Atgremotāju vielmaiņas slimības tiek pētītas veterinārmedicīnas zinātnes atgremotāju iekšķīgo slimību apakšnozarē, kurā pamatā ir iekļautas lauksaimniecības dzīvnieku sugu – govju (Bos taurus), aitu (Ovis aries), kazu (Capra aegagrus hircus) – vielmaiņas slimības. Biežāk sastopamās atgremotāju vielmaiņas slimības ir: govīm laktācijas sākuma perioda ketoze jeb ketozes I forma (early lactation ketosis or type I ketosis), aknu lipidoze jeb ketozes II forma (fatty liver or hepatic lipidosis or type II ketosis), aitu vai kazu grūsnības toksēmija (pregnancy toxaemia), visām lauksaimniecības atgremotāju sugām – pēcdzemdību hipokalciēmija jeb piena trieka (postpartal hypocalciemia or Milk fever), subakūtā spurekļa acidoze (subacute ruminal acidosis, SARA), akūtā spurekļa acidoze (acute ruminal acidosis), hipomagnēmija jeb ganību tetānija (hypomagnesemia or Grass tetany or Grass staggers), bet jaundzīvniekiem – rahīts (rachitis), baltmuskuļu slimība (White muscle disease) un pēc sešu mēnešu vecuma – polioencefalomalācija (polioecephalomalacia or corticocerebral necrosis). Aktuālas minerālvielu vai vitamīnu trūkuma vai metabolisma traucējumu dēļ radušās vielmaiņas slimības ir: pēcdzemdību hemoglobīnūrija (postparturient haemoglobinuria), hipokobaltoze (hypocobaltosis), osteodistrofija (osteodystrophy), ieskaitot augošo dzīvnieku rahītu, un baltmuskuļu slimība. Šīs slimības visbiežāk ir dzīves laikā iegūtas, un tās novēro sieviešu kārtas pieaugušajiem atgremotājiem fizioloģiski intensīvākajos periodos – vienu mēnesi pirms atnešanās līdz divus mēnešus pēc tās, un biežāk – augstražīgām slaucamajām govīm, retāk – aitām, kazām un gaļas govīm. Atgremotāju jaundzīvniekiem diagnosticē ar strauju augšanu un nesabalansētu ēdināšanu saistītās, kā arī iedzimtās (inherited) – mātes grūsnības laikā nepilnvērtīgas ēdināšanas dēļ auglī attīstījušās – vielmaiņas slimības. Vielmaiņas slimību patoģenēzes interpretācija, ārstēšanas un profilakses plāna izstrāde pamatojas uz pierādījumiem balstītas zinātnes principiem.