uzticamiem datiem un to aprakstošu analīzi, lai pielāgotu politiskās iniciatīvas vai pakalpojumus to attiecīgajiem patērētājiem. Ik dienu, pamatojoties uz informāciju par iedzīvotāju sociāli demogrāfisko sastāvu, tiek izstrādāti komerciālie vai publisko pakalpojumu produkti, pieņemti lēmumi un grozītas politikas iniciatīvas.

Konteksta analīze izvērtē mijiedarbību starp indivīdu un demogrāfisko vidi, kurā šī persona atrodas. Strukturālā konteksta nozīme indivīda uzvedības noteikšanā ir plaši izmantota socioloģijā, bet līdz šim ir maz apskatīta demogrāfiskajos pētījumos. Piemēram, pētījumi par skolas efektiem mēģina pierādīt skolas nozīmi atsevišķu studentu izglītības sasniegumos. Tomēr jaunākie pētījumi izglītības jomā, kas pielieto sociāli demogrāfisko faktoru konteksta analīzi, atklāj relatīvi nelielu skolas vai citas izglītības iestādes ietekmi gadījumos, kad tiek kontrolēti indivīdu raksturojošie mainīgie.

Sociālā demogrāfija, būdama demogrāfijas apakšnozare, tradicionāli izmanto tās pašas teorijas un principus, kas tiek pielietoti citās demogrāfijas apakšnozarēs. Īpaši atzīta un bieži izmantota sociālās demogrāfijas tekstos ir Tomasa Maltusa (Thomas Robert Malthus) iedzīvotāju teorija (maltusisms), optimālo iedzīvotāju teorija un demogrāfiskās pārejas teorija.

Sociālajā demogrāfijā iepriekšminētās demogrāfiskās teorijas bieži tiek sadalītas mazākās komponentēs un vērtētas sociālo procesu aspektā. Papildus tam sociālie demogrāfi bieži mēdz attīstīt jaunas teorijas un modeļus, kas konceptuāli raksturo specifiskās savstarpējās attiecības starp pētāmajiem demogrāfiskajiem un sociālajiem faktoriem, tādējādi bagātinot un attīstot esošu teorētisko bāzi.

Kā piemērs sociālās demogrāfijas teoriju evolūcijai literatūrā tiek bieži minēta nabadzības kultūras teorija, kas 20. gs. 70. gados bija vispārpieņemta teorija Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tā ir teorija par ekonomisko atšķirību starp afroamerikāņiem un baltādainiem cilvēkiem. Izmantojot tiešas standartizācijas demogrāfisko metodi, sociologs Otiss Dankans (Otis Dudley Duncan) pieņēma profesiju, izglītību, garīgās spējas, vecāku statusu un citus faktorus par nemainīgajiem lielumiem, kas ietekmē ienākumus. Mainot tikai respondentu rasi, O. Dankans 20. gs. beigās parādīja, ka afroamerikāņu vīrieši pelnīja 83 centus par katru dolāru, ko nopelnīja baltādainie vīrieši, lai gan nevienas citas būtiskas atšķirības starp grupām nepastāvēja. 17 centu atšķirību noteica nevis tādi nabadzības kultūras teorijas mainīgie kā ģimenes veids vai tēva izglītība, bet tikai rase, kas pierādīja teorijas neatbilstību realitātei.

Demogrāfijas pētījumos tiek pieņemts, ka trīs galvenie mainīgie, kas ietekmē iedzīvotāju skaita izmaiņas, ir dzimstība, mirstība un mehāniskā kustība (migrācija). Šie mainīgie savukārt ir saistīti ar tādiem faktoriem kā laulībā stāšanās vecums, laulībā vai kopdzīvē dzīvojošo īpatsvars, kontracepcijas izmantošana, saslimstības līmeņi un veidi, migrācijas iezīmes laukos un pilsētās un citi. Visi minētie raksturlielumi ir svarīgi sociālajiem demogrāfiem, kuri cenšas izprast šos lielumu noteicošos procesus, ņemot vērā pieejamo sociālo faktoru klāstu, piemēram, ienākumu līmeni un tā sadalījumu, izglītības līmeni, sieviešu lomu sabiedrībā, reliģiju un ekonomisko attīstību. Iespējamās saites starp mainīgajiem lielumiem parasti tiek pētītas, izmantojot sociālās aptaujas un korelācijas vai arī ekonometriskās metodes.

Pēdējo desmitgadu laikā pētnieki arvien biežāk izvēlas izstrādāt un izmantot statistiskos vai ekonometriskos modeļus, lai izolētu un salīdzinātu mainīgo demogrāfisko ietekmi uz sociālajām parādībām un otrādi.

Tiek uzskatīts, ka sociālā demogrāfija kā akadēmiska joma izveidojās ASV 20. gs. otrajā pusē, strauji attīstoties kopā ar citām sociālo zinātņu apakšnozarēm.

Agrīnie sociālo zinātņu teorētiķi bieži izmantoja demogrāfiskos datus kā empīrisku liecību saviem apgalvojumiem. Piemēram, jau 19. gs. beigās Viljams Dūboiss (William Edward Burghardt Du Bois) dokumentēja afroamerikāņu iedzīvotāju sociālos procesus un dzīves pieredzi, izmantojot tautas skaitīšanas datus, individuālus apsekojumus un ģeotelpisko informāciju. Dažus gadus vēlāk pētnieki no Čikāgas socioloģijas skolas piedāvāja aktīvāk izmantot demogrāfiskos datus, lai definētu un pamatotu sociālās prasības pilsētvides attīstībai un iedzīvotāju sadalījumam pēc sociālekonomiskā statusa.

Jau 20. gs. 50. gadu beigās demogrāfi un pilsētu plānošanas pētnieki Filips Hausers (Philip Morris Hauser) un O. Dankans savā publikācijā “Iedzīvotāju pētījumi” (The Study of Population, 1959) sistematizēja socioloģijas un demogrāfijas mijiedarbību un saskarsmes punktus.

Tiek uzskatīts, ka pirmo reizi termins “sociālā demogrāfija” mūsdienu izpratnē parādījās 1963. gadā amerikāņu sociologa un demogrāfa Kingslija Deivisa (Kingsley Davis) publikācijās. Lai apzīmētu pētījumus, kas ietvēra sociālo un demogrāfisko rādītāju mijiedarbības analīzi, pirms tam visbiežāk tika izmantots termins “iedzīvotāju (populācijas) pētījums”. 1970. gadā Tomass Fords (Thomas Ford) un Gordons Dejongs (Gordon DeJong) publicēja mācību grāmatu “Sociālā demogrāfija” (Social Demography), kurā bija apkopoti šīs apakšnozares pētījumu paraugi. 1975. gadā Viskonsinas Universitātē (University of Wisconsin) notika pirmā sociālās demogrāfijas konference.

Sociāli demogrāfisko pētījumu attīstību Eiropā veicināja 20. gs. nogalei raksturīga zinātniskas pieejas pielietošana sociāli ekonomisku, pilsētvides attīstības un citu problēmu risināšanā. Sociālie un demogrāfiskie jautājumi arvien biežāk tika uztverti kā problēmas, kuras varētu atrisināt, pielietojot zinātniskās metodes. Sociālā demogrāfija pakāpeniski kļuva par pasaules līmeņa pamata zinātnisko pieeju, kas ļāva izolēt, izskaidrot un prognozēt faktorus, kas ietekmē sociālos jautājumus, piemēram, māju segregācijas, bezdarbu un ienākumu atšķirības starp statusa grupām.

Mūsdienās sociālā demogrāfija ir nozīmīga sociālo zinātņu nozare. To bieži uzskata par “nobriedušu” starpdisciplināru pētniecības jomu, kas ir metodoloģiski un teorētiski cieši saistīta ar tādam zinātņu nozarēm kā socioloģija, ekonomika, antropoloģija un cilvēka ģeogrāfija.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā zinātniskajā literatūrā ir parādījušās bažas par iespējamiem ierobežojumiem šīs jomas pielietošanā. Jaunākie pētījumi pierāda, ka ne visas izmaiņas, kas notiek sabiedrības sociālajā vidē, politikā vai pilsētvidē, ir saistāmas ar iedzīvotāju sastāvu.

Ievērojot minēto, var uzskatīt, ka mūsdienu sociālās demogrāfijas svarīgākās problēmas saistītas ar iepriekšminēto ierobežojumu pārvarēšanu, kā arī mūsdienīgu pētījumu metožu izmantošanu, lai mazinātu identificēto ierobežojumu ietekmi pētījumu rezultātos. Piemēram, vēl nesen konteksta analīzes pielietošanu sociālās demogrāfijas pētījumos kavēja konceptuālie un metodoloģiskie ierobežojumi. Tomēr pēdējie sasniegumi statistikas metožu un datorprogrammu jomā (piemēram, nelineārā modelēšana, ģeotelpiskās informācijas sistēmas, telpiskie modeļi u. c.) ir sekmējuši vairākus jaunus un veiksmīgus pētījumus šajā jomā.

Nozīmīgākās pētniecības iestādes Eiropā ir Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūts (Max-Planck-Institut für demografische Forschung, MPIDR) Vācijā, Eiropas Iedzīvotāju izpētes asociācija (European Association for Population Studies, EAPS) un Nīderlandes Starpnozaru demogrāfiskais institūts (Nederlands Interdisciplinair Demografisch Instituut, NIDI).

Nozīmīgākās pētniecības iestādes ASV ir Amerikas Iedzīvotāju asociācija (Population Association of America, PAA), Prinstonas Universitātes Populācijas pētniecības birojs (Office of Population Research at Princeton University), Kalifornijas Populācijas pētījumu centrs (California Center for Population Research, CCPR) un Pensilvānijas Universitātes Populāciju pētījumu centrs (Population Studies Center of the University of Pennsylvania).

Citur pasaulē nozīmīgi pētījumi sociālajā demogrāfijā tiek veikti Krievijas Zinātņu akadēmijas (Российская акадeмия наyк) Sociālo zinātņu institūtā (Институт социальных наук), Ķīnas Iedzīvotāju informācijas un izpētes centrā (中国人口与发展研究中心), Mahidolas universitātes (มหาวิทยาลัยมหิดล) Iedzīvotāju un sociālo pētījumu institūtā (สถาบันวิจัยประชากรและสังคม มหาวิทยาลัยมหิดล) Taizemē un Āfrikas Populācijas un veselības pētījumu centrā (African Population and Health Research Center, APHRC).

Žurnāls Demography (kopš 1964. gada; izdod Amerikas Iedzīvotāju asociācija) ietver pētījumus, kas veikti vairākās jomās, tostarp sociālo zinātņu, ģeogrāfijas, vēstures, bioloģijas, statistikas, uzņēmējdarbības, epidemioloģijas un sabiedrības veselības jomā. Maksa Planka Demogrāfisko pētījumu institūts izdod žurnālu Demographic Research (1999.–2000. gadā, kopš 2002. gada). Tas ir bezmaksas tiešsaistes žurnāls (ar atklāto piekļuvi) par demogrāfijas jautājumiem. Lielbritānijā iznāk žurnāls Population and Development Review (kopš 1976. gada; izdevējs Wiley-Blackwell). Izdevums ļauj sekot līdzi jaunākajiem demogrāfiskajiem pētījumiem, pētījumiem par savstarpējām attieksmēm starp demogrāfiskiem procesiem un sociālekonomiskajām pārmaiņām. Žurnāls Population Studies (1967. gadā, kopš 1971. gada; izdevējs Taylor & Francis) atspoguļo demogrāfiskās analīzes metožu attīstību, demogrāfiskās dinamikas un uzvedības konceptuālās un matemātiskās teorijas un šo teoriju un metožu izmantošanu. Žurnāls Journal of Population Research (kopš 2005. gada; izdevējs Springer) publicē rakstus par demogrāfiju un citus ar iedzīvotāju procesiem saistītus darbus. Žurnāls publicē būtiskas empīriskās analīzes, teorētiskos darbus, lietišķos pētījumus un izceļ ieguldījumu metodoloģijā. Žurnāla European Journal of Population (kopš 1985. gada; izdevējs Springer) mērķis ir uzlabot izpratni par iedzīvotāju parādībām. Galvenais uzsvars ir uz darbiem, kas veicina teoriju un metožu attīstību un skar robežas starp demogrāfiju un tādām nozarēm kā socioloģija, antropoloģija, ekonomika, ģeogrāfija, vēsture, politoloģija, epidemioloģija un citām.

O. Dankans tiek uzskatīts par 20. gs. otrās puses ietekmīgāko kvantitatīvās socioloģijas un sociālās demogrāfijas ekspertu. Veicis plašu sociāli ekonomiskā dzīves cikla, kā arī iedzīvotāju stratifikācijas procesa analīzi, pielietojot novatoriskus strukturālo vienādojumu modeļus.

K. Deiviss ir demogrāfiskās pārejas teorijas pamatlicējs. Ieviesis tādus jēdzienus kā “iedzīvotāju sprādziens” un “nulles iedzīvotāju skaita pieaugums”. K. Deiviss izteica kritiku par ģimenes plānošanas programmām, kuru mērķis ir panākt nulles iedzīvotāju skaita pieaugumu. K. Deiviss iestājās par stimulu izmantošanu auglības kontroles politikā.

T. Fords pētījis cilvēku uzvedību un veicis nozīmīgus pētījumus socioloģijā.

G. Dejongs ir starptautiskā mērogā pazīstams migrācijas un imigrācijas, kā arī sociālās demogrāfijas pētījumu eksperts.

Amerikāņu demogrāfs F. Hausers ir pilsētvides zinātnes pamatlicējs. F. Hausers bija sociālās demogrāfijas praktiķis, kurš pielietoja socioloģisko un demogrāfisko zināšanu jaunākās tendences, lai risinātu specifiskas problēmas politikas plānošanā un veidošanā, pētniecībā, demogrāfu apmācībās ASV un jaunattīstības valstīs.

Nīderlandes demogrāfs Niko van Nimvegens (Nico van Nimwegen) savos darbos pievēršas demogrāfisko pārmaiņu sociālajai ietekmei.

Ungāru sociologa un demogrāfa Zolta Spēdera (Zsolt Spéder) pētniecības intereses ir ģimenes un auglības problēmas, dzīvesveida izpēte un paneļu datu pētniecības metodes.