A. Brigaderes “Sprīdītis” ir viena no spilgtākajām bērnu auditorijai domātajām lugām; tā ir pasaka septiņos tēlojumos, kas tapusi latviešu dramaturģijas sākumposmā. Jau 19. gadsimtā vairākas lugas bērniem sarakstīja Ādolfs Alunāns. Rīgas Latviešu teātrī pakāpeniski nostiprinājās tradīcija regulāri veidot Ziemassvētku iestudējumus, kas piemēroti ģimenes apmeklējumam, tomēr galvenokārt tika izrādītas tulkotas lugas. 1903. gadā teātris vērsās ar aicinājumu pie A. Brigaderes tulkot kādu lugu, kas būtu noderīga šādam iestudējumam. Rakstniece tomēr izšķīrās par oriģināldarba rakstīšanu, un tapa pirmā no viņas populārajām pasaku lugām “Sprīdītis”, kas izpelnījās lielu ievērību.

Sižeta centrā ir stāsts par Sprīdīti, mazu zēnu, kurš dzīvo kopā ar Vecomāti, Lienīti un Pamāti. Saasinoties konfliktam ar Pamāti, Sprīdītis izlemj atstāt mājas un doties meklēt laimi pasaulē. Lugā atklātas grūtības, ar kādām viņš sastopas, un tāpat arī Sprīdīša garīgās un fiziskās izaugsmes ceļš. Nozīmīgākie krustpunkti ir tikšanās ar Vēja māti, kuras četrus dēlus Sprīdītis velti pūlas savaldīt, tomēr Vēja māte novērtē zēna apņēmību un labo gribu; cīņa ar Lutausi; atsaucība, ko Sprīdītis izrāda Vecajam vīriņam, lūkojot dot viņam patvērumu un pasargāt no Sīkstuļa dusmām; nokļūšana Ķēniņa pilī un sekmīgā spēkošanās ar pašu Nelabo. Pēc tam, kad Nelabais ir uzvarēts, Sprīdītim pienākas solītā puse no Ķēniņa valsts, kā arī princese Zeltīte par sievu; tomēr, redzēdams, ka princese ir nejauka un ķildīga, Sprīdītis izšķiras doties projām no pils uz Laimīgo zemi un tādējādi atgriežas mājās, kur atkal sastopas ar Vecomāti un Lienīti.

Pasaku lugas centrālais tēls ir Sprīdītis, kura gaitas veido literārā darba sižeta līniju. Citas personas parādās epizodiski vienā vai dažos tēlojumos, turklāt dialogi ar tām veidoti ļoti lakoniski un mērķtiecīgi. Lugas sākumā un beigās svarīga nozīme ir Sprīdīša mājas ļaudīm. Vecomāte izturas pret viņu sirsnīgi un labvēlīgi, turpretim Pamāte ir asa un skarba un zēnu pārmērīgi nodarbina. Lienīte tēlota kā moža meitene, kura lugas sākumā ne vienmēr attaisno Sprīdīša pašapzinīgo un dažkārt spītīgo izturēšanos pret apkārtējiem; tomēr viņa novērtē zēna labo sirdi un lugas finālā ļoti priecājas par viņa atgriešanos. Sprīdīša ceļā sastaptajiem personāžiem galvenokārt hiperboliski izcelta kāda konkrēta īpašība. Milzis Lutausis ir liels, neveikls un, neraugoties uz savu bardzību, arī diezgan vientiesīgs. Skopulis dzīvo pārspīlēti ierobežotos apstākļos, kam pilnībā pakļāvis arī savu kalponi. Sprīdītis, nonākot Sīkstuļa mājā, lūdz salmu maisu, uz kura pārgulēt nakti, savukārt kalpone atbild, ka visā mājā gulēšanai ir tikai desmit salmi, septiņi Sīkstulim un trīs viņai. Ķēniņš tēlots kā nespējīgs pretoties Nelabā iegribām, kurš biedē visu viņa valsti un ir nolaupījis jau divas meitas, bet tagad kārta pienākusi jaunākajai, princesei Zeltītei; Ķēniņš ļauj Sprīdītim cīnīties un sola atalgojumu, pats neticēdams iespējamai veiksmei. Princese Zeltīte ir izlutināta un pieradusi, ka tēvs pakļaujas visām viņas iegribām. Uz Sprīdīti viņa raugās ar nicinājumu un pēc tam, kad viņam izdevies Nelabo uzveikt, slepus aicina talkā Raganu, kurai tiek dots uzdevums Sprīdīti nosmacēt ar dūmiem. Kad Sprīdītis to atklāj, viņā nostiprinās apņēmība atstāt Ķēniņa pili un atteikties arī no nesimpātiskās princeses.   

Luga veidota septiņos tēlojumos. Sekojot Sprīdīša gaitām, autore katrā no tiem notikumus koncentrējusi citā darbības vietā. Vispirms tā ir zema, piekvēpusi zemnieku istaba, otrajā tēlojumā – purvaina sila mala, tālāk – mežs, Sīkstuļa būda, Ķēniņa pils, kā arī tās dārzs, visbeidzot pēdējā tēlojumā – Sprīdīša māju pagalms. Atšķirībā no pieticīgās istabas pirmajā tēlojumā, noslēguma ainā akcentēta dzimtās puses dabas pievilcība un plašums – dārzs ar ziedošiem augļu kokiem, tālāk pakalni, birzis, pļavas, meži, upe, un iespaidu papildina arī pavasara vakara gaišā noskaņa. Lugā tēlotās Sprīdīša gaitas ir svarīgs posms viņa personības briedumā, kas ļauj viņam vēl labāk apjaust un novērtēt māju brīnumaino burvību un tuvo cilvēku labvēlības nepārvērtējamo nozīmi.

Svarīga nozīme A. Brigaderes lugā ir folkloras vielai, īpaši latviešu tautas pasakām, bet tāpat arī starptautiski pazīstamiem motīviem. Pie tiem pieder gan Ķēniņa valsts dalīšana, gan mīklu minēšana, ko par nosacījumu, lai Sprīdītis tiktu pie solītā atalgojuma, nosaka princese Zeltīte. Raksturīgas ir latviskās rotaļas, kurās jau lugas sākumā iet bērni kopā ar Lienīti, tāpat tautas dziesmu motīvi, kas ievīti visā darbā. Svarīga nozīme, lai iniciācijas ceļā rūdītos Sprīdīša raksturs, ir ceļā sastaptajiem pārbaudījumiem. Autorei ir būtiski, ka ikvienā tālākajā solī Sprīdītim palīdz iepriekš gūtā pieredze, un viņa drosme un atjautība tiek novērtēta. Kā pasakai raksturīgi, viņš sastopas ar pretiniekiem, taču gūst arī atbalstītājus. Svarīgos brīžos neatsverami noderīga izrādās Vēja mātes dotā svilpīte, kas liek milzim Lutausim, vēlāk arī Nelabajam neapturami un nogurdinoši griezties dejas solī; tāpat arī Meža mātes sniegtais sprunguliņš, pie kura pieķeras un netiek vairs vaļā Sīkstulis un Nelabais. Visbeidzot Vecā vīriņa jeb visur klātesošā latviešu Dieviņa dotais gredzens ir tas, ar kuru Sprīdītis var atsaukt gulbīti, kas no Ķēniņa pils aizvedīs uz Laimīgo zemi, uz mājām.

A. Brigaderes luga atsevišķā izdevumā iespiesta 1904. gadā Rīgā, pēc tam publicēta daudzos atkārtotos izdevumos un rakstnieces darbu apkopojumos. Tā tulkota un izdota krievu valodā 1913. gadā Rīgā ar nosaukumu Спридитъ B. Jakovļevas (Б. Яковлевa) tulkojumā, vācu valodā 1922. gadā Rīgā Elfrīdes Ekartes-Skalbergas (Elfriede Eckardt-Skalberg) tulkojumā ar nosaukumu Sprihditis, igauņu valodā 1927. gadā Tallinā Karla Abena (Karl Aben) tulkojumā ar nosaukumu Pöialpoiss, lietuviešu valodā 1933. gadā Kauņā ar nosaukumu Nykštukas J. Pakaļķa (J. Pakalkis) tulkojumā, 1993. gadā Rīgā angļu valodā ar nosaukumu Spreedeets, tulkojusi Aināra Vaildere (Ainara Dankers Wilder).

Panākumi, kādi bija “Sprīdīša” pirmajam iestudējumam, rosināja latviešu teātrus aktīvi turpināt Ziemassvētku izrāžu tradīciju. 1909. gadā, atsaucoties Jaunā Rīgas teātra uzaicinājumam, Rainis sarakstīja lugu “Zelta zirgs” (1909), kas ievadīja dzejnieka un teātra turpmāko sadarbību. Vēlākajos gados tapa arī bērnu auditorijai domātās A. Brigaderes lugas “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1912), “Maija un Paija” (1922), “Lolitas brīnumputns” (1926), kas pieder rakstnieces populārākajiem darbiem.

Lugas pirmo uzvedumu Rīgas Latviešu teātrī 1903. gadā sagatavoja režisors un aktieris Jēkabs Duburs, Sprīdīša lomu tajā atveidoja aktrise Dace Akmentiņa. 1919. gadā A. Brigaderes “Sprīdītis” pirmo reizi tika uzvests Latvijas Nacionālajā teātrī Alfrēda Amtmaņa-Briedīša režijā. Latvijas Nacionālajā operā 1927. gadā pirmo reizi izrādīta komponista Jāņa Mediņa opera “Sprīdītis”. Luga arī turpmāk daudzkārt bijusi iekļauta Latvijas profesionālo un amatieru teātru repertuārā. 1982. gadā režisore Māra Ķimele A. Brigaderes “Sprīdīti” iestudēja Valmieras teātrī. Savukārt 2025. gadā jaunu iestudējumu Valmieras teātrī veidoja režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Sprīdīša lomā aktieris Rūdis Bīviņš. Pēc lugas motīviem 1982. gadā studijā “Telefilma–Rīga” veidota animācijas filma “Sprīdītis”, tās režisors un scenārija autors Ansis Bērziņš. 1985. gadā Rīgas kinostudijā (sadarbībā ar kolēģiem no Čehoslovākijas) uzņemta mākslas filma “Sprīdītis”, kas godalgota arī starptautisko bērnu un jauniešu filmu festivālos Itālijā un Argentīnā. Filmas režisors – Gunārs Piesis, tās komponists – Imants Kalniņš, Māras Zālītes dziesmu teksti. Filmai rakstītā fināla dziesma “Piena ceļš” iekļauta koru repertuārā un izskanējusi XXVI Vispārējo latviešu dziesmu svētku un XVI deju svētku koncertā “Zvaigžņu ceļš” 2018. gadā. Sprīdīša vārds ir plaši pazīstams un izmantots dažādos ar latviešu kultūru saistītos kontekstos. Tas dots 1958. gadā dibinātajam Valmieras Viestura vidusskolas skolēnu teātrim. No 1990. līdz 1996. gadam darbojās grāmatu apgāds “Sprīdītis”. 1991. gadā izdota enciklopēdija bērniem “Sprīdītis dodas pasaulē: ceļvedis pasaules ģeogrāfijā”. Pati A. Brigadere par “Sprīdīšiem” nodēvēja viņai 1922. gadā piešķirtās mājas Tērvetes novadā; pēc rakstnieces nāves 1933. gadā te tika atklāts viņas memoriālais muzejs.