Adventisma nosaukums liecina par tā galveno mācību – ticību redzamai, fiziskai un drīzai Jēzus Kristus otrajai atnākšanai jeb adventei. Adventismam ir dažādi atzarojumi, no kuriem lielākais ir Septītās dienas adventistu baznīca (Seventh-day Adventist Church), kuras nosaukumā ielikta vēl viena būtiska mācība – ticība Bībeles septītās dienas jeb sabata (sestdienas) svētumam. Jau no savas pastāvēšanas pirmsākumiem Septītās dienas adventisti uzskata sevi par īpašu gala laika kustību, kas no citām protestantu konfesijām atšķiras ar Dieva uzticēto misiju pasludināt pasaulei drīzo Kristus atnākšanu un sabata svētumu. 

Septītās dienas adventistu dievkalpojumi notiek sestdienās jeb sabata dienās. Dievkalpojuma galvenais notikums ir Dieva vārda pasludināšana jeb sprediķis. Tāpat neatņemama dievkalpojuma sastāvdaļa ir draudzes mācības atkārtošana un nostiprināšana, kas tiek saukta par sabatskolu (vārds acīmredzot pielāgots no svētdienas skolas). Sabatskola ir kopīga draudzes locekļu diskusija par Bībeles tematu sabatskolas skolotāja vadībā. Diskusiju tēmas tiek ierosinātas un sagatavotas centralizēti visā pasaulē un pēc tam katrā zemē tulkotas un iespiestas īpašās mācību brošūrās. Dievkalpojumi sastāv no kopīgajām dziesmām, lūgšanām un muzikāliem priekšnesumiem. Svētais vakarēdiens tiek svinēts reizi trīs mēnešos; tajā tiek pasniegts neraudzēts vīns jeb vīnogu sula un neraudzēta maize. Pirms vakarēdiena tiek praktizēts arī kāju mazgāšanas rituāls. Adventisti atzīst vienīgi pieaugušu cilvēku kristīšanu ar pilnīgu pagremdēšanu ūdenī. Par būtisku dievkalpošanas daļu uzskata arī draudzes locekļu desmitās tiesas ziedošanu no visiem saviem ienākumiem. 

Adventisma pirmsākumi saistās ar 19. gs. Amerikas garīgās atmodas kustību, kas bija kā atbilde urbanizācijas, industrializācijas un zinātniskās metodes izraisītajai kristīgās ticības krīzei. Zinātniskā metode, vēsturiski kritiskā Bībeles pētniecība un liberālā teoloģija bija sašūpojusi senās kristīgās ticības paradigmas, tāpēc apokaliptiskais un harismātiskais pasludinājums kļuva tam par ietekmīgu atsvaru. Līdztekus tam Amerikas demokrātija veicināja uzskatu, ka ikviens cilvēks var nodarboties ar teoloģiju un Bībeles interpretāciju. Tāpēc 18. un 19. gs. varēja raksturot ar strauju jaunu kristīgo draudžu veidošanos un viedokļu polarizāciju, kurā savu vietu atrada visdažādākie kristīgās ticības virzieni, liekot pamatu tam, ko mūsdienās sauc par Amerikas evaņģelikālismu. 

Adventisms izcēlās Amerikas otrās lielās garīgās atmodas (1795–1835) ietekmē, kad evaņģelikālisms varēja tikt raksturots ar ticību jaunas Dieva izredzētas nācijas izveidei un drīzai Dieva valstības atnākšanai. Par adventisma tradīcijas aizsācēju uzskata Viljamu Milleru (William Miller), kurš interesējās par Daniēla un Atklāsmes grāmatas pravietojumiem un, balstoties uz savu interpretācijas metodoloģiju, secināja, ka Kristus otrajai atnākšanai jānotiek 1843. gadā. Vēlāk viņš savus aprēķinus precizēja uz 1844. gada 21. martu. V. Millers aktīvi popularizēja savus uzskatus un kļuva par jaunas kustības līderi, taču, kad paredzētajā datumā Kristus otrā atnākšana nenotika, viņš atzina savu kļūdu un kustību pameta. V. Millera sekotājs Semjuels Snovs (Samuel Snow) izskaitļoja citu datumu – 1844. gada 22. oktobri –, un kustības sekotāji turpināja nopietni tam gatavoties. Viņi atteicās no laicīgās mantas un izmeklēja savas sirdis. Taču Kristus otrā atnākšana nenotika arī šajā datumā. Adventisma vēsturē tā palika ierakstīta kā “lielās vilšanās diena”.

V. Millera ticību un Bībeles interpretācijas metodoloģiju bija ietekmējis 19. gs. deisms. Viņa sludināšana un argumentācija bija racionāla, nevis orientēta uz klausītāju emocijām. Deismā ticību uztvēra kā racionāli saprastu mācību. Bībeles interpretācijā deisti pielietoja tajā laikā populāro Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) zinātnisko metodi, proti, interpretācijas pamatā bija Bībeles tekstu kataloģizēšana un tematiska savirknēšana, lai nonāktu pie interesējošās atbildes. Šīs metodoloģijas iespaidā adventisma teoloģijā ir novērojams deismam raksturīgais racionālisms un uzsvars uz ticības intelektuālo aspektu.

Pēc “lielās vilšanās” daļa sekotāju kustību pameta, bet daļa pārinterpretēja V. Millera pravietiskos skaidrojumus, atzīstot, ka īpašais datums bija noteikts pareizi, taču tas norādīja nevis uz Kristus otro atnākšanu, bet drīzāk uz notikumiem debesīs, kad “tiek šķīstīta debesu svētnīca un galīgi tiek šķīstīti Dieva svētie”. Pēc viņu domām, 1844. gadā debesīs bija sākusies izmeklēšanas tiesa, kura tuvākajā laikā noslēgsies ar Kristus otro atnākšanu. Šī pārliecība bija arī trīs adventisma kustības celmlaužiem: Džeimsam Vaitam (James White), Džozefam Beitsam (Joseph Bates) un Elenai Vaitai (Ellen G. White). Dž. Vaits un Dž. Beitss bija restauracionisma kustības atzara Christian Connexion biedri un uzskatīja, ka pilnīga atgriešanās pie Bībeles mācības ietver arī nedēļas septītās dienas jeb sabata kā svētās dienas ievērošanu. Savukārt E. Vaita sākotnēji piederēja metodistu draudzei, kura 19. gs. Amerikā bija strauji augoša baznīca ar lielu uzsvaru uz cilvēka brīvo izvēli un gribasspēku. Tā piešķīra lielu lomu kristīgas dzīves svētošanās procesam. Pateicoties E. Vaitas publikācijām, šie uzsvari ienāca arī adventismā. E. Vaitas milzīgo autoritāti adventismā pastiprināja ticība, ka viņai bija Dieva dota pravieša dāvana. Arī mūsdienās septītās dienas adventisti tic, ka E. Vaitas grāmatās izteiktās atziņas ir Svētā Gara iedvesmotas un pravietiskas. Paliekot pie ticības drīzai Jēzus Kristus otrajai atnākšanai un septītās dienas sabata svētumam, 1863. gadā tika dibināta Septītās dienas adventistu baznīca.

Pēc “lielās vilšanās” 19. gs. vidū veidojās arī citas jaunas kustības, piemēram, Evaņģēliskā adventistu baznīca (Evangelical Adventist Church), no kuras vēlāk izveidojās Adventes kristiešu baznīca (Advent Christian Church), kas noraidīja gan sabata ievērošanu, gan E. Vaitas pravietisko autoritāti. Cita adventisma tradīcijas ietekmē veidojusies draudze bija Dieva draudze (Church of God), kas piekrita septītās dienas sabata ievērošanai, bet noraidīja E. Vaitas pravietisko autoritāti. Zināmā mērā arī Jehovas liecinieku draudzes pirmsākumi tiek saistīti ar adventismu. Par šīs draudzes dibinātāju uzskatītais Čarlzs Teizs Rasels (Charles Taze Russell) bija ietekmējies no milleriešiem un atsevišķiem adventistu teologiem un mācītājiem. Kā zināms, arī adventisma kustības aizsācēji Dž. Vaits un Dž. Beitss sākumā bija Christian Connexion iegūtās ticības, kas noliedza Trīsvienību, atbalstītāji. 

Adventisti tic Bībeles Vecās un Jaunās Derības ciešai saiknei, kas tos vedināja arī pie 3. Mozus grāmatas 11. nodaļā minēto norādījumu ievērošanas (par šķīstu un nešķīstu pārtiku). Tāpat arī Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 6:19 rakstītais, ka cilvēka “miesa ir Svētā Gara mājoklis”, mudināja adventistus nopietni pievērsties veselīga dzīvesveida jautājumiem. Šo veselības reformu atbalstīja arī E. Vaita, kas apgalvoja, ka saņēmusi vairākas pravietiskas vīzijas par veselīga dzīvesveida un preventīvās medicīnas nozīmi sekmīgam draudzes misijas darbam. Tā ietekmē 20. gs. sākumā Septītās dienas adventistu baznīca aktīvi dibināja veselības centrus, slimnīcas, klīnikas un sanatorijas. Viena no pazīstamākajām bija Džona Kelloga (John Kellogg) vadītā sanatorija Betlkrīkā, Mičiganas pavalstī. Tajā brokastīs tika pasniegtas Dž. Kelloga izgudrotās kukurūzas pārslas. Vēlāk Dž. Kellogam tika pārmesta novirzīšanās no adventistu mācības, un 1907. gadā viņu izslēdza no baznīcas. Taču viņš saglabāja īpašuma tiesības uz sanatoriju un turpināja tajā darboties līdz pat savai nāvei.

Veselīga dzīvesveida sludināšana un dažādu veselības programmu un semināru organizēšana arī šodien ir būtiska adventistu misijas daļa. Lielākais baznīcai piederošais medicīnas centrs ir Loma Linda University Health Kalifornijas pavalstī, kas apvieno sešas slimnīcas, kurās kopā strādā 16 000 darbinieku un tiek apkalpoti 1,5 miljoni pacientu gadā.

Nozīmīga baznīcai piederoša globālās humānās palīdzības organizācija ir Adventistu attīstības un palīdzības aģentūra (Adventist Development and Relief Agency) jeb ADRA. Organizācija sniedz palīdzību un atbalstu vairāk nekā 118 valstīs neatkarīgi no to etniskās, politiskās, dzimuma vai reliģiskās piederības. Palīdzība ietver kā veselības, izglītības un humāno palīdzību, tā arī praktisku atbalstu krīžu skartiem reģioniem. 

Līdz ar citiem kristiešiem adventisti tic evaņģēlijam, Jēzus Kristus glābjošajam upurim, viņa vietnieciskajai nāvei un augšāmcelšanai visu cilvēku labā un Dieva glābjošajai žēlastībai. Adventistu ticības tradīcija vēsturiski un arī teoloģiski vairāk atbilst radikālās reformācijas jeb anabaptistu atzaram, kas interpretēja Bībeli ļoti burtiski. Piemēram, baznīcā regulāri (vismaz četras reizes gadā pirms katra vakarēdiena) tiek praktizēts kāju mazgāšanas rituāls, kas vēsturiski bija raksturīgs menonītu baznīcai. Arī sabata ievērošana bija raksturīga atsevišķām 16. gs. Slovākijas un Morāvijas anabaptistu grupām.

Agrīnā adventisma teoloģija bija cieši saistīta ar 19. gs. restauracionismu (restorationism) jeb primitīvismu, kam bija raksturīgi centieni interpretēt Bībeli pilnīgi no jauna, nesaistot savu mācību ar jebkādu agrāku reformācijas tradīciju. 19. gs. primitīvisma sekotāji ticēja, ka Reformācija ir nevis viens 16. gs. notikums, bet gan process, kas turpinās un iezīmē kristīgās ticības pakāpenisku atbrīvošanos no baznīcas tradīcijām un atgriešanos pie Bībeles un pirmkristiešu kopienas ticības, tās restaurāciju. Tāpēc, piemēram, nespējot atrast Bībelē tiešas norādes uz Trīsvienību, vairāki adventistu celmlauži bija atteikušies no šīs mācības. Lai arī vēlākās diskusijās Trīsvienība tika atzīta, tomēr vēsturiskās antitrinitārās noskaņas parādās arī mūsdienās – atsevišķas restauracionismam joprojām uzticīgas grupas Trīsvienības mācību uzskata par nebībelisku un aicina baznīcu atgriezties pie tās celmlaužu uzskatiem. Mūsdienās oficiālā baznīcas vadība no šīm izpausmēm norobežojas un tās kritizē. Baznīcas pieņemtie 28 ticības punkti sākas ar mācību par Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu – vienu Dievu trijās personās.

Lai arī 19. gs. Amerikā ļoti spēcīga bija kalvinisma tradīcija, kas pestīšanas jautājumā uzsvēra Dieva visvarenību un cilvēku likteņa iepriekšnolemtību (predestināciju), adventisms vairāk līdzinās metodisma tradīcijai, kas uzsvēra cilvēka brīvo izvēli un uzticīgo svēto izredzētību. Adventisti apliecina taisnošanu ticībā, kuras pamattēzes E. Vaita aizguva no anglikāņu garīdznieka Henrija Melvila (Henry Melvill). Savukārt mācība par debesu svētnīcas šķīstīšanu un izmeklēšanas tiesai ļāva secināt, ka līdztekus ticībai Kristus nāvei un augšāmcelšanai pestīšanā būtiska ir arī paklausība Dieva desmit baušļiem – īpaši ceturtajam jeb sabata bauslim, kas adventistus izceļ uz pārējo kristiešu fona. Izmeklēšanas tiesa “skaidri parāda, kuri no dzīvajiem dzīvo Kristū, ievēro Dieva baušļus un glabā Jēzus ticību, un tādēļ ir gatavi pārcelšanai Dieva mūžīgajā valstībā”. Dievs izredzēs tikai tos, kuri ir cienīgi ieiet Debesu valstībā, tāpēc adventisti lielu uzmanību velta sabata dienas, kristīgas atturības un pareiza uztura ievērošanas jautājumiem, tāpēc tiem bieži tiek pārmesta darbu reliģija. Atteikšanās strādāt sabatā ir iemesls tam, ka adventisti vēsturiski ir piedzīvojuši dažāda veida diskrimināciju.

Kustības veidošanās sākumos tās unikālo identitāti veidoja četras galvenās doktrīnas: 1) redzama un personīga Jēzus Kristus atnākšana pirms tūkstošgadu valstības; 2) Kristus kalpošana debesu svētnīcā; 3) nedēļas septītās dienas nemainīgā nozīme; 4) dvēseles nemirstība kā Dieva dāvana, nevis tai piemītoša īpašība. Šodien par katram adventistam saistošām tiek uzskatītas jau 28 doktrīnas, starp kurām ir arī doktrīna par kristīgu uzvedību (atturēšanās no nešķīstas barības, alkohola, tabakas un narkotikām) un doktrīna par namturību, kas uzsver katra ticīgā pienākumu ziedot baznīcai desmito tiesu no saviem ienākumiem. Doktrīna par radīšanu uzsver pasaules radīšanu “sešu burtisku dienu laikā”. Šī principiālā ticība ir saistīta ar adventistu augsto skatījumu uz Bībeli, kas tiek saprasta kā “Dieva gribas nemaldīgā un augstākā atklāsme, [..] galīgā doktrīnu atklāsme un uzticama liecība par Dieva darbiem vēstures gaitā”. Tas lielā mērā adventismu padara radniecīgu 20. gs. sākumā Amerikā dzimušajam kristīgajam fundamentālismam, kuram adventisti sākotnēji sevi labprāt pielīdzināja. Vēlāk dažādas adventistu augstākās teoloģiskās izglītības iestādes veltīja lielas pūles, lai baznīcas teoloģiju padarītu mazāk dogmatisku un vairāk pētniecībā balstītu, meklējot jauna dialoga iespējas un saskarsmes punktus ar citām protestantu tradīcijām. 

Vispasaules baznīcas organizācija ir veidota hierarhiski. Galvenās pārvaldes pilnvaras pieder Ģenerālkonferences kongresam, kas sanāk kopā reizi četros gados un kurā piedalās delegāti no visām valstīm, kurās ir adventistu baznīca. Kongresu starplaikos vispasaules baznīcu vada Ģenerālkonferences padome ar prezidentu priekšgalā. Ģenerālkonferences galvenā mītne atrodas Silverspringsā, Merilendas pavalstī. Ģenerāl­konferences pārvaldē atrodas 14 reģionālās divīzijas, kas savukārt pārrauga savā pakļautībā esošās ūnijas. Draudzes apvienojas draudžu savienībās, kas ir apvienotas ūnijās. Piemēram, Latvijā darbojas vairāk nekā 50 adventistu draudzes, kas ir apvienotas Latvijas draudžu savienībā. Septītās dienas adventistu Baltijas Ūnija apvieno Lietuvas, Latvijas un Igaunijas draudžu savienības, un tā pieder adventistu Transeiropas divīzijai. Ģenerālkonferences pakļautībā atrodas dažādas adventistu izglītības un arī misijas darba organizācijas. 

Pateicoties enerģiskam misijas darbam un rūpīgi veidotai baznīcas organizācijai, šodien adventistu baznīca darbojas 212 pasaules valstīs. Tai pieder 21,7 miljoni ticīgo. Skaitliski visvairāk adventistu ir Dienvidamerikas kontinenta zemēs (Brazīlijā) un Meksikā, otra valsts ar visvairāk adventistiem ir ASV, tai seko Indija un vairākas Āfrikas zemes. Eiropā adventistu ir salīdzinoši mazāk, un ne visur draudze ir atzīta kā oficiālā baznīca.

Nozīmīgi centralizēti baznīcas izdevumi ir Amerikā izdotais Adventist World, kas iznāk kopš 2005. gada septiņās valodās (internetā pieejams 13 valodās), par velti izplatīts vairāk nekā 140 valstīs; Adventist Review, kas iznāk kopš 1849. gada un galvenokārt veltīts Ziemeļamerikas draudzei aktuālām tēmām un jautājumiem; Ministry iznāk kopš 1928. gada un ir draudzes mācītājiem paredzēts ikmēneša žurnāls.

Ceturkšņa sabatskolas mācību brošūra ir visvairāk izmantotais Bībeles studiju materiāls adventistu baznīcā. Draudzes locekļi visā pasaulē tiek aicināti to lasīt, lai sagatavotos sabatskolas diskusijai, kas notiek katru sestdienu pirms vai pēc dievkalpojuma.

Kā nozīmīgi neatkarīgi adventistu izdevumi ir žurnāls Adventist Today, kas iznāk kopš 1993. gada; žurnāls Spectrum iznāk kopš 1969. gada. Izdevumi aicina uz atklātu diskusiju par baznīcai aktuāliem un bieži pretrunīgi vērtētiem jautājumiem; izskan arī kritika baznīcas oficiālajai pozīcijai.