Monteskjē ir viena no nozīmīgākajām 18. gs. franču apgaismības personībām, kurš sniedzis nozīmīgu ieguldījumu racionālās domas attīstībā, sabiedrības struktūras un attīstības likumsakarību izpētē, politisko zinātņu un vēstures filozofijas laukā. Monteskjē tiek uzskatīts par socioloģiskās domas priekšteci.

Monteskjē cēlies no trīs ar pusi gadu simtu senas aristokrātu, bagātu zemes īpašnieku un juristu ģimenes. Viņš bija vecākais dēls Žaka de Segondā (Jacques de Secondat) un Marī Fransuāzas de Penelas (Marie-Françoise de Pesnel) ģimenē. Monteskjē barona titulu viņš mantoja 1716. gadā, pēc sava tēvoča Žana Batista Segondā (Jean-Baptiste de Secondat) nāves.

Moteskjē apguva zinības Žuijī koledžā (Collège de Juilly), kura atradās Jēzus un Marijas oratorija kongregācijas (Société de l’Oratoire de Jésus et de Marie) paspārnē. Viņš turpināja savu izglītību Parīzē, Arkūras koledžā (Collège d’Harcourt), un studēja tiesību zinātni Bordo Universitātē (Université de Bordeaux).

Katoļu mācību iestāde Žuijī koledža līdztekus tradicionāli pasniegtajām brīvajām mākslām (latīņu artes liberales) bija ieviesusi arī vēstures, ģeogrāfijas, matemātikas un fizikas zinātņu priekšmetus. Oratorija tēvu pasniegšanas metodes bija novatoriskas savam laikam – vērstas uz intelekta attīstību, tās deva priekšroku spriestspējas attīstīšanai, nevis tekstu apgūšanai no galvas, kā arī piespiešanas metodes tika aizstātas ar pūlēm raisīt interesi par apgūstamo mācību vielu. Tādējādi jau no savas izglītības pirmsākumiem Monteskjē ieinteresējās par visai plašu zinātņu lauku, par ko liecina viņa vēlāk tapušie pētījumi dažādās zinātņu jomās, piemēram, 1718. gadā teiktās runas Bordo Zinātņu akadēmijā (Académie des sciences de Bordeaux): “Runa par atbalss cēloni” (Discours sur la cause de l’écho) un “Runa par virsnieru dziedzeru darbību” (Discours sur l’usage des glandes rénales). Pāris gadus vēlāk, 1720. gadā, Bordo Zinātņu akadēmijā Monteskjē teica runas par ķermeņu gravitācijas cēloņiem (Discours sur la cause de la pesanteur des corps) un to gaismas caurlaidību (Discours sur la cause de la transparence des corps).

Savu profesionāla jurista karjeru Monteskjē uzsāka 1708. gadā, kļūstot par Bordo Parlamenta (Parlement de Bordeaux) advokātu un sešus gadus vēlāk par šīs augstākās tiesu iestādes padomnieku. Reizē ar Monteskjē barona titulu viņš no sava tēvoča Žana Batista Segondā mantoja arī Bordo parlamenta Lielās palātas (Grand’Chambre) priekšsēdētāja amatu.

Ar saimniecisku vērienu pārvaldot savus zemes īpašumus un vairojot to ienākumus, Moteskjē iemantoja neatkarību no valdošo aprindu finansiālās labvēlības. Nodrošināta dzīve, finansiālu likstu neesamība viņam sniedza dvēseles mieru un, šķiet, bija viens no avotiem, kas sniedza apmierinātību ar dzīvi un gaišu optimismu. Pierakstu burtnīcās, kuras tika publicētas pusotru gadsimtu pēc Monteskjē aiziešanas mūžībā ar nosaukumu “Nepublicētas Monteskjē domas un fragmenti” (Pensées et fragments inédits de Montesquieu, 1899–1901), aristokrāts rakstīja: “No rīta es mostos ar klusu tīksmi ieraudzīt dienasgaismu un lūkojos uz to ar tādu kā jūsmu, un visu atlikušo dienu esmu laimīgs.” Monteskjē labklājību uzlaboja, 1715. gadā noslēdzot laulības ar Žannu Lartigu (Jeanne Lartigue), kurai bija bagātīgs pūrs un kuras hugenotu ģimene nesen bija ieguvusi dižciltību. Pārim piedzima trīs bērni: Žans Batists (Jean-Baptiste), Marī Katrīna (Marie-Catherine) un Marī Žozefa Denīza (Marie Josèphe Denise).

Pēc trīs gadu darba, 1721. gadā, anonīmi tika izdots Monteskjē epistolārais romāns “Persiešu vēstules” (Lettres persanes). Tajā autors apkopoja divu persiešu ceļotāju sarakstes ar tuviniekiem un kalpotājiem dzimtenē, kurās viņi aprakstīja savus iespaidus par Franciju. Abu austrumnieku neparastais un ironiskais skatījums uz Francijas sabiedrību iemantoja lielu lasītāju interesi. Romāna titullapā atradās izdošanas vietas un izdevēja norāde – Ķelnē, pie Pjēra Marto (À Cologne, chez Pierre Marteau). Šī fiktīvā norāde tika lietota 17. un 18. gs. izdevumiem, kuru politiskais, reliģiskais vai erotiskais saturs bija pretrunā ar cenzūras normām. Patiesībā romāns tika izdots Amsterdamā Žaka Deborda (Jacques Desbordes) izdevniecībā. Darba anonimitāte bija formāla, un plašās aprindās bija zināms, ka tā autors ir Monteskjē, tādēļ ne tikai Francijā, bet visā Eiropā popularitāti ieguvušais romāns viņam atvēra augstākās sabiedrības durvis.

Kopš 1722. gada Monteskjē ik gadu pavadīja Parīzē dažus mēnešus, kur labprāt uzturējās elitārās politiķu, literātu un zinātnieku aprindās. Viņš bieži apmeklēja galmu un spožākos galvaspilsētas salonus – de Tansēna kundzes (Madame de Tencin), marķīzes Didefānas (Marquise du Deffand), hercogienes Dimēnas (Duchesse du Maine) u. c. salonus. Viņš baudīja prestiža literāra salona īpašnieces un literātes marķīzes de Lambēras (Marquise de Lambert) labvēlību, ar kuras atbalstu 1728. gadā tika ievēlēts Franču akadēmijā (Académie française). Monteskjē bija biežs viesis arī pēc angļu modes veidotajā Parīzes klubā Entresols (Club de l’Entresol, 1724–1731), kur tika diskutēts par politikas un ekonomikas jautājumiem.

1724. gadā Monteskjē izdeva poēmu prozā septiņos dziedājumos “Knidas templis” (Le Temple de Gnide). Mitoloģijas iedvesmotais, viegli erotizētais darbs tika publicēts bez autora vārda, priekšvārdā pasniegts kā tulkojums no grieķu valodas un raksturots kā mēģinājums parādīt, ka mīlētāju laimi sniedz jūtas, kas mājo sirdī, nevis jutekļu baudas. Šis darbs guva lielus panākumus, jo īpaši 1772. gada ilustrētais izdevums ar Šarla Ezena (Charles Eisen) gravīrām.

1726. gadā Monteskjē pārtrauca savu maģistrāta karjeru un nekad vairs pie tās neatgriezās. Brīvs no profesionāliem pienākumiem un bagāts, Monteskjē, sekojot laikmeta aristokrātu tradīcijām, devās lielajā tūrē (Grand Tour), proti, ceļojumā pa Eiropu. No 1728. līdz 1729. gadam Monteskjē ceļoja pa Austriju, Ungāriju, Itāliju, Vāciju un Holandi un pēc tam nedaudz vairāk nekā gadu pavadīja Anglijā, pierakstot visu novēroto. Viņu interesēja viss: māksla, literatūra, ģeogrāfija, diplomātija, politika, ekonomika, reliģija, mitoloģija, tradīcijas un ikdienas dzīve. Savu ceļojumu laikā Monteskjē atklāja atšķirības, ceļojot no vienas valsts uz citu, un to izpausmes, mijiedarbe, ietekme un izvērtējums kļuva par viņa fundamentālā darba “Par likumu garu” (De l’Esprit des lois, 1748) iedvesmas avotu un refleksijas atskaites punktu. Londonā Monteskjē tika uzņemts brīvmūrnieku ložā Horn un pēcāk turpināja darboties Parīzes un Bordo ložās.

Atgriešanās Labrēdas pilī ievadīja jaunu un darbīgu dzīves posmu – Monteskjē pievērsās savu zemju apsaimniekošanai, ģimenei, bet galvenokārt rakstīšanai: tapa literāri–filozofiskas pasakas “Arsass un Ismēnija” (Arsace et Isménie) un “Patiess stāsts” (Histoire véritable), kuras publicētas pēc autora nāves, un tika izdots darbs “Apsvērumi par romiešu varenības un pagrimuma cēloņiem” (Les Considérations sur les causes de la grandeur des Romains et de leur décadence, 1734). Balstoties uz Romas notikumiem no republikas līdz impērijai, Monteskjē mēģināja atklāt politiskos un morālos likumus, kas veidoja tās diženumu, bet pēc tam izraisīja pagrimumu, parādot, ka Romas institūcijas, kas bija piemērotas jaunu zemju iekarošanai, izrādījās nepietiekamas impērijas pārvaldīšanai, ka brīvības un republikas tikumu pakāpeniska degradācija noveda pie šīs impērijas gala. Apskatītais periods noslēdzās ar Konstantinopoles krišanu 1543. gadā. Uz vēsturiskiem notikumiem balstītā politiskā refleksija vilka paralēles ar paša autora laikmetu un neseno vēsturi.

1748. gadā Ženēvā publicētais darbs “Par likumu garu” tūdaļ neguva izslavēto “Persiešu vēstuļu” panākumus. Baznīcas aprindās darbs tika nosodīts un iekļauts baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā (latīņu Index librorum prohibitorum). Jezuīti un jansenisti skarbi kritizēja Monteskjē pieeju – skatīt cilvēku darbību atrauti no Dieva gribas un intervences, pakļaujot dažādu sabiedrību institūcijas un reliģijas ģeogrāfiskajam vai klimatiskajam determinismam. Redzes problēmu apgrūtinātais Monteskjē centās skaidrot savu nostāju, 1750. gadā publicējot “Likuma gara aizstāvību” (Défense de l’Esprit des lois). Lai gan “Par likuma garu” vērtējums sākotnēji nebija viennozīmīgi pozitīvs, tas drīz vien tika atzīts par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības struktūras un attīstības likumsakarību izzināšanā.

“Lizimaks” (Lysimaque) bija pēdējais Moteskjē dzīves laikā izdotais darbs. Tas tika veltīts Polijas karalim un Lotringas hercogam Staņislavam I Leščiņskim (Stanisław I Leszczyński) un slavināja šīs personības drosmi un uzņēmību. Filozofs nepabeidza Žanam Leronam Dalambēram (Jean Le Rond d’Alembert) apsolīto enciklopēdijas šķirkli par gaumi (le goût), tomēr šis nepabeigtais raksts tika publicēts “Enciklopēdijas jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošās vārdnīcas” septītajā sējumā (Encyclopédie ou Dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers, tome VII, 1757) ar virsrakstu “Eseja par gaumi dabas un mākslas lietās” (Essai sur le goût dans les choses de la nature & de l’art) tieši aiz Voltēra (Voltaire) uzrakstītā šķirkļa par gaumi,.

Dzīves otrajā pusē Monteskjē stipri pasliktinājās redze un viņš kļuva gandrīz akls. Parīzes apmeklējuma laikā, 1755. gada sākumā, Monteskjē sasirga ar plaušu karsoni un devās mūžībā. 

Monteskjē slavu gan dzīves laikā, gan pēcāk kaldina divi viņa nozīmīgākie darbi – “Persiešu vēstules” un “Par likumu garu”.

No 1717. līdz 1720. gadam tapušais epistolārais romāns “Persiešu vēstules” sastāv no fiktīvas sarakstes, kura aptver Luī XIV (Louis XIV) valdīšanas pēdējos gadus un daļu no reģenta Orleānas Filipa (Philippe d’Orléans) valdīšanas laika – no 1711. līdz 1720. gadam. Pirmajā izdevumā publicētas 150 vēstules, bet 1758. gadā Monteskjē dēla klajā laistajā papildinātajā izdevumā – 161 vēstule.

Epistolārs romāns bija 18. gs. modes lieta. Tas ļāva autoram brīvi pāriet no vienas tēmas pie otras bez plūstoši loģiskām pārejām, izvērst dažādus skatu punktus un viedokļus, relativizēt personāžu spriedumus vai tos apstrīdēt, konfrontējot ar faktiem. Tātad vēstuļu forma bija ērts paņēmiens, kas Monteskjē ļāva paust savu oriģinālo skatījumu uz gadsimta sākuma Franciju.

Persiešu aristokrāta Usbeka un viņa jaunā drauga Rikas vēstules klāsta par Francijā pieredzēto, un viņi savukārt saņem vēstules no Isfahānas par tur notiekošo, tādējādi lasītājam ir iespēja iegūt informāciju par divām atšķirīgām kultūrtelpām. Eksotisku zemju valdzinājums 18. gs. nebija svešs, tika izdots ne viens vien darbs, sniedzot svešzemnieku skatījumu uz Eiropas valstu reālijām. “Persiešu vēstuļu” 1730. gada holandiešu izdevumā apakšvirsrakstā tika norādīts ““Galma spiega” manierē” (dans le goût de “L’espion dans les cours”), tādējādi atsaucoties uz pseido-orientālo stāstu žanra dibinātāja itāļu autora Džovanni Paolo Maranas (Giovanni Paolo Marana) vienlaikus itāļu un franču valodā publicēto populāro darbu, saīsināti sauktu par “Turku spiegu” (L’Esploratore turco, e le di lui relazioni segrete alla Porta ottomana, scoperte in Parigi nel regno di Luiggi il Grande, 1684).

Monteskjē romānā Usbeks un Rika sniedz savus ikdienas iespaidus Francijā, zinātkāres vai ziņkāres rosinātos nelielos atklājumus, kā arī viņi pievēršas plašāk izvērstām apcerēm par svarīgiem vēstures vai sabiedriskajiem jautājumiem, ilustrējot savus uzskatus un vērojumus ar stāstiem. Austrumnieku naivais izbrīns izceļ franču sabiedrības dzīves dīvainības, pretrunas un “normalitāti”. Monteskjē apskatīto tēmu lokā ir reliģija, valsts pārvaldes formas, politiskās institūcijas, tiesu sistēmas smagnējums, likumdošanas pretējības, ministru nekompetence, galmā valdošā liekulība, tikumu pagrimums, kolonizācija, verdzība, austrumu sabiedrības despotisms, sieviešu neapskaužamais stāvoklis u. c. jautājumi. Romāna satīru un humoru izceļ perifrāžu lietojums, kuru aprakstošā izteiksme ļauj aplūkotajām lietām, faktiem un notikumiem sniegt jaunu definējumu un tādējādi citādāk paraudzīties uz pierasto un tradicionālo.

“Persiešu vēstulēs” jaušamā Monteskjē kā vēstures filozofa un socioloģijas zinātnes priekšteča pieeja spilgti atklājās viņa fundamentālajā darbā “Par likumu garu”.

Šajā darbā Monteskjē pēta sabiedrību un tās daudzveidību kā atsevišķu analīzes objektu, viņš skaidro, ka katras valsts likumu sarežģītajā sistēmā atrodamas tai raksturīgas cēloņsakarības. Ar racionāli filozofisku pieeju viņš apkopo atsevišķus dokumentālās studijās uzzinātus un dzīvē novērotus faktus, lai tos apvienotu vienotā sistēmā, atklātu to savstarpējās sakarības un nāktu pie vispārinātiem slēdzieniem, kuri būtu patiesi un neatkarīgi no apskatītā laika posma un valsts. Moteskjē skaidro rasu un cilvēku temperamentu daudzveidību ar klimata dažādību. Savukārt klimats, ekonomika, paradumi, institūcijas iedarbojas cits uz citu saskaņā ar stingru loģiku, tādējādi radot atšķirīgu, katrai valstij savdabīgu likumu sistēmu.

Moteskjē izšķir trīs pārvaldes formas: republiku, monarhiju un despotismu. Pirmajā cilvēki deleģē savas pilnvaras valdībai, kura tos pārstāv. Otrajā monarham nav absolūtas varas, to ierobežoto likumi un viņš ir atkarīgs no starpvarām, kuras īsteno muižniecība, maģistrāti un garīdznieki. Trešajā – despotismā – vara ir vienas personas rokās, kura to realizē bez iepriekš noteiktiem likumiem un pēc pašas gribas.

Katra no pārvaldes formām balstās uz savu principu. Republikāņu valdība balstās uz politiskās tikumības principu – konkrētu interešu brīvprātīgu pakļaušanu vispārējam labumam. Monarhiskās valdības princips ir gods: goda kodekss nosaka struktūru, kurai ir uzticēti pienākumi, godprātīga savas misijas realizācija. Despotiskas valdības princips ir bailes, kurām jāgrauj pavalstnieku drosme un iniciatīva, lai panāktu bezierunu paklausību.

Šajā darbā, kurš ir viens svarīgākajiem politikas zinātnē, Monteskjē apraksta varas dalīšanas teoriju. Viņš nošķir trīs varas veidus: izpildvaru, tiesu varu un likumdošanas varu. Izpildvara īsteno likumdevēja izstrādātos likumus, kuru piemērošana ir uzticēta tiesu varai. Šīm varām jābūt dalītām, jo, ja likumdevējs ir izpildītājs, viņam nekas neliedz lemt sev par labu, ieviešot sev izdevīgus likumus. Ja izpildvara spriež tiesu, valsts rīcības kontrole nav iespējama. Šīs trīspusējās attiecības nodrošina līdzsvaru sabiedrībā un ir arī viens no mūsdienu demokrātijas pamatprincipiem.

Monteskjē tiek uzskatīts par jaunas politikas zinātnes aizsācēju un par socioloģijas priekšteci, jo viņš mēģināja zinātniskā veidā aptvert sabiedrības pārvaldes veidu daudzveidību, galvenokārt cenšoties aiz formu daudzveidības saskatīt apstākļus, kuri nosaka konkrēto pārvaldes veidu. Viņš nepievērsās vēlamo sabiedrības modeļu konstruēšanai, bet analizēja jau esošos. Pretēji citiem apgaismības domātājiem, kuri terminu “tradīcija” nereti uzskatīja par jebkura nepamatota sprieduma sinonīmu, postulējot racionālas un abstraktas zināšanas, kas atbrīvotas no pagātnes smaguma, Monteskjē izvirzīja domu, ka cilvēkus un sabiedrības nav iespējams saprast, neņemot vērā to kultūrai raksturīgās tradīcijas un rituālus. Pēdējie saistībā ar politisko, vēsturisko, sociālo, estētisko un pat ētisko realitāti veido cilvēku rīcības pamatojumu un pasaules izpratni. Šī koncepcija pamato Monteskjē oriģinalitāti apgaismības laikmetā un viņa ideju aktualitāti mūsdienās.

Monteskjē bija Franču akadēmijas, Bordo Zinātņu akadēmijas (Académie des sciences de Bordeaux), Amjēnas Zinātņu, literatūras un mākslu akadēmijas (Académie des sciences, des lettres et des arts d’Amiens), Prūsijas Karaliskās zinātņu akadēmijas (Académie royale des sciences de Prusse) un Staņislava akadēmijas (Académie de Stanislas) biedrs.

“Enciklopēdijas jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošās vārdnīcas” (Encyclopédie, ou Dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers) piektā sējuma sākumā Ž. L. Dalambērs publicēja savu “Monteskjē slavinājumu” (Éloge de Montesquieu, 1755), atstāstot dižās personības dzīves posmus. Medaļa ar Monteskjē profilu tika iekļauta Ženēvas mākslinieka Žana Dasjē (Jean Dassier) un viņa dēlu veidotajā slavenajā 18. gs. izcilo personību sērijā. Pašu Monteskjē medaļu veidoja Žaks Antuāns Dasjē (Jacques-Antoine Dassier), un pēc tās parauga anonīms 18. gs. mākslinieks ir gleznojis filozofa portretu profilā, kurš bieži, arī mūsdienās, ilustrē viņa biogrāfijas.