Dzimis zemnieka (saimnieka) ģimenē. Pabeidza E. Liepiņa tautskolu Valmierā, mācījās reālskolā Valkā, nokārtoja savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu. 1911. gadā, sekojot vecākā brāļa Jāņa (1905. gadā beidza Viļņas kājnieku junkurskolu, 1913. gadā miris) piemēram, iestājās Viļņas kara skolā (beidza 07.1914. gadā kā jaunākais potupejjunkurs). 08.1930. beidza astoņu mēnešu kursus pie Latvijas armijas Kara akadēmiskajiem kursiem, mācījās un beidza divīzijas komandieru kursus (10.1938.–07.1939.).

Pēc kara skolas beigšanas 07.1914. V. Spandegu paaugstināja par podporučiku un iedalīja Tallinā novietotajā 91. kājnieku pulkā. 08.1914., sakarā ar Pirmā pasaules kara sākšanos, pulka sastāvā viņu nosūtīja uz fronti, piedalījās kaujās Austrumprūsijā (no 27.08.1914.). 30.08.1914. V. Spandegu sašāva krūtīs, pēc izveseļošanās – kaujās Polijā, rotas komandiera vietas izpildītājs; 30.04.1915. tika sašauts sānos. 08.1915. viņu piekomandēja 19. kājnieku brigādei, atsevišķajai rezerves riteņbraucēju rotai. Virsnieks 7. riteņbraucēju rotā (no 09.1915.), 11.1915. rotas sastāvā nosūtīja uz fronti, kur rota piedalījās kaujās 9. armijas, no 06.1916. – 9. kavalērtijas divīzijas, no 08.1916. – 7. armijas sastāvā pret Austroungārijas armiju Galīcijā. 7. armijas sakaru priekšnieka palīgs (no 11.1916.), formāli skaitoties 7. riteņbraucēju rotas štatā (06.1917. rota iedalīta 5. riteņbraucēju bataljonā). Poručiks (05.1917.), štābkapteinis (06.1917.). 7. armijas sakaru priekšnieks (no 09.1917.). Vadīja armijas sakaru tīklu kauju operāciju laikā Karpatu kalnos 07.1916. un 07.1917. Pēc lielinieku apvērsuma un armijas sabrukuma 01.1918. V. Spandegam piešķīra atvaļinājumu uz diviem mēnešiem veselības uzlabošanai. Atgriezies Latvijā, viņš atpakaļ neatgriezās. Dzīvoja pie brāļa Pociema pagasta Mūrniekos, nodarbojās ar zemkopību gan vācu okupācijas, gan lielinieku režīma laikā. 03.1919. Padomju Latvijas armijas mobilizācijā tika atzīts par nederīgu dienestam veselības stāvokļa dēļ (ievainojumu sekas).

09.06.1919. V. Spandegs Limbažos brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos – Ziemeļlatvijas brigādē (kapteinis), 03.06. viņu iedalīja brigādes virsnieku rezervē. Cēsu kauju laikā 19.06.1919. iecēla par Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieka pagaidu vietas izpildītāju (15.08. brigāde pārdēvēta par Latvijas armijas Vidzemes divīziju), vienlaicīgi arī Rīgas garnizona un Dienvidu frontes spēku štāba priekšnieka vietas izpildītājs (no 17.08.). Štāba sastāvā piedalījās kaujās ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju (08.10.–14.12.1918.), ar Padomju Krievijas Sarkano armiju Latgalē (no 01.1920.). Pulkvedis-leitnants (27.01.1920.; par kaujas nopelniem), pulkvedis (22.06.1927.), ģenerālis (30.07.1940.). Vairākkārt īslaicīgi bija Vidzemes divīzijas komandiera un Kārsavas garnizona priekšnieka vietas izpildītājs divīzijas komandiera prombūtnes laikā (07.–09.1920.). Apsardzības ministrijas kancelejas priekšnieks (no 08.09.1920; no 1922. gada Kara ministrija). Ministrijas štatus samazinot, V. Spandegs bija 4. Valmieras kājnieku pulka bataljona komandieris Rīgā (no 03.1924.), 1. Liepājas kājnieku pulka komandiera palīgs Liepājā (no 09.1925.), 2. Ventspils kājnieku pulka komandieris Liepājā (no 12.1926.; līdz 01.1929. skaitījās piekomandēts no 1. Liepājas kājnieku pulka). 7. Siguldas kājnieku pulka un Alūksnes garnizona priekšnieks (no 01.10.1936.). V. Spandegs bija Armijas Sporta Kluba valdes priekšsēdētājs (1923–1926), pārstāvēja klubu Latvijas sporta organizāciju apvienībā. Rakstīja militārajā periodikā par taktikas jautājumiem.

Pēc valsts okupācijas 30.07.1940. V. Spandegu iecēla par sevišķu uzdevumu virsnieku armijas komandiera rīcībā, 02.08.1940. – par Kurzemes divīzijas komandieri (štābs Jelgavā; pieņēma amatu 28.08.). 21.10.1940. tika atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. 16.05.1941. V. Spandegu apcietināja un izveda uz Butirku cietumu Maskavā. 29.07. kopā ar vairākiem citiem bijušajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem viņam tika piespriests nāvessods – nošaušana.

V. Spandegam kā divīzijas štāba priekšniekam bija zināmi nopelni karadarbībā Neatkarības kara laikā pret P. Bermonta armiju, savukārt miera laikā V. Spandegs labi pildīja vairāku pulku komandiera amatu, 1936.–1940. gadā komandēja Alūksnē novietoto 7. Siguldas kājnieku pulku, kuram mobilizācijas gadījumā bija paredzēta svarīga loma Padomju Savienības agresijas gadījumā, tāpēc tas bija jāuztur augstā kaujas gatavībā, ko V. Spandegs labi izpildīja. Pēc valsts okupācijas bija spiests ieņemt Kurzemes divīzijas komandiera amatu armijas likvidācijas laikā.

Par nopelniem dienestā un Pirmā pasaules kara kaujās V. Spandegs  apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (poļu Order Świętego Stanisława, krievu Императорский и Царский Орден Святого Станислава), II, III šķira (abi ar šķēpiem), ar Svētās Annas ordeni (Императорский орден Святой Анны), II, III (abi ar šķēpiem), IV šķira; par nopelniem kaujā ar P. Bermonta armiju  18.11.1919. – ar Latvijas Lāčplēša Kara ordeni, III šķira, par teicamu dienestu ar Triju Zvaigžņu ordeni, III, IV šķira, Viestura ordeni, II šķira (ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu, Igaunijas Ērgļa ordeni (Kotkarist), III šķira, Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu (Medalis, skirtas Lietuvos nepriklausomybės 10 metų jubiliejui).

15.12.1990. Alūksnes Garnizona kapos piemiņas brīdī sakarā ar V. Spandega 100 dzimšanas dienu, atklāta piemiņas plāksne; kopš neatkarības atjaunošanas V. Spandegs un viņa nopelni regulāri tiek pieminēti dažādos pasākumos Alūksnē ar Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas piedalīšanos. 10.11.2011. Rīgas Brāļu kapos, Centrālajā kapu laukā, pie Noslēdzošās sienas Mātes Latvijas pakājē atklāta piemiņas plāksne (kopā ar citiem Latvijas armijas ģenerāļiem, kuru kapa vieta nav zināma).