Rolands Kalniņš ir unikāla personība Latvijas kino kontekstā, kura vairākās filmās rezonē modernisma iezīmes. Nozīmīgākais R. Kalniņa sasniegums ir 20. gs. 60.–70. gadu spēlfilmas “Akmens un šķembas” (1966), “Četri balti krekli” (1967) un “Piejūras klimats” (1974). Šīs filmas bija novatoriskas tā laika Latvijas kino kontekstā gan tematikas, gan stilistiskas dēļ. Filmu liktenis bija sarežģīts – tās visas saskārās ar cenzūras iebildumiem, aizliegumu tās publiski izrādīt; filmas “Piejūras klimats” filmēšana tika pārtraukta, un tās materiālu bija paredzēts pilnībā iznīcināt. Vairākām R. Kalniņa filmām ir raksturīgi spilgti kino izteiksmes un formas meklējumi, tās raksturo oriģināls autora rokraksts, kā arī nonkonformisms saturā un formā. Šīs iezīmes ir raksturīgas R. Kalniņa 60.–70. gadu filmām, īpaši filmai “Četri balti krekli”. Tā ir vienīgā Latvijas filma, kas piedzīvojusi starptautisko pirmizrādi Kannu filmu festivāla (Cannes Film Festival) oficiālajā programmā, sadaļā Kannu klasika (Cannes Classics) 2018. gadā – pusgadsimtu pēc filmas uzņemšanas. 

Bērnību R. Kalniņš pavadīja Zilupē, kur tēvs Jūlijs bija nosūtīts darbā – viņš strādāja pastā, bija Zilupes pasta priekšnieks, māte Anna bija telegrāfiste. Ģimenē auga divi bērni – Rolands un Rasma.

Vēlāk R. Kalniņš mācījās Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1937–1940). 1938. gadā R. Kalniņš uzsāka pirmās darba gaitas kā izsūtāmais zēns lielveikalā un laikrakstā “Jaunākās Ziņas”. 1939. gadā strādāja par arhivāra palīgu Armijas Ekonomiskajā veikalā (mūsdienās – “Galerija Centrs”), 1940. gadā – par ostas krāvēju, vēlāk – par maizes izvadātāju veikalā. 1942. gadā R. Kalniņš kā ārštata sporta žurnālists darbojās laikrakstos “Padomju Latvija” un “Cīņa”. 1943. gadā izvairījās no iesaukšanas leģionā, slēpjoties pie paziņām Rīgā. Šajā gadā R. Kalniņš apprecējās ar Natāliju Zariņu, 1944. gadā piedzima abu meita Silvija. R. Kalniņa mazdēls ir politologs Valts Kalniņš. 1958. gadā R. Kalniņš noslēdza laulību ar aktrisi un mākslas zinātnieci Mariju Adamovu.

1944. gadā R. Kalniņš sāka strādāt par Mākslas lietu pārvaldes Teātra daļas inspektoru (1944–1946), ne tikai veicot administratīvus uzdevumus, bet arī iepazīstoties ar teātra procesu. 25 gadu vecumā R. Kalniņš  sāka darboties Rīgas kinostudijā kā režisora palīgs. Kopš 1947. gada viņš ir piedalījies Rīgas kinostudijas filmu uzņemšanā, sākot savu karjeru kino kā režisora asistents un otrais režisors pieredzējušu režisoru veidotajās filmās. R. Kalniņam nav mācību iestādēs iegūtas kinoizglītības; režisora profesiju viņš ir apguvis praksē. Viņš ir bijis režisora asistents spēlfilmā “Mājup ar uzvaru" (1947) – pirmajā Latvijas spēlfilmā, kas uzņemta pēc Otrā pasaules kara. R. Kalniņš strādāja kā otrais režisors Leonīda Leimaņa un Pāvela Armanda filmā “Salna pavasarī” (1955), kuras pamatā – Rūdolfa Blaumaņa darbu motīvi, kā arī vairāku citu 40.–50. gadu spēlfilmu uzņemšanā: “Rainis” (1949, rež. Jūlijs Raizmans, Юлий Яковлевич Райзман), “Kā gulbji balti padebeši iet” (1956, rež. P. Armands), “Nauris” (1957, rež. L. Leimainis), “Latviešu strēlnieka stāsts” (1958, rež. P. Armands).  

R. Kalniņš režijā debitēja ar filmu “Ilze” (1959), kurā iezīmējas Latvijas dzīves realitāte pēc Otrā pasaules kara. Drīzumā pēc Rīgas kinostudijas vadības iniciatīvas R. Kalniņš kļuva par filmas “Vētra” (1960) režisoru. Viņam bija jāpārņem režisora pienākumi no līdzšinējā filmas režisora Vara Krūmiņa, kurš filmā saglabāja līdzrežisora statusu.

20. gs. 60. gados R. Kalniņš kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Rīgas kinostudijas režisoriem, kurš savās filmās piedāvā drosmīgus tematiskus un stilistiskus risinājumus. Spēlfilmā “Akmens un šķembas” (1966) tika skarta dramatiska un vēsturiski sarežģīta tēma – latviešu leģionāru likteņi. Filmēšanas gaitā radošā grupa saskārās ar cenzūras iebildēm, tika mainīts arī filmas sākotnējais nosaukums uz “Es visu atceros, Ričard”. 1991. gadā R. Kalniņa vadītā studija “Trīs” atjaunoja filmu tās sākotnējā versijā, un filma atguva arī nosaukumu “Akmens un šķembas”.

Arī nākamā R. Kalniņa filma “Četri balti krekli” saskārās ar cenzējošo instanču iebildumiem; arī šai filmai tika mainīts nosaukums uz “Elpojiet dziļāk”, un tā netika izrādīta. Filma pie skatītājiem nonāca tikai Latvijas neatkarības atgūšanas laikā – 1986. gadā, un tā ir restaurēta 2017. gadā (restaurācijas darbus veica studija “Lokomotīve”).

70. gadu sākumā tapa viena no populārākajām R. Kalniņa filmām – Pāvela Rozīša romāna “Ceplis” ekranizācija ar aktieri Eduardu Pāvulu galvenajā lomā.

Kā novatoriska un drosmīga iecere ir vērtējama R. Kalniņa nepabeigtā filma “Piejūras klimats” (1974). Latvijas Padomju Socālistiskās Republikas (LPSR) kino filmēšanas uzraugošās institūcijas gan republikas, gan Vissavienības līmenī (galvenokārt – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valsts kinematogrāfijas komiteja, Государственный комитет по кинематографии; Госкино) atzina filmas uzņemšanu par nelietderīgu, lika pārtraukt tās uzņemšanas procesu un iznīcināt uzņemto materiālu. Līdz mūsdienām ir saglabājušās nepilnas 40 minūtes no filmas materiāla.

70. gados R. Kalniņš veidoja sporta drāmu “Karalienes bruņinieks” (1970). Sporta tematika iezīmējas arī vairākas citas R. Kalniņa spēlfilmas – “Vīru spēles brīvā dabā” (1978) un “Spēle notiks tikai tā” (1985). Filma “Spēle notiks tikai tā” vērtējama arī kā R. Kalniņa mēģinājums detektīva žanrā.

80. gados R. Kalniņš turpināja demonstrēt atzīstamas profesionālās kvalitātes – prasmi ekranizēt apjomīgu literāro materiālu, kā arī radīt psiholoģiski niansētu vēstījumu. Tāda ir spēlfilma “Akmeņainais ceļš” (1983). Vēsturiskā drāma ir arī R. Kalniņa filma “Ja mēs visu to pārcietīsim” (1987). Tematiski savrupa R. Kalniņa 80. gados veidoto spēlfilmu vidū ir filma “Tapers”.

Savas karjeras laikā režisors ir veidojis arī vairākas dokumentālās filmas, to skaitā arī tā dēvētās dažādu resoru “pasūtījuma filmas”. Piemēram, “Tā dejo Latvija” (1969), kā arī vairākas medicīnas tēmai veltītas dokumentālas filmas – “Man vajadzēja būt saudzīgākam” (1963) un “Tā nav slimība” (1963). R. Kalniņa dokumentālo filmu vidū nozīmīgākā ir aktrises Vijas Artmanes portretējums “Saruna ar karalieni” (1980). 90. gadu izskaņā viņš veidoja dokumentālu eseju par Johana Volfganga Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Fausta” (1808, 1832) nozīmi un atskaņām Latvijas kultūrā.

2007. gadā R. Kalniņš uzņēma savu pēdējo filmu “Rūgtais vīns”. Gandrīz 50 darba gadu laikā režisors ir uzņēmis 14 pilnmetrāžas spēlfilmas.

R. Kalniņa aizliegtās filmas “Akmens un šķembas”, “Četri balti krekli” un “Piejūras klimats” veido Latvijas kino modernisma posmu, šajās filmās izmantotā kino valoda sasaucas ar 20. gs. 60. gadu aktuālākajiem strāvojumiem pasaules kino pieredzē (franču kino jauno vilni, čehu kino jauno vilni un citiem). 2009. gadā Rīgas Kino muzejā tika veidota izstāde “Rolanda Kalniņa aizliegtās filmas” ar fokusu uz cenzūras aizliegtajām režisora filmām.

R. Kalniņš ir apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1998), ir Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā (2005) ieguvējs, Kultūras ministrijas Izcilības balvas (2018) saņēmējs.

Divas R. Kalniņa filmas – “Četri balti krekli” un “Ceplis” – ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā.

R. Kalniņš ir vienīgais Latvijas režisors, kura filma ir iekļauta Kannu filmu festivāla programmā Kannu klasika (2018).

Par R. Kalniņu ir uzņemta videofilma ciklā “Kinogadsimts Latvijā” (1999, rež. Dzintra Geka). Gatavojoties režisora 100. dzimšanas dienai, tiek veidota veltījuma dokumentāla filma režisoram “Par 100 gadiem vecāks” (autore Daira Āboliņa).