Parazītveida ērču ķermeņa apvalkos un to atvasinājumos nav optiski aktīva aktinohitīna, tāpēc tām otrs nosaukums ir Anactinotrichida. Aktinohitīns ir anizotrops hitīns vai, citiem vārdiem sakot, materiāls, kurš polarizē gaismu, izraisot gaismas pārvietošanos ar dažādu ātrumu. 

Vecākās parazītveida ērču fosilās atliekas, kur pārstāvētas arī mūsdienās sastopamās ērces no kārtām Ixodida un Mesostigmata (mezostigmātu ērces), atrastas krīta perioda dzintarā. To vecums ir aptuveni 100 miljoni gadu. Atrastās Anthracomarti ir līdzīgas Mesostigmata ērcēm.

Pašreiz zinātniekiem nav īstas skaidrības, vai pastāv cieša radniecība starp ērčveida ērcēm un parazītveida ērcēm. Daļa uzskata, ka abām grupām ir difilētiska izcelsme, – tās kā atsevišķas grupas atzarojušās no kādiem senčiem, primitīvajiem zirnekļveidīgajiem. Molekulāro pētījumu rezultātā izvirzīta hipotēze par parazītveida ērcēm un Pseudoscorpiones (māņskorpionu kārta) kā māsas grupām. 

Senākās parazītveida ērces bijušas plēsēji, apdzīvojušas augsni un zemsedzi. Neliela daļa šīs virskārtas ērču ir saprofāgi (barojas ar atmirušām organiskajām atliekām) vai augēdāji. Daļa ērču attīstījušās tālāk un pielāgojušās parazītiskam dzīvesveidam. Īslaicīgie parazīti vai nu uzbrūk saimniekorganismiem to mājvietās, vai arī meklē tos brīvā dabā. Pastāvīgie parazīti ir ektoparazīti (uz saimniekorganisma) un endoparazīti (saimniekorganismā iekšā). Asinssūcēji cieši saistīti ar saimniekorganismos sastopamajiem slimību izraisītājiem: vīrusiem, baktērijām, riketsijām, vienšūņiem. Īpaši jāatzīmē Ixodida ērces, jo tās visvairāk pārnēsā slimību ierosinātāju.

Salīdzinājumā ar ērčveida ērcēm, parazītveida ērces saglabā samērā konservatīvu ķermeņa uzbūvi. To ķermaņa segmentācija ir līdzīga zirnekļiem: gnatosoma (galva, mutes orgāni) un idiosoma (pārējais ķermenis). Parazītveida ērcēm raksturīga epimorfoze (no olas izšķiļas ērce, kura morfoloģiski līdzīga pieaugušam īpatnim). No olas izšķiļas kāpurs ar pilnu segmentu komplektu, kas dzīves laikā nemainās. Daudzām brīvi dzīvojošajām formām pieaugušo ērču ārējā skeleta daļas saplūst un veido vienotas, cietas bruņas, piemēram, Uropodina. Asinssūcējām ērcēm, piemēram, Argasidae, ķermeņa apvalku cietie elementi izzūd, tā dodot iespēju ķermenim izplesties ērču barošanās laikā. Matiņu un lirveida orgānu izvietojums uz ķermeņa apvalkiem ir sugām raksturīgs. Mesostigmata ērcēm tie izvietoti atbilstoši ķermeņa segmentiem. Vairums parazītveida ērču ir dzeltenos, brūnos toņos vai blāvi caurspīdīgas.

Mutes orgānu pamatā ir gnatobāze – noslēgts cilindrs, ko veido saplūdušas pedipalpu pamatnes daļas. Iekšpusē atrodas mutes konuss un heliceras. Heliceru pirmais un otrais posms ir cilindrisks, bet trešais posms ir izstiepts spīles kustīgājā daļā ar zobiem. Spīles nekustīgo daļu ar zobiem veido otrā posma izaugums. Plēsēji heliceras izmanto laupījuma satveršanai, sasmalcināšanai. Asinssūcējiem heliceras ir pārveidojušās tievā stiletā. Tēviņi heliceras izmanto kopulācijai. Tajās atrodas spraugas un spermatodaktili spermatoforu (paciņa ar sēklas šķidrumu) pārnešanai. Pedipalpas ir ar 5–6 posmiem. Gala posmam parasti ir tā sauktā ķepiņa. Uz pedipalpām atrodas sajūtu orgāni.

Kājas veido seši posmi. Tiem ir sugām raksturīgs apmatojums, un uz kājām izvietoti dažādi sajūtu orgāni. Parazītiskajām ērcēm priekšējās kājas ir salīdzinoši resnas, ar izteiktiem nadziņiem to galos, kas nodrošina piestiprināšanos pie saimniekorganisma. Uz pirmo kāju ķepiņām Ixodida ērcēm atrodas Hallera orgāns – matiņu un sensilu komplekss. Tas uztver vibrācijas, temperatūras, mitruma, gaismas izmaiņas. Arī citām grupām uz pirmā kāju pāra ir raksturīgi sajūtu orgāni, matiņi, kas uztver ķīmiskas dabas kairinājumus.

Parazītveida ērcēm ir labi attīstīta traheju sistēma. Stigmas atveras pie ceturtā kāju pāra pamatnes, bet no tām uz priekšu stiepjas peritrēmas. Izņēmums ir Ixodida ērces. Tām peritrēmas nav attīstītas. Asinsriti veido 1–2 kameru sirds un atsevišķi asinsvadi. Gremošanas sistēma vienkārša. Vidējās zarnas īpaši izteiktas asinssūcējām sugām. Pārējās virskārtas ērces barojas ar sīkiem barības gabaliņiem, ko satver ar helicerām, pedipalpām. Plēsīgās ērces pārtiek no citiem bezmugurkaulniekiem, tārpu oliņām, sīksliekām, nematodēm. Citas barojas ar atmirušām organiskajām atliekām, mēsliem, putekšņiem, nektāru un sēnēm.

Ārējie dzimumorgāni mātītēm ir spraugas veidā un atrodas starp 3–4 koksām. Tēviņiem dzimumorgāni parasti atrodas pie sternālā vairodziņa. Vairumam Ixodida un Uropodina raksturīga olu dēšana, bet Mesostigmata ērcēm vērojamas dažādas pārejas formas no olu dēšanas līdz pat kāpuru un nimfu dzīvdzemdēšanai. Parasti dēj vienu olu, bet asinssūcējas ērces dēj simtiem un tūkstošiem olu vienā reizē. Postembrionālajā attīstībā izšķir kāpura, nimfu un pieaugušas ērces stadijas. No olas izšķiļas seškājains kāpurs. Ķermeņa apvalki ir vāji sklerotizēti. Katru pāreju uz nākamo attīstības stadiju raksturo ķermeņa apvalku nomaiņa. Protonimfas stadijā veidojas ceturtais kāju pāris, stigmas un īsas peritrēmas. Notiekot apvalku nomaiņai un pārejai uz deitonimfas (otro nimfu) stadiju, veidojas sternālie, ventro-anālie vairogi, peritrēmas un matiņu pastāvīgais izvietojums uz segmentiem. Pārejot uz pieaugušas ērces stadiju, veidojas dzimumatveres un pilnībā nocietinās ķermeņa apvalki. Daļai parazītveida ērču raksturīga partenoģenēze – vairošanās ar neapaugļotām olām. Šādām sugām tēviņu var nebūt vispār. Mātītes dēj olas uz augu virsmas, uz augsnes vai tās spraugās, kā arī saimniekorganisma audos.

Parazītveida ērces var būt mīkstas, mazas, plakanas (sākot ar 0,5 mm lielumu) un var sasniegt 3 cm garumu. Lielākās ērces ir ganību ērču kārtā Ixodida.

Virskārtā liela daļu sugu ir plēsēji un dzīvo augsnē, zemsedzē, sūnās, mēslos, atmirušos augos, atmirušā koksnē, dzīvnieku ligzdās. Daļa sugu pielāgojušās forēzei un pārvietojas ar posmkāju vai mugurkaulnieku palīdzību. 

Virskārtā Parasitiformes pašreiz zināmas trīs kārtas, 76 dzimtas un vairāk nekā 15 000 sugu. Iedala kārtās:

Lielākā daļa parazītveida ērču ir plēsēji. Dzimtas Phytoseiidae ērces plaši izmanto bioloģiskajā augu aizsardzībā, lai ierobežotu ērces, kukaiņus, nematodes. Arī dabā plēsīgajām ērcēm ir svarīga loma ekosistēmās. Vairāk nekā 200 Mesostigmata ērču sugu ir bezmugurkaulnieku vai mugurkaulnieku parazīti – tās barojas ar saimniekorganisma audiem vai ir asinssūcēji. Piemēram, bišu parazīti Varroa spp., dzīvnieku un cilvēka parazīti dzimtās Dermanyssidae, Macronyssidae un Laelaptidae. 

Visas ganību ērču kārtas Ixodida sugas ir mugurkaulnieku obligāti asinssūcēji. Lielākā to daļa ir savvaļas dzīvnieku parazīti, un tikai apmēram 10 % no kopējā sugu skaita ir mājdzīvnieku un cilvēka parazīti. Ganību ērces saimniekorganismā var izraisīt ādas iekaisumu, spēcīgas invāzijas gadījumā radīt anēmiju, pārnest slimību izraisītājus mikroorganismus, paralizēt saimniekorganismu.