Tās nosaukums saistīts ar miera līgumiem, kas noslēgti pēc Pirmā pasaules kara. Uzvarētāju lielvalstu miera līgums ar Vāciju tika parakstīts Versaļas pilī 28.06.1919.; tas bija nozīmīgākais miera līgums pēc Pirmā pasaules kara. 18.03.1921. Rīgā tika parakstīti Polijas miera līgums ar Padomju Krieviju un 11.08.1920. Latvijas miera līgums ar Padomju Krieviju. Šie līgumi uz laiku izbeidza Padomju Savienības pretenzijas Austrumeiropas telpā. Reizēm tiek lietots apzīmējums “Versaļas–Vašingtonas sistēma”, lai atzīmētu Vašingtonas jūras konferences (Washington Naval Conference; 12.11.1921.–06.02.1922.) nozīmi. Tā balstījās priekšstatos par jaunu starptautisku attiecību kārtību, kuras uzdevums būtu novērst jaunus karus un kuras pamats būtu kolektīvās drošības, tiesiskuma un morāles principi, kā arī jauna tipa starpvalstu organizācija – Tautu Savienība (angļu League of Nations, franču Société des Nations, spāņu Sociedad de Naciones, 1920). Koncepcijai ir dažādi citi apzīmējumi, piemēram, “Vilsona ideālisms”, “liberāls internacionālisms”.

Versaļas–Rīgas sistēmas Rīgas daļa arī balstās esošajā status quo un mazo valstu interesēs saglabāt un nostiprināt, galvenais drauds tai bija Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) revizionisms.

Starptautisko attiecību sistēmām, kas dominē noteiktā laika posmā, ir nosacīti nosaukumi. Starptautisko attiecību sistēmu pēc Napoleona kariem (1815–1914) sauc par Vīnes sistēmu, situācija pēc Otrā pasaules kara beigām (1945–1991) tiek dēvēta par Auksto karu, bet mūsdienu sistēmai pēc Aukstā kara beigām pat nav vienota nosaukuma; visbiežāk lieto vienkārši situācija pēc Aukstā kara (post-Cold War era).

Starptautisko attiecību sistēma vienlaikus ir gan realitātē pastāvoša sistēma, gan teorētiska koncepcija, ko radījuši teorētiķi un praktiķi (politiķi, diplomāti) pirms tās izveides, gan konceptualizējuši politikas zinātnieki un vēsturnieki. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents Vudro Vilsons (Woodrow Wilson) un citi Rietumu politiķi, veidojot jaunu pasaules kārtību, nezināja, kā to varētu saukt. 

Jaunās sistēmas realizācija sākas ar Parīzes miera konferences līgumiem. Bez Versaļas miera līguma (angļu Treaty of Versailles, vācu Versailler Vertrag, franču Traité de Versailles) 10.09.1919. tika noslēgts Senžermēnas miera līgums (angļu Treaty of Saint-Germain-en-Laye, vācu Staatsvertrag von Saint-Germain-en-Laye, franču Traité de Saint-Germain-en-Laye) ar Austriju; 04.06.1920. – Trianonas miera līgums (ungāru Trianoni békeszerződés; angļu Treaty of Trianon, vācu Vertrag von Trianon, franču Traité de Trianon) ar Ungāriju; 27.11.1919. – Neijī miera līgums (angļu Treaty of Neuilly-sur-Seine, vācu Vertrag von Neuilly-sur-Seine, franču Traité de Neuilly-sur-Seine) ar Bulgāriju; 10.08.1920. – Sevras miera līgums (turku Sevr Antlaşması; angļu Treaty of Sèvres, vācu Vertrag von Sèvres, arī Frieden von Sèvres, franču Traité de Sèvres) ar Turciju, ko nomainīja Turcijai izdevīgākais Lozannas līgums (angļu Treaty of Lausanne, vācu Vertrag von Lausanne, franču Traité de Lausanne), kas tika noslēgts 24.07.1923.

Nozīmīgs sistēmas komponents bija Tautu Savienība – starpvalstu organizācija, kuras uzdevums bija garantēt mieru un drošību pasaulē. Tautu Savienības statūtu 16. pants paredzēja kolektīvas militāras sankcijas pret valsti, kas uzsāktu militāru agresiju.

Bez Padomju Krievijas un Polijas miera līguma – Rīgas miera līguma (poļu Traktat ryski, krievu Рижский договор) – un Latvijas–Krievijas miera līguma nozīmīgs bija arī Igaunijas miera līgums ar Padomju Krieviju (igauņu Tartu rahuleping, krievu Юрьевский (Тартуский) мирный договор между РСФСР и Эстонией), kas tika noslēgts Tērbatā (tagad Tartu) 02.02.1920., Lietuvas un Padomju Krievijas miera līgums (lietuviešu Lietuvos ir Sovietų Rusijos taikos sutartis, krievu мирный договор между Литвой и Советской Россией), kas tika parakstīts Maskavā 12.07.1920., un Padomju Krievijas un Somijas miera līgums (somu Tarton rauha, krievu Тартуский мирный договор между РСФСР и Финляндией), kas tika noslēgts Tērbatā 14.10.1920. Šajos līgumos Krievija atzina jauno valstu neatkarību un robežas. Par Versaļas–Rīgas sistēmas svarīgāko elementu jāuzskata Polija.

Versaļas–Rīgas sistēma tika uzlabota ar daudziem līgumiem un miera nostiprināšanas iniciatīvām.

01.12.1925. Londonā tika noslēgti Lokarno līgumi (angļu Locarno Treaties, vācu Verträge von Locarno, franču Accords de Locarno, krievu Локарнские договоры), galvenais no tiem bija Reinas garantiju pakts (angļu Rhine Guarantee Pact, vācu Rheingarantiepakt, franču Pacte de garantie du Rhin), kas garantēja Vācijas rietumu robežas ar Franciju un Beļģiju neaizskaramību un paredzēja Itālijas un Lielbritānijas garantijas tai. Vācijas austrumu robeža palika bez starptautiskām garantijām. Vācija tika uzņemta Tautu Savienībā un kļuva par tās Padomes dalībvalsti.

1928. gadā ASV un Francijas diplomātija izstrādāja Briāna–Kelloga paktu (angļu Kellogg–Briand Pact, vācu Briana–Kelloga–Pakt, franču Pacte Briand–Kellogg) jeb Vispārējā līguma par atteikšanos no kara kā nacionālās politikas instrumenta (angļu General Treaty for Renunciation of War as an Instrument of National Policy). Šo līgumu 27.08.1928. parakstīja ASV, Francija un Vācija, kopumā tam pievienojās 62 valstis. Pakts balstījās ideālistiskos un reāli grūti izpildāmos priekšstatos par starptautiskajām attiecībām, paredzēja, ka dalībvalstis atteiksies no kara kā jebkādu konfliktu risināšanas līdzekļa.

Nozīmīgs mēģinājums nostiprināt sistēmu bija Ženēvas konference par bruņojuma ierobežošanu un samazināšanu (1932–1934) jeb Pasaules atbruņošanās konference (angļu Conference for the Reduction and Limitation of Armaments; Generally known as the Geneva Conference or World Disarmament Conference, vācu Genfer Abrüstungskonferenz, franču Conférence pour la réduction et la limitation des armements, krievu Конференция по сокращению и ограничению вооружений), kas noslēdzās neveiksmīgi dalībvalstu pretrunu dēļ. Plaši izplatīta forma miera nostiprināšanai bija neuzbrukšanas līgumi, kas vēlāk izrādījās bezvērtīgi un netika ievēroti. PSRS un Francijas neuzbrukšanas līgums 29.11.1932. izraisīja ironiskus jautājumus – kā abas valstis bez kopīgām robežām varētu viena otrai uzbrukt. Arī Latvijas diplomātija tiecās pēc neuzbrukšanas līgumiem, ko varētu papildināt drošības garantiju līgumi.

Versaļas sistēmas noriets sākās ar Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) un nacionālsociālistu nākšanu pie varas Vācijā 30.01.1933. Vācijas revizionisms izraisīja PSRS ietekmes pieaugumu, tā tika uzņemta Tautu Savienībā un to sāka uzskatīt par stabilizējošu spēku Eiropā. Hitlera režīms noraidīja Versaļas līgumu kā netaisnīgu pret Vāciju. Revidējot Versaļas līgumu, Vācija veica virkni soļu – 19.10.1933. izstājās no Tautu Savienības; 1935. gadā Vācija paziņoja par vispārējās karaklausības atjaunošanu un uzsāka strauju remilitarizāciju; 1936. gadā Vācija ieveda armiju demilitarizētajā Reinas zonā. 1938. gada martā tā anektēja Austriju. 30.09.1938. Minhenes līgumi (čehu Mnichovská dohoda, slovāku Mníchovská dohoda, itāļu Accordo di Monaco; angļu Munich Agreement, vācu Münchner Abkommen, franču Accords de Munichstarp, krievu Мюнхенское соглашение) Vāciju, Franciju, Itāliju un Lielbritāniju noveda pie plašu Čehoslovākijas teritoriju iekļaušanas Vācijā. Sabiedrotie Ā. Hitlera pieaugošo prasību īstenošanas laikā realizēja nomierināšanas politiku, vadoties gan no tēzes par Versaļas līgumu netaisnīgumu, gan nevēlēšanās aizstāvēt tos ar spēku, gan problēmu šķietamo maznozīmību. Nopietns trieciens Versaļas–Rīgas sistēmai bija Itālijas iebrukums Etiopijā (1937) un tās okupācija (1937), ko Tautu Savienība nespēja novērst.

Rīgas sistēmas uzlabošanas mēģinājumi bija dažādi mēģinājumi stabilizēt situāciju Austrumeiropas telpā. Ir uzskats, ka Polijas teritoriālie ieguvumi austrumos bija pārāk lieli un nebija ilgtspējīgi. Būtisks šķērslis vidējo un mazo valstu sadarbībai bija Lietuvas un Polijas konflikts par Viļņas apgabalu. 20. gs. 20. gadu pirmajā pusē notika dažāda rakstura konferences starp Padomju Krieviju un kaimiņvalstīm. Vēlākajā periodā tika slēgti neuzbrukšanas līgumi starp PSRS un kaimiņvalstīm. PSRS faktiski neticēja “pasaules kapitālisma” stabilitātei un centās iedragāt un gāzt kaimiņvalstu valdības, piemēram, izraisot komunistu valsts apvērsuma mēģinājumu Igaunijā 01.12.1924., atbalstot nemierus Polijā un Vācijā.

20. gs. 20. gadu otrajā pusē aktivizējās PSRS centieni šķelt kaimiņvalstis, īpaši izdevīgi bija izmantot Lietuvas un Polijas konfliktu. Par nevēlamu tika uzskatīta Baltijas valstu savstarpējā sadarbība un sadarbība ar Poliju. Sākās neuzbrukšanas līgumu periods. Šie līgumi paredzēja atteikšanos no kara un iesaistīšanos pret otru līgumslēdzēju pusi vērstās militārās politiskās savienībās. 28.09.1926. Kauņā noslēgtais Lietuvas un PSRS neuzbrukšanas līgums (lietuviešu Nepuolimo paktas tarp Lietuvos ir SSRS, krievu Советско-литовский пакт о ненападении) atzina Polijas kontrolēto Viļņu un Viļņas reģionu par Lietuvas sastāvdaļu. 05.02.1932. Maskavā tika noslēgts Latvijas un PSRS līgums par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā (krievu Договор о ненападении и мирном разрешении конфликтов, заключенний между СССР и Латвией). 04.05.1932. tika noslēgts Igaunijas un PSRS neuzbrukšanas līgums (igauņu Eesti–Nõukogude Liidu mittekallaletungileping, krievu Договор о ненападении между СССР и Эстонией). 1934. gadā PSRS piekrita pagarināt neuzbrukšanas līgumus ar trim Baltijas valstīm vienlaicīgi, signalizējot, ka tagad atbalsta Baltijas valstu savienību. Rietumu lielvalstis nespēja un nevēlējās garantēt mieru un drošību Austrumeiropā, aprobežojoties ar vispārēja rakstura deklarācijām.

Rīgas sistēmas gals bija straujš. 1939. gada marta notikumi, Čehoslovākijas atlikušās daļas aneksija Vācijā un Rietumu lielvalstu mēģinājumi garantēt Polijas drošību noveda pie Vācijas un PSRS vienošanās uz Polijas, Baltijas valstu un Somijas rēķina ar 23.09.1939. PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgumu un tā slepenajiem papildu protokoliem.

Versaļas–Rīgas sistēma bija atbilde uz Pirmo pasaules karu, tā upuriem un vecās starptautisko attiecību sistēmas nespēju novērst liela mēroga starptautisku konfliktu. Pirmais pasaules karš atstāja dziļu iespaidu uz politisko iekārtu Eiropā, izsauca Austroungārijas, Krievijas, Osmaņu un Vācijas impēriju sabrukumu, demokrātisku valstu veidošanās vilni un tam sekojošo autoritārisma viļņi. Karš iespaidoja Eiropas kultūru, 19. gs. vēsturisko optimismu nomainot pesimismam un cinismam, ko raksturo piemēram “zudušās paaudzes” literatūra. Šaubām tika pakļauti uzticība valstij un patriotisms.

Pirmā pasaules kara laikā parādījās pirmie mēģinājumi izveidot jaunu starptautisko attiecību kārtību. 01.08.1917. Romas pāvests Benedikts XV (latīņu Benedictus XV) izvirzīja miera plānu, kas ietvēra tādus punktus kā tiesību spēks bruņota spēka vietā, atbruņošanās, starptautiska konfliktu arbitrāža, jūru brīvība. Nozīmīgs sistēmas autors ir V. Vilsons, kurš noraidīja tradicionālo pieeju starptautiskajām attiecībām: spēka politikai un spēku līdzsvara sistēmām pasaules politikā. ASV tradicionāli izjuta neuzticību pret Eiropas nedemokrātiskajām monarhijām.

V. Vilsons izveidoja pētniecības grupu, kas pētīja miera iespējas un noteikumus, tajā bija iekļauti vadoši sava laika intelektuāļi: filozofi, vēsturnieki un juristi. 08.01.1918. V. Vilsons, uzstājoties ASV Kongresa sēdē, nāca klajā ar Četrpadsmit punktu (Fourteen Points) plānu. Tas paredzēja atklātu diplomātiju un atklātus līgumus, jūru navigācijas brīvību, tirdzniecības brīvību un ekonomisko barjeru nojaukšanu, atbruņošanos, teritoriālo jautājumu taisnīgu risinājumu un starptautiskas organizācijas – nāciju savienības izveidi.

Koncepcijas izveidē liela nozīme bija Parīzes miera konferencei, kurā V. Vilsona ideālisms sadūrās ar veco Eiropas lielvalstu pragmatisko un cinisko pieeju. Koncepcijas praktiskā realizācija sadūrās ar Eiropas lielvalstu priekšstatiem, kas balstījās spēku līdzsvara koncepcijā un uzskatā, ka Vācija jāsoda par kara izraisīšanu. Praktiska vajadzība bija īstenot Eiropas un pasaules teritoriālu pārdali. Liela nozīme bija Lielbritānijas premjerministra Deivida Loida Džordža (David Lloyd George), Francijas premjerministra Žorža Klemanso (Georges Clemenceau) un Itālijas premjerministra Vitorio Emanuele Orlando (Vittorio Emanuele Orlando) vadītajām delegācijām. Kopā ar V. Vilsonu šie politiķi veidoja t. s. Lielo četrinieku.

Rīgas sistēma – miers un stabilitāte un status quo saglabāšana Austrumeiropā – arī balstās 14 punktu programmā noteiktajās tautu pašnoteikšanās tiesībās un Austrumeiropas tautu brīvības centienos, nacionālisma uzplaukumā 19. gs., nacionālo kultūru attīstībā un veco impēriju politikas neveiksmē. Rīgas sistēmas izveide ir vairāk spontāna nevis plānota, un liela loma koncepta izveidē ir tieši vēsturniekiem, piemēram, angļu vēsturniekam Alanam Teiloram (Alan John Percivale Taylor). Latvijas vēstures literatūrā šo konceptu nostiprināja vēsturnieka Aivara Strangas pētījumi. Versaļas sistēma parādījās kā koncepts starpkaru periodā un ir plaši akceptēts. Nosaukums “Versaļas–Rīgas sistēma” vēstures literatūrā ienāca pēc Otrā pasaules kara.

Versaļas–Rīgas sistēmai piemita daudzi trūkumi, un tā cieta būtiskas neveiksmes. Tā nespēja izpildīt savu galveno uzdevumu: novērst jaunu pasaules karu. Tomēr tai par labu jāatzīst, ka tā sadūrās ar ārkārtējām grūtībām. Versaļas principu īstenošanai pretojās divas revizionistiskas lielvalstis PSRS un Vācija, kuras tiecās pēc teritoriālas un ideoloģiski motivētas ekspansijas. Nozīmīgs trūkums bija neatrisinātā pretruna starp pasludinātajiem ideālistiskajiem principiem un Eiropas valstu vēlmi sodīt Vāciju un tās sabiedrotos. Netika ievērots tautu pašnoteikšanās tiesību princips, teritorijas ar vācu tautības iedzīvotājiem tika nodotas kaimiņvalstīm. ASV pēc V. Vilsona administrācijas aiziešanas un republikāņu nākšanas pie varas, pārejot uz izolacionisma politiku, neratificēja Versaļas miera līgumu un atteicās iestāties Tautu Savienībā. Vācija bija slikti integrēta jaunajā starptautisko attiecību sistēmā. Neizveidojās drošības sistēma, kas vienādā mērā garantētu drošību Eiropas rietumos un austrumos. Austrumeiropas valstis nespēja sadarboties, lai uzturētu revizionistu apdraudēto status quo. Versaļas–Rīgas sistēmas mācības var būt noderīgas mūsdienās, kad arī nav vienotas izpratnes par starptautisko attiecību pamatprincipiem un pastāv revizionistiskas lielvalstis.