Polonēze ir lēna tempa cēls procesuāls maršs 3/4 taktsmērā, ar nelielu pietupienu ceļos trešā soļa beigās. Polonēze agrāk bija kāzu un karnevālu atklāšanas deja, bet jau 20. gs. ar to atklāja visas lielās balles. Partneri nekad neatrodas ar seju viens pret otru. Pāri sadevušies rokās, iet apkārt zālei procesijā, apstājoties tikai, lai paklanītos partnerim vai citam pārim. Arī mūsdienās polonēze ir iecienīta deja balles atklāšanai, un tai parasti seko Vīnes valsis.

Dejas pirmsākumi meklējami 15. gs. Polijā kā zemnieku deja, kas pazīstama ar nosaukumu “hodzona” (chodzony ‘pastaiga’) vai “poļu deja” (taniec polski). Parasti dejas samērā vienkāršo horeogrāfiju zemnieki centās papildināt ar kādām neparastām detaļām. Piemēram, 16./17. gs. meitenes hodzonu dejoja ar vainagiem. Ejot viena aiz otras, viņas slepus uzmeta skatienu jaunekļiem, kuri viņām sekoja. Tad meitenes noņēma vainagus un dāvināja tos jaunekļiem, kuri viņām patika un tikai pēc tam izveidoja deju pārus. Pēc tam jaunekļi un meitenes tika aizstāti ar precētiem pāriem. Jaunekļiem šādās reizēs nebija atļauts dejot ar precētām sievietēm vai atraitnēm. Bieži vien lēnā un plūstošā hodzona mijās ar citām tautas dejām, piemēram, mazurku (mazurek) vai obereku (oberek). Orķestris šādās reizēs sekoja dejotājiem, kuri noguruši no mazurkas vai oberekas ātrām un sarežģītām kustībām, turpināja lēno hodzonu. Rezultātā bieži vien dejas sākās un beidzās ar hodzonu. Visos Polijas reģionos tautas hodzonu izpildīja kora pavadījumā. Tas, kurš dziedāja visskaistāko pantu, saņēma tiesības vadīt deju. Savukārt viņu pēc dažiem pantiem varēja aizstāt ar jaunu uzvarētāju. Hodzona bija viena no iemīļotākajām poļu tautas dejām. Katrā Polijas apgabalā tai bija savas atšķirīgās iezīmes.

Krakovas vai Mazpolijas versijā hodzona tika izpildīta ar nedaudz aizkavētu soli, kas piedeva dejai īpašu svinīgumu. Tajā pašā laikā dejojošie pāri nebija sadevušies rokās. Vēl viena no iezīmēm bija tā, ka partneris, kurš bija bruņojies ar zobenu, it kā atbrīvoja ceļu savai kundzei.

Kujāvijā hodzonas solis bija slīdošāks un lēnāks, arī dejas muzikālais temps bija mierīgāks. Dejas laikā dejojošie pāri izmantoja šalli/lakatu, kuru viņi turēja rokās, katrs savā pusē, tad paceļot to, pagāja zem tā. Pēc tam partneris atlaida šalli/lakatu, un partnere, turot to brīvajā rokā, vienmērīgi vicināja to pa gaisu. Dejas laikā tika atļauta improvizācija.

Silēzijā hodzona tika dejota lēni un svinīgi. Tā vairāk izskatījās pēc procesuāla marša ar daudzveidīgiem reveransiem.

Balles deju kults sākās 16. gs. bagāto un dižciltīgo ballēs. Jaunas dejas nomainīja cita citu. 1573. gadā Anrī III Valuā (franču Henri III de France, topošais Francijas karalis) tika ievēlēts par Polijas karali. Iespējams, pirmā Rietumeiropas iepazīšanās ar hodzonu datēta ar šo laiku. Franču horeogrāfi nedaudz pārstrādāja hodzonu, pielāgojot to galma svinībām, kā rezultātā šī deja ieguva nosaukumu “polonēze” un kļuva par galma ceremonijas elementu Polijas karaļu galmā. No 17. līdz 19. gs. polonēzi parasti dejoja balles sākumā, tādējādi pasvītrojot pasākuma svarīgumu; tās pamatā bija cēla soļošana, daudzkārtīga paklanīšanās un reveransi, partneru rokām tik tikko saskaroties. Polonēze sāka izplatīties visos Francijas, Vācijas, Zviedrijas u. c. valstu karaļnamos, ieskaitot Krieviju. 17. gs. beigās polonēze kļuva populāra visā Eiropā. Vienkāršā tautas deja hodzona ieguva skanīgo nosaukumu “polonēze”. Tā kļuva par privileģēto šķiru deju. Gan vīriešu, gan sieviešu kostīmi, kuros izpildīja polonēzi, atšķīrās ar bagātību un greznību. To izgatavošanai tika izmantoti dārgi audumi – apzeltīts brokāts, samts un satīns. Kurpes bija sarkanā vai zelta krāsā.

18. gs. beigās polonēze atgriezās Polijā un kļuva par tās simbolu. Diemžēl, tā tik tikko atgādināja dejas oriģinālo versiju, kas savulaik devās ceļojumā pa Eiropas galmiem. Mainījies bija ritms, vokāla vietā parādījies mūzikas pavadījums. Īpašu interesi par deju sāka izrādīt komponisti. Polonēzes pavadīšanai tika komponētas melodijas, kuras vēlāk izmantoja arī koncertos.

Lai arī polonēze ieņēma “pirmās dejas” vietu, tās popularitāte sāka mazināties. Mūsdienās polonēzi var redzēt izlaidumu ballēs, labdarības ballēs un kostīmu izrādēs, kas veltītas pagātnes laikmetu rekonstrukcijai.

Līdz pat 18. gs. beigām polonēzi kā tautas deju pavadīja tikai pašu dejotāju dziedāšana. Pēc tam parādījās instrumentālā mūzika, bez kuras bija grūti iedomāties dejas izpildīšanu karaliskās svinībās. Polonēzes muzikālā forma kļuva plaši izplatīta. Polonēzes paraugi atrodami Johana Sebastiana Baha (Johann Sebastian Bach), Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) svītās un partitās, kā arī Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart), Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven), Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber), Franča Šūberta (Franz Schubert) darbos. Šis mūzikas žanrs tika plaši attīstīts Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) darbos. Mihals Kleofass Ogiņskis (Michał Kleofas Ogiński) uzrakstīja vienu no visu laiku slavenākajām polonēzēm – “Atvadas no dzimtās zemes” (Pozegnanie ojczyzny, 1794). Polonēzi operām komponējuši: Mihails Gļinka (Михаил Иванович Глинка) “Dzīve caram” (Жизнь за царя, 1836), Padomju Savienībā opera bija pazīstama ar nosaukumu “Ivans Susaņins” (Иван Сусанин), Nikolajs Rimskis-Korsakovs (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Nakts pirms Ziemassvētkiem” (Ночь перед Рождеством, 1895), Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайкoвский) “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1878) un baletiem “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1889), “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1877), Boriss Asafjevs (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1934) un citi.

Zināmas daudzas svinīgas instrumentālās koru kompozīcijas – polonēzes. Krievijā 1791. gadā lielu popularitāti ieguva dzejnieka Gavriila Deržavina (Гавриил Романович Державин) un komponista Osipa Kozlovska (Осип Антонович Козловский) sacerētā pirmā Krievijas Impērijas himna polonēzes ritmos “Grom pobedi, razdavaisja” (Гром победы, раздавайся!, 1791). Pēc tam, no 1833. līdz 1917. gadam to aizstāja Krievijas Impērijas oficiālā himna “Bože, carja hraņi!” (Боже, Царя храни!), mūzikas autors – Aleksejs Ļvovs (Алексей Фёдорович Львов), teksta autors – Vasilijs Žukovskis (Василий Андреевич Жуковский).

Polijā polonēze izplatījās arī garīgajā mūzikā. Daudzām populārām poļu Ziemassvētku dziesmām, kas tiek izpildītas baznīcās, ir polonēzes forma, piemēram: Dzisiaj w Betlejem; Bóg się rodzi un citām. Muzikologu vidū ir viedoklis, ka šo dziesmu reliģiskie teksti tika pieskaņoti tautas deju mūzikai, kas pastāvēja ilgi pirms tam.

Polonēze vērojama arī vairākās vēsturiskās spēlfilmās: “Ogiņska polonēze” (Полонез Огинского, režisors Ļevs Golubs, Лев Владимирович Голуб, 1971), “Pans Tadeušs” (Pan Tadeusz, režisors Andžejs Vajda, Andrzej Witold Wajda, 1999), “Vella kalpi” (režisors Aleksandrs Leimanis, 1970), “Dziesma, ko atcerēties (A Song to Remember, režisors Čarlzs Vidors, Charles Vidor, 1945) un citās.

Mūsdienās ar polonēzi parasti tiek atklāta balle, un tā seko pēc īsas balles organizatoru uzrunas, kurā izskan aicinājums stāties polonēzei. Polonēze ir īpaša sociāla deja, kuras mērķis ir simboliski sasveicināties ar visiem balles viesiem un iesākt balli. Tās procesā ir paklanīšanās un saskatīšanās elementi, vispirms ar savu partneri, pēc tam ar blakus stāvošo un pretim nākošo. Liela nozīme ir polonēzes vadītājam. Viņam jāpārzina dejas solis un ritms, un jābūt skaidram redzējumam par to, kā deja virzīsies un jāvada pārējie. Parasti uz viņu gulstas vislielākā atbildība par dejas kompozīcijas izveidošanu. Pāri nostājas dejas virzienā, kurā tiks uzsākta deja, dāma stāv pa labi, kungs pa kreisi. Dāmas kreisā roka uzlikta uz kunga labās rokas un tās ir izstieptas taisni uz priekšu ar nedaudz saliektiem elkoņiem. Kunga kreisā roka sākumā aizliekta aiz muguras, dāmai graciozi pieturot kleitu vai sānos. Pāri secīgi nostājas rindā zāles vidū. Parasti pirmais pāris ir vakara “namatēvs un namamāte”, otrais ir organizatori, prominenti viesi un citas svarīgas personas. Dāma deju sāk ar labo kāju, kungs – ar kreiso.

Mūsdienās nozīmīgākās balles Latvijā, kuras iesākas ar polonēzi ir Kalpaka balle, “Rīgas balle”, “Martas balle”, “Labdarības balle” un citas. Slavenākās pasaulē ir Vīnes balle (Wiener Opernball), kas tiek rīkota Vīnes Valsts operā jau kopš 1877. gada; “Rožu balle” (Bal de la Rose, kopš 1954) – kā labdarības balli dibinājusi amerikāņu aktrise un Monako firsta Renjē III (Rainier Louis Henri Maxence Bertrand Grimaldi) sieva Greisa Kellija (Grace Kelly); “Vīnes dzīvības balle” (Vienna Life Ball, kopš 1993) – lielākais labdarības pasākums Eiropā HIV inficēto un AIDS slimnieku atbalstam – un citas.