Ar molekulārām metodēm noteikts, ka ērčveida ērces ir aptuveni 435 miljonus gadus veca ērču grupa. Pirmās ērčveida ērces un vispār ērču fosilijas, bruņērces (Oribatida) Devonacarus sellnicki Norton, Protochthonius gilboa Norton, atrastas apmēram 400 miljonus gadu vecās devona perioda nogulās. Tās, iespējams, bijušas vieni no pirmajiem sauszemi iekarojušajiem posmkājiem. Primitīvākās ērčveida ērču grupas ir Endeostigmata un Palaeacaroidea (Oribatida). Tās zināmas no devona perioda un mūsdienās ir kā “dzīvie izrakteņi”. Joprojām strīdīgs ir jautājums par Endeostigmata piederību pie Trombidiformes. Savulaik tās izdalīja atsevišķā parafilētiskā grupā paralēli ērčveida ērcēm. Vēl citi zinātnieki uzskatījuši tās par netipiskām Oribatida ērcēm. Jaunākajos pētījumos konstatēta cieša saistība starp ērčveida ērcēm un solifugām (Solifugae kārta) vai zirnekļveidīgo kārtu Ricinulei. Daļa zinātnieku neatbalsta ērču apakšklases monofilētiskās attīstības teoriju.

Ērčveida ērcēm, atšķirībā no parazītveida ērcēm, ērču ķermeņa apvalkos un to atvasinājumos ir optiski aktīvs aktinohitīns, tāpēc šīs grupas otrs nosaukums ir Actinotrichida. 

Primitīvajām ērčveida ērcēm raksturīgs trilobītveida segmentācijas tips. Segmentēta ir proterosoma, kas atbilst trilobītu galvas nodalījumam, un histerosoma. Nanorchestidae (Tarsonemina) raksturīga triteroīdā ķermeņa segmentācija: galvas segments, krūšu nodalījums (metapodosoma) un vēdera daļa (opistosoma). Daļai virskārtas sugu raksturīga akaroīdveida ķermeņa segmentācija, kad ir pārstāvēta histerosoma, kuras segmenti ir saplūduši, un proterosoma. Daudzām parazītiskajām ērcēm visi ķermeņa segmenti ir saplūduši.

Primitīvo ērčveida ērču ķermeni klāj mīksta ādveida kutikula. Tikai galvas virspusi sedz ciets sklerīts. Daudzām specializētām grupām, piemēram, Oribatida, Hidrachnella, kā arī parazītiskajām ērcēm, ārējais skelets attīstās atšķirīgi no sekundārās sklerotizācijas vietām, kas saistītas ar ādas dziedzeriem un sajūtu orgāniem, muskuļu piestiprināšanās vietām.

Ādas sajūtu orgānus veido sajūtu matiņu sistēma un lirveida orgāni. Uz galvas virsējās virsmas ir raksturīgs viens vai divi pāri trihobotriju (vibrācijas uztveroši matiņi). Uz kājām atrodas trubveida solenīdijas (matiņi, kas uztver ķīmiskus kairinājumus). Daļai sugu ir raksturīgas sānu acis un viena acs pieres apvidū. Mutes konusu veido liela augšējā lūpa, kas saaugusi ar mazāko apakšējo lūpu un savienota ar gnatokoksu malām. Gnatokoksu košļājošās virsmas ir labi attīstītas, uz tām mēdz būt maksillas. Dūrēj-sūcējtipa mutes aparāts veidojies, saaugot helicerām un to kustīgajām daļām veidojot stiletu. Mutes konuss ar gnatokoksām pārveidojies par trubiņu, kas pilda sūkšanas funkciju, piemēram, Tetranychidae, vai savienojoties ar helicerām un veidojot gnatosomu, piemēram, Cheyletidae. Ērčveida ērcēm kājas vienveidīgas, uz to ķepiņām parasti ir nadziņi. Raksturīga koksu saaugšana ar ķermeni, tā veidojot koksālos vairodziņus vai sarežģītas uzbūves kokso-sternālo skeletu.

Ērčveida ērcēm raksturīgi koksālie jeb ventrālie orgāni. Tie pilda ķīmisko receptoru funkcijas. Kāpuriem ir pārstāvēts viens pāris šo orgānu pūslīšu vai nūjiņu veidā. Pārējie trīs pāri, kurus sauc par ģenitālajiem taustekļiem vai piesūcekņiem, atrodas zem ģenitālajiem vārstiem vēdera lejasdaļā. Mātītēm un tēviņiem šie orgāni neatšķiras. Dzimumatveres atrodas uz ķermeņa astotā segmenta. Tēviņiem tajās attīstās spermatofori (paciņas ar sēklas šķidrumu), kurus piestiprina pie substrāta. Mātītes spermatoforus uztver ar dzimumatveres vāciņiem vai konusiem.

No olas izšķiļas kāpurs ar sešām kājām. Tam vēl nav attīstījušies visi ķermeņa segmenti. Pēc trīskārtējas ķermeņa apvalku maiņas (proto-, deuto- un tritonimfas stadijas) nimfa kļūst par pieaugušu ērci. Apvalku maiņas gaitā attīstās trūkstošie ķermeņa segmenti no anālās augšanas zonas. Uz priekspusē esošajiem segmentiem veidojas ekstremitātes.

Primitīvajām ērčveida ērcēm nav elpošanas orgānu. Formām ar mīkstiem ķermeņa apvalkiem nav traheju. Tās elpo ar ādu. Attīstītākām grupām dažādās ķermeņa vietās veidojas trahejas. Asinsrites sistēma nav pārstāvēta. Iespējams, tās funkciju veic vidējās zarnas epitēlija šūnas.

Gremošanas sistēma ērčveida ērcēm ir daudzveidīga. Primitīvām formām sastāv no priekšējās, vidējās un aizmugurējās zarnas. Izvadfunkciju veic trīs pāri koksālo dziedzeru. Daļai fitofāgu vidējā zarna ir slēgta un aizmugurējā zarna pārveidojusies par izvadorgānu.

Ērčveida ērces ir kosmopolītiska, daudzveidīga sauszemes un ūdens ērču grupa. Dažas parazītiskas sugas nepārsniedz 100 µm lielumu, savukārt ir plēsīgas sugas, kuras var sasniegt 10 mm un lielāku garumu.

Ērčveida ērces sastopamas saldūdeņos, jūras ūdeņos, augsnē, zemsedzē, uz augiem. Sarcoptiformes pārtiek galvenokārt no cietas barības. Tās ir mikrofitofāgi, saprofāgi, mikofāgi. Sarcoptiformes ir dominējošās ērces augsnes sistēmās, kur barojas ar sēnēm, mikroorganismiem, atmirušām organiskajām atliekām, citiem bezmugurkaulniekiem. Daļa Sarcoptiformes ērču saistītas ar mugurkaulniekiem un sabiedriskajiem kukaiņiem. Tropiskās indīgās vardes par indes klātbūtni savā organismā var pateikties dažu Oribatida ērču sugu izmantošanai barībā. Attiecīgās ērces satur noteiktus alkaloīdus, no kuriem varžu organismā veidojas inde. Ja šādas vardes barībā neizmanto attiecīgās sugas Oribatida ērces, tām inde neveidojas. Trombidiformes ērces ir fitofāgi, mikofāgi, plēsēji un dzīvnieku parazīti. Daļa sugu kāpuru stadijā ir bezmugurkaulnieku parazīti, piemēram, Trombidiidae, Erythraeidae, bet nimfas un pieaugušās ērces ir plēsēji. Pie šīs grupas pieskaitāmas arī ūdens ērces Hydracarina. Lielas, labi atpazīstamas ir samtērces no dzimtas Trombidiidae.

Pašreiz aprakstītas vairāk nekā 400 ērčveida ērču dzimtu ar vairāk nekā 40 000 sugām, bet uzskata, ka varētu būt vēl līdz 900 000 aprakstāmu, jaunu sugu. Izdala divas kārtas:

1. Sarcoptiformes – apakškārtas Oribatida, Acaridia.

2. Trombidiformes – apakškārtas Tarsonemina, Pterygosomata, Prostigmata, Parasitengona, Tetrapodili.

3. Parafilētiska grupa – Endeostigmata.

Daudzas sugas ir bezmugurkaulnieku vai mugurkaulnieku parafāgi (dzīvo saistībā ar saimniekorganismu, gūst labumu no tā, nenodarot tam ļaunu, nedodot labumu), parazīti vai forezē uz tiem. Ektoparazīti pārnēsā dažādus slimību izraisītājus: vīrusus, baktērijas, riketsijas, spirohētas, tārpus.

Daļa Sarcoptiformes ir parazīti: spalvu ērces, ādas un zemādas parazīti (kašķa ērces un citas sugas, kas izraisa dermatoloģiskas slimības); noliktavu ērces un putekļu ērces izraisa tādas alerģiskas slimības kā kontaktdermatīts vai elpošanas ceļu alerģijas. Siera ērces izmanto dažu šķirņu sieru ražošanā.

Kārtā Trombidiformes ērces barību uzņem šķidrā veidā. Starp tām ir daudz ekonomiski nozīmīgu sugu. Piemēram, kultūraugu kaitēkļi pārdur augu šūnapvalku un barojas ar šūnas saturu. Dažas sugas barošanās laikā ievada vielas, kas ietekmē augu augšanu, izraisot to deformācijas. Nopietni augu kaitēkļi ir, piemēram, pangērces Eriopyidae un tīklērces Tetranychidae. No Eriophyidae zināmas ap 200 ģinšu, kas uz augiem veido pangas vai nodara cita veida bojājumus augu audiem. Ir parazītiskas ērces, kuras dzīvo uz zīdītājiem, turklāt katra ērču suga ir specifiska noteiktai dzīvnieka sugai. Akariāze ir slimība, ko izraisa ar barību norītas ērces. Tās izdzīvo gremošanas traktā, spēj tur vairoties un attīstīties. Tā var notikt, piemēram, barojot mājlopus ar graudiem, kurus bojājušas ērces. Slimību izraisa gan pašas ērces, gan to darbības galaprodukti.

Pašreiz zinātnieku vidū nav vienprātības par putnu spalvu ērcēm. Agrāk uzskatīja, ka tās barojas ar putnu asinīm, tomēr tagad noskaidrojies, ka vismaz dažas sugas barojas ar spalvu apvalkiem un mikroskopiskām sēnēm, kas apdzīvo putnu spalvas. Zināmas vairākas bišu parazītu sugas, piemēram, bišu ērces Acarapis spp., kas dzīvo bišu trahejās.