J. Vītiņš piedzima lauksaimnieka Friča ģimenē, kur auga vēl trīs bērni – Kārlis, Matilde, Bille (Betija). Mācījās Rāvas pamatskolā, Činkas komercskolā Liepājā, iestājās Pleskavas praporščiku skolā.

Laulībā ar Ernu 1922. gadā piedzima dēls Gunārs (Gunards).

1915. gadā Pirmā pasaules kara laikā J. Vītiņu mobilizēja Krievijas armijā. Dienēja 9. Urālu kājnieku pulkā, no 1917. gada – smagās artilērijas 2. atsevišķajā divizionā. Neatkarības kara laikā 1919. gadā J. Vītiņu mobilizēja Latvijas armijā, dienēja virsleitnanta dienesta pakāpē. J. Vītiņš bija zemessargu organizētājs un apmācītājs (no 02.1919.), vēlāk dienēja Jaunformējamos spēkos un atsevišķajā bataljonā. Dienesta gados J. Vītiņš sāka dziedāt publikas priekšā, iesaistījies vokālajā kvartetā.

Kad Liepājā tika izveidota Latvijas Tautas padome, J. Vītiņš kļuva par tās locekli sociāldemokrātu frakcijā. 1919. gada vasarā viņš tika norīkots par Rīgas Jaunformējamo spēku brīvprātīgo rotu formētāju un vēlāk iecelts par pirmo šādas rotas komandieri. Bija arī militārās policijas priekšnieks, tad pārvietots uz 8. Daugavpils kājnieku pulku. Bermontiādes laikā J. Vītiņš tika kontuzēts kaujās uz Jelgavas šosejas.

1920. gadā pēc demobilizēšanās J. Vītiņš iestājās Latvijas Konservatorijā, studēja dziedāšanu (pie Ernesta Vitinga), paralēli dziedāja Nacionālās operas korī, drīz viņam uzticēja mazas lomiņas. Par debiju kļuva Vilhelma loma Ambruāza Tomā (Ambroise Thomas) operā “Minjona” (Mignon). Negaidot J. Vītiņu palūdza nodziedāt Radamesa lomu Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operā “Aīda” (Aida) saslimušā Rūdolfa Bērziņa vietā, un tenors tika uzņemts Nacionālās operas solistu vidū. 1928. gadā viņš spīdoši atveidoja titullomu Umberto Džordano (Umberto Menotti Maria Giordano) operā “Andrē Šenjē” (Andrea Chénier); publika un kritika atzinīgi novērtēja dziedoņa talantu, balsi, pievilcīgo izskatu. J. Vītiņš vokālajā meistarībā papildinājās pie Einara Feiringa, ar Kultūras fonda stipendiju 1928. gadā skolojās Itālijā pie Džuzepes Anselmi (Giuseppe Anselmi). 1929. gadā viņu angažēja Zagrebas operteātrī (Dienvidslāvija).

Karjeras gados tenors J. Vītiņš iestudēja 36 operlomas, vairumu no tām 30. gados, kad bija pieprasīts daudzu Eiropas pilsētu operteātros. No 1931. līdz 1937. gadam dziedonis ar skatuves vārdu Jan Wittin uzstājās Vācijā – Berlīnes Tautas operā, Desavā, Leipcigā, Ķelnē, Duisburgā, Štetīnā, Breslavā, Esenē, kā arī Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Šveicē, Nīderlandē. 1934. gada sezonu viņš ar Radamesa lomu “Aīdā” atklāja sezonu Somijā, Helsinku operteātrī, kur viesojās sešas nedēļas un par savu sniegumu saņēma jūsmīgas atsauksmes. Viņš piedalījās arī operešu iestudējumus – Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) “Smaidu zeme” (Das Land des Lächelns). J. Vītiņa starptautiskās gaitas regulāri atainoja Latvijas presē.

Dziedātājs regulāri uzstājās arī dzimtenē, ne tikai operu iestudējumos (1938. gadā titulloma operā “Andrē Šenjē”), bet arī lielākos un mazākos koncertos Rīgā un provincē. J. Vītiņa repertuārā bija operu ārijas, kamermūzika, latviešu komponistu solodziesmas. Aizņemtības dēļ tikai neliela daļa viņa repertuāra ieskaņota sešās firmas Parlophone platēs: latviešu tautasdziesmas, neapoliešu dziesmas, operārijas.

30. gadu beigās J. Vītiņš atgriezās Latvijā, piedalījās Šarla Guno (Charles François Gounod) operas “Romeo un Jūlija” (Roméo et Juliette) iestudējumā Nacionālajā operā, Hektora (Ektora) Berlioza (Louis-Hector Berlioz) operas-leģendas “Fausta bojāeja” (“Fausta pazudināšana”, La damnation de Faust) uzvedumā (1938).

1940. gadā padomju okupācijas apstākļos J. Vītiņš iesaistījās pretestības kustībā “Tēvijas sargi”. 06.03.1941. J. Vītiņu apcietināja viņa dzīves vietā Rīgā, Baložu ielā, nepatiesi apsūdzot spiegošanā Vācijas labā. 15.03. saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa 58. 1-a pantu “par dzimtenes nodevību” dziedātāju Staļingradas garnizona kara tribunālā notiesāja ar augstāko soda mēru. Nāves sods izpildīts 1941. gada 29. (12.?) novembrī Astrahaņas cietumā. Represēti (izsūtīti) tika J. Vītiņa atraitne un dēls.

J. Vītiņa vārds un veikums tika svītroti no Padomju Latvijas mūzikas, vēstures, izglītības programmām, viņa ieraksti netika atskaņoti.

J. Vītiņa repertuārā pārsvarā bija dramatisko tenoru lomas. Eiropas operteātros viņš bija ļoti pieprasīts Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operu iestudējumos, kas no solista prasīja milzīgu spēku un profesionālismu. J. Vītiņš arī Vācijas teātros atveidoja galvenās lomas R. Vāgnera operās “Loengrīns” (Lohengrin), “Meistardziedoņi” (Die Meistersinger von Nürnberg), “Parsifals” (Parsifal), “Reinas zelts” (Das Rheingold), “Valkīra” (Die Walküre), “Klīstošais holandietis” (Der Fliegende Holländer), kā arī krievu komponistu operās – Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Pīķa dāma” (Пиковая дама), “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин) un Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Boriss Godunovs” (Борис Годунов), Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Teika par neredzamo pilsētu Kitežu un jaunavu Fevroniju” (Сказание о невидимом граде Китеже и деве Февронии).

J. Vītiņš veiksmīgi dziedāja arī lirisko tenoru partijas. Lomu sarakstā bija Rūdolfs Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operā “Bohēma” (La Bohème) un Pinkertons “Madama Butterfly”, Hozē Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) operā “Karmena” (Carmen). Par savu mīļāko tēlu tenors uzskatīja Kavaradosi Dž. Pučīni “Toskā”.

20. gs. 30. gados J. Vītiņš līdz ar dziedoņiem Marisu Vētru un Arturu Priednieku-Kavaru veidoja izcilu latviešu tenoru trio, kas izcēlās ar spožiem starptautiskiem panākumiem un lielu publikas atzinību dzimtenē. “Dziedonis pieskaitāms tam mākslinieku tipam, kas izvairās no lētiem reklāmas paņēmieniem, bet visu panāk ar neatlaidīgu darbu, talantu un centību. Tamdēļ arī viņa mākslā arvien īsta amata prasme, briedums, solīdums. Šī vingrība un stingrība, vokālā un muzikālā lietpratība parādās tiklab operas lomu tēlojumos, kā arī koncertdziedājumos,” – tā J. Vītiņu raksturoja komponists, mūzikas kritiķis, Latvijas Nacionālās operas pirmais direktors Jānis Zālītis. Nedaudzās skaņuplates ar J. Vītiņa balss ierakstiem apliecina viņa balss tembra pievilcību, tās melodisko plūdumu, labo tehniku, vokālās manieres nesamākslotību. Reizē ar spilgtu muzikālo talantu un izcilām darbaspējām, J. Vītiņš izcēlās ar nelokāma patriota stāju, savu vīrišķību apliecināja pretodamies Latvijas okupantiem.

Par piedalīšanos Latvijas Neatkarības karā J. Vītiņam tika piešķirts zemes īpašums Īles pagastā pie Spārnu ezera, kur dziedātājs uzcēla māju Guntiņas.

Par varonību Pirmā pasaules kara laikā J. Vītiņš apbalvots ar Svētā Jura krustu (Георгиевский крест). Par cīņās pie Šmita un Dreimaņu mājām Bolderājas rajonā izrādīto varonību Neatkarības kara laikā 03.11.1919. viņš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, III šķira.

2018. gadā ar operas “Andrjē Šenjē” uzvedumu Siguldas Opermūzikas svētkos tika godināta izcilā tenora un patriota piemiņa. J. Vītiņa vārds ierakstīts piemiņas stēlā, kas atklāta 11.11.2018. Aizputē Misiņkalna parkā. 2019. gadā pie J. Vītiņa mājām Īles pagasta Spārnu pilskalna pakājē atklāta piemiņas zīme. Latvijas Nacionālās operas un baleta namā J. Vītiņa vārds rakstīts uz krēsla 14. rindā 1. vietā.