Joko Ono kopš 20. gs. 60. gadiem darbojās konceptuālās mākslas un performanču mākslas novirzienos, bet plašai sabiedrībai labāk zināma viņas muzikālā darbība un pretkara akcijas, kas īstenotas ar dzīvesbiedru Džonu Lenonu (John Lennon). Kopš 20. gs. 70. gadu sākuma J. Ono pamatmītnes vieta ir Ņujorka, Amerikas Savienotās Valstis (ASV). 2021. gadā autoritatīvais japāņu literārais žurnāls Bungei Shunjū (文藝春秋) viņu nosauca par “iespējams, slavenāko japānieti pasaulē”.

J. Ono piedzima dižciltīgā ģimenē ar daudzpusīgām intelektuālām un mākslinieciskām interesēm. Tēvs bija augsta ranga baņķieris un strādāja ASV, kur dažus no mūža pirmajiem gadiem aizvadīja arī J. Ono. Četru gadu vecumā meitene ar māti, liberāli audzinātu ievērojamas japāņu finansistu dzimtas pēcteci, atgriezās Tokijā, kur mācījās elitārā pamatskolā, cita starpā apgūstot arī klavierspēli un dziedāšanu.

Pēc Otrā pasaules kara lielu ietekmi uz J. Ono pasaules uztveri atstāja smagi cietušajā Japānā valdošais pretkara noskaņojums un feminisma izplatība. 1952. gadā viņa kļuva par pirmo sievieti, kas uzņemta Tokijas Gakušūinas Universitātes (学習院大, Gakushūin University) Filozofijas nodaļā, taču pēc divus semestrus ilgām studijām pārcēlās uz Ņujorku, ASV, kur trīs nākamos gadus apguva rakstniecību un mūziku Sāras Lorensas koledžā (Sarah Lawrence College). 50. gadu otrajā pusē, pēc laulībām ar japāņu komponistu Toši Ičijanagi (一柳 慧, Ichiyanagi Toshi), J. Ono iekļāvās Ņujorkas avangarda mūzikas un mākslas vidē, t. sk. 20. gs. kultūras vēsturē ievērojamā komponista Džona Keidža (John Cage) domubiedru lokā.

1960. gada vasarā J. Ono ar komponistu Lamonti Jangu (La Monte Young) sarīkoja eksperimentālās mūzikas un performanču priekšnesumu sēriju, kas notika viņas dzīvoklī Manhetenā, Ņujorkā. Šie koncerti nostiprināja J. Ono attiecības ar eksperimentālās mākslas, mūzikas, literatūras, arhitektūras un kino pārstāvju grupējumu, kas pazīstams kā Fluxus un būtiski veicinājis 20. gs. laikmetīgās mākslas attīstību; arī J. Ono turpmākā radošā darbība parasti analizēta Fluxus kontekstā. 

1961. gadā Kārnegī zālē (Carnegie Recital Hall) J. Ono ar citu Fluxus mākslinieku līdzdalību sniedza savu pirmo lielo eksperimentālās mūzikas un performanču koncertu, kura centrālais skaņdarbs bija kakofoniska, dažādās valodās runātu tekstu ieskaņojumu veidota kompozīcija A Grapefruit in the World of Park and AOS. 1961. gadā arī notika pirmā J. Ono personālizstāde Fluxus dibinātāja un galvenā koordinatora, lietuviešu izcelsmes mākslinieka Jurģa Mačūna (Jurgis Mačiūnas, angļu George Maciunas) galerijā AG Gallery. Modernās mākslas vēsturē bieži pieminēts tajā izstādītais darbs “Glezna, uz kuras uzkāpt” (Painting to Be Stepped On) – uz grīdas novietots audekls ar aicinājumu to samīt. 2022. gadā tas Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (Museum of Modern Art, MoMA) tīmekļa vietnē raksturots kā “darbs, kas uzdod radikālus jautājumus par mākslas un ikdienas nošķīrumu”.

Raksturīga J. Ono jaunrades izpausme bija īsi, poētiski kodolīgi, dzenbudisma un haiku ietekmē formulēti norādījumi, piemēram, “Aizdedz sērkociņu, un skaties, kā tas izdeg” (“Uzliesmojums”, Lightning Piece, 1955); “Skaties uz sauli, līdz tā kļūst kantaina” (“Saule”, Sun Piece, 1962); “Lido” (“Lidojums”, Fly Piece, 1963). Sākotnēji šie norādījumi jeb instrukcijas papildināja gleznas, vides objektus un performances, mudinot uz skatītāja emocionālu un garīgu iesaisti konkrētā darba uztverē. Savukārt vēlāk, atbilstoši Fluxus “ideju mākslas” un “mākslas dematerializācijas” konceptiem, instrukcijas kļuva par patstāvīgiem mākslas darbiem, kuru paustā ideja atbrīvota no piesaistes materiālam objektam; 1964. gadā J. Ono 150 šādas instrukcijas apkopoja grāmatā “Greipfrūts” (Grapefruit), kas vēlāk piedzīvojusi atkārtotus un papildinātus izdevumus.

1962. gadā, pēc šķiršanās no T. Ičijanagi, J. Ono atgriezās Japānā, kur salaulājās ar amerikāņu mākslinieku un kinoproducentu Entoniju Koksu (Anthony Cox). Viņas radošā darbība turpinājās gan Japānā, gan ASV, turklāt tās izpausmju loku papildināja arī eksperimentāli kinodarbi (“Viens”, One, 1966; “Nr. 4”, No. 4, 1967, u. c.). 1964. gadā Kioto, Japānā, J. Ono pirmoreiz izrādīja vienu no savām radikālākajām performancēm “Nogriez gabalu” (Cut Piece). Priekšnesuma laikā publika tika aicināta ar šķērēm nogriezt pa gabalam no J. Ono apģērba, līdz nekustīgi sēdošā māksliniece uz skatuves bija kaila; performance, kas iecerēta kā pret sievietēm vērstas fiziskas un psiholoģiskas varmācības komentārs, vēlāk atkārtota arī citās valstīs. 

1966. gadā, iekārtojot personālizstādi Anglijā (galerijā Indica, Londonā), J. Ono iepazinās ar grupas The Beatles mūziķi Dž. Lenonu, kuru ieintriģēja viņas darbs “Jā” (Yes): ar lupu izlasāms uzraksts “Jā” uz telpas griestiem – lai to izlasītu, bija jāuzkāpj pa trepēm. Nākdami no atšķirīgām sociālajām un kultūrvidēm, J. Ono un Dž. Lenons viens par otru agrāk nebija dzirdējuši, taču viņu starpā drīz izveidojās ciešas romantiskas un radošas attiecības. 1968. gadā abi ieskaņoja eksperimentālās mūzikas albumu Unfinished Music No. 1: Two Virgins, kam sekoja citi avangardiski ieraksti un filmas (“Divi nevainīgie”, Two Virgins, 1968; “Muša”, Fly, 1970, u. c.). Šajā laikā J. Ono arī bija neiztrūkstoši klātesoša Beatles ierakstu sesijās; viņas ietekmē Dž. Lenons aizrāvās ar konceptuālo mākslu, kā arī radikālām politiskām idejām.

1969. gada pavasarī J. Ono un Dž. Lenons salaulājās, šo notikumu atzīmējot ar preses plaši atspoguļotu akciju, kuras ietvaros, protestējot pret karu Vjetnamā, nedēļu pavadīja gultā Amsterdamas (Nīderlande) viesnīcā Hilton Hotel. Dažas nedēļas vēlāk šī, t. s. gultošanās (bed-in), akcija turpinājās Monreālas (Kanāda) viesnīcā Queen Elizabeth Hotel, kur arī tika sacerēta un ieskaņota vēlāk populārā pretkara dziesma Give Peace a Chance. Savukārt Beatles repertuāra dziesmā The Ballad of John and Yoko Dž. Lenons aprakstījis abu medusmēnesi.

1969. gadā J. Ono un Dž. Lenons ar grupu Plastic Ono Band Toronto (Kanāda) Rokenrola atdzimšanas festivālā (Toronto Rock and Roll Revival Festival) ieskaņoja koncertalbumu Live Peace in Toronto 1969. J. Ono tajā izpildīja vairākus improvizētus skaņdarbus, demonstrējot specifisku, spalgi kliedzošu dziedājumu. Šī vokālā tehnika, kurā apvienojušās japāņu kabuki teātra, frīdžeza un t. s. Vīnes Jaunās skolas ekspresionisma estētikas, dominēja arī viņas pirmajā soloalbumā Plastic Ono Band (1970) un vēlāk kļuva par raksturīgu J. Ono muzikālās jaunrades izpausmi.

Kopīgas konceptuālās mākslas un pretkara akcijas mākslinieki īstenoja arī turpmāk, tāpat laida klajā kopā veiktus ieskaņojumus. J. Ono un Dž. Lenona pēdējais kopdarbs bija popdziesmu albums Double Fantasy (1980), kas iznāca dažas nedēļas pirms Dž. Lenona noslepkavošanas pie abu mājvietas Ņujorkā.

J. Ono veltītas Beatles ieskaņotās Dž. Lenona dziesmas Julia un She’s So Heavy (I Want You), kā arī Oh Yoko!; Dear Yoko u. c. Dž. Lenona solorepertuāra skaņdarbi.

1981. gadā augstu novērtējumu guva J. Ono albums Season of Glass, ko caurvij Dž. Lenona zaudējuma smeldze. Tam sekoja arī citi dziesmu albumi, turklāt J. Ono daudz uzmanības veltīja bijušā dzīvesbiedra piemiņas saglabāšanai – 1985. gadā Ņujorkas Centrālparkā pie abu mākslinieku dzīvesvietas tika atklāts Dž. Lenona atceres memoriāls “Zemeņu lauki” (Strawberry Fields), kas iekārtots pēc J. Ono iniciatīvas; viņa veicinājusi Dž. Lenona piemiņa vietu izveidi arī citās valstīs.

1995. gadā klajā nāca albums Rising, ko J. Ono ierakstījusi ar dēla Šona Ono Lenona (Sean Ono Lennon) grupu IMA. Š. Lenons turpmāk bija pastāvīgs viņas sadarbības partneris un piedalījās gandrīz visos vēlākajos ieskaņojumos, kas parasti ieturēti avangarda roka, elektroniskās mūzikas un ārtpopa stilistikā; to tematika saistīta ar feminismu, ekoloģiju, karu un humānismu. Savukārt 2012. gadā iznākušā albumā Yokokimthurston viņa sadarbojusies ar grupas Sonic Youth dalībniekiem Kimu Gordoni (Kim Gordon) un Tērstonu Moru (Thurston Moore).

1989. gadā Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā (Whitney Museum of American Art) Ņujorkā notika pirmā lielā J. Ono darbu retrospektīva kopš 1971. gada; šai ekspozīcijai māksliniece bronzā atlēja savus agrīnos darbus, kuru oriģināli veidoti no citiem materiāliem. Turpmāk J. Ono darbi bijuši regulāri izstādīti pasaules slavenākajos muzejos, t. sk. Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, Eversones Mākslas muzejā (Everson Museum of Art) Sirakjūsā (ASV) un Gugenheima muzejā (Guggenheim Museum) Bilbao, Spānijā. Arī 21. gs. J. Ono veidojusi instalācijas vairākās valstīs.

J. Ono mākslas un mūzikas attiecības ar kritiku ilgstoši bijušas sarežģītas. 20. gs. 60. gados mākslas kritikai bieži trūka teorētiskas un empīriskas sagatavotības, lai adekvāti novērtētu jauno konceptuālo un performanču mākslu, turklāt tās viedokli nereti ietekmēja Rietumu sabiedrības aizspriedumi pret ieceļotājiem no Āzijas, kā arī sievietēm un to sociālo lomu. Šajā kontekstā J. Ono devums laikmetīgās mākslas procesā bieži palika bez ievērības vai arī tika vērtēts kā maznozīmīgs. Vispārēju attieksmes maiņu aizsāka viņas darbu retrospekcija Vitnijas muzejā 80. gadu beigās – turpmāk J. Ono jaunrade (īpaši 60. gadu darbi) bieži atzīta par unikālu mākslas parādību, kas Rietumu konceptuālisma idejisko ietvaru piepildījusi ar japāņu filozofisko un estētisko tradīciju veidotu mentalitāti.

Vēl komplicētākas attiecības J. Ono bijušas ar populārās kultūras vidi, kur viņas avangardiskā jaunrade bieži vērtēta pēc tai neatbilstošiem populārās mūzikas mākslinieciskajiem un komerciālajiem kritērijiem. Turklāt ārkārtīgi intensīvā publicitāte, kas 70. gadu sākumā tika veltīta J. Ono un Dž. Lenona attiecībām, kā arī Beatles izjukšanai, sabiedrības uztverē veidoja priekšstatu par J. Ono kā svešādi atšķirīgu būtni un ciniski pragmatisku manipulatori (ASV un britu preses izdevumi nesaudzīgi komentēja ne vien viņas mūziku, bet arī personību un ārieni), kura Dž. Lenonu atsvešinājusi no grupas, lai viņa autoritāti izmantotu savas karjeras veicināšanai. Tādējādi daudzu melomānu uztverē J. Ono kļuva atbildīga par Beatles izjukšanu, izpelnoties ļoti neiecietīgu un naidpilnu attieksmi, kas arī vairāk nekā piecas desmitgades pēc grupas gala un ilgi pēc Dž. Lenona nāves iezīmē savdabīgu masu neiecietības un stigmatizācijas fenomenu, kura intensitātei un noturībai populārajā kultūrā nav bijis līdzīga.

Par spīti šiem aizspriedumiem 20. gs. 80. gados J. Ono ietekme sāka atbalsoties tādu jaunā viļņa mūziķu kā The B52’s un Lidijas Lančas (Lydia Lunch) jaunradē, bet 21. gs. pirmajās desmitgadēs viņa kļuvusi par plaši respektētu alternatīvās un klubu mūzikas mākslinieci, kuras iespaidu uz savu jaunradi atzinuši daudzi nākamo paaudžu mūziķi.

1984. gadā izdotā veltījumalbumā Every Man Has a Woman J. Ono dziesmas izpilda Harijs Nilsons (Harry Nilsson), Rozanna Keša (Rosanne Cash), Elviss Kostello (Elvis Costello), Trio u. c. mūziķi. J. Ono 89. dzimšanas dienā (2022) klajā nāca vēl viens interpretāciju albums Ocean Child: Songs of Yoko Ono, ko ieskaņojuši Šārona van Etena (Sharon Van Etten); Deivids Bērns (David Byrne); The Flaming Lips; Death Cab for Cutie un citi.

2003. gadā vairāki mūziķi (Pet Shop Boys; Orange Factory; Felix Da Hausecat u. c.) remiksēja J. Ono dziesmu Walking on Thin Ice, kas pirmoreiz izdota jau 1981. gadā (pārrodoties no tās ierakstu sesijas, tika nogalināts Dž. Lenons). Remiksētās versijas tika izdotas singlā Walking on Thin Ice (Remixes), kas izvirzījās Billboard deju un klubu mūzikas topa virsotnē, 70 gadus veco J. Ono negaidīti padarot par klubu mūzikas slavenību. Turpmāk Billboard deju un klubu mūzikas singlu tabulas 1. vietu sasnieguši vēl 12 viņas dziesmu remiksi (Everyman... Everywoman...; No No No; Give Me Something; Move on Fast; Angel; Hell in Paradise u. c.).

J. Ono autoritāti nākamo paaudžu alternatīvā roka, deju un elektroniskās mūzikas mākslinieku vidū apliecina arī Rising Mixes (1996); Yes, I’m a Witch (2007); Yes, I’m a Witch Too (2016) u. c. albumi, kuros viņas dziesmas, saglabājot oriģinālos balss ierakstus, pārstrādājuši tādi mūziķi kā Trikijs (Tricky); Pīčiza (Peaches); Porcupine Tree; Ketpauera (Cat Power); Entonijs (Antony); The Sleepy Jackson; Kreigs Ārmstrongs (Craig Armstrong); Sparks; Mobijs (Moby) un citi.

Par mūža sasniegumiem J. Ono piešķirta Venēcijas modernās mākslas bienāles Zelta lauvas balva (Golden Lion Award for Lifetime Achievement, 2009); to pasniedzot, bienāles direktors Deniels Birnbaums (Daniel Birnbaum) rezumēja, ka J. Ono darbi veidojuši priekšstatus par mākslu un tās attiecībām ar pasauli, revolucionizējuši mākslas valodu un būs arī nākamo paaudžu iedvesmas avots. Viņa saņēmusi arī Oskara Kokoškas balvu (Oskar Kokoschka Prize, 2012) u. c. mākslas pasaules atzinības.

J. Ono un Dž. Lenona albums Double Fantasy novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Gada albums (Album of the Year, 1982). Godinot J. Ono nozīmi mūzikas attīstībā un uzsverot, ka viņa “pastāvīgi mainījusi priekšstatus par to, kas vēlāk uzskatīts par normu”, angļu mūzikas žurnāls Mojo J. Ono piešķīris balvu par mūža ieguldījumu (Mojo Lifetime Achievement Award, 2009). 

Death of Samantha; Don’t Be Scared; Everyman, Everywoman; Give Me Something; Kiss, Kiss, Kiss; Mindweaver; No, No, No; Nobody Seems Me Like You Do; Rising; Sisters O Sisters; Walking on Thin Ice; Warzone; Why; Woman Power; You’re the One. 

Unfinished Music No. 1: Two Virgins* (Apple, 1968); Unfinished Music No. 2: Life with the Lions* (Zapple, 1969); Wedding Album* (Apple, 1969); Live Peace in Toronto 1969* (Apple, 1969); Yoko Ono/Plastic Ono Band (Apple, 1970); Fly (Apple, 1971); Some Time in New York City* (Apple, 1972); Approximately Infinite Universe (Apple, 1973); Feeling the Space (Apple, 1973); Double Fantasy* (Geffen, 1980); Season of Glass (Geffen, 1981); It’s Alright (I See Rainbows) (Polygram, 1982); Milk and Honey* (Geffen, 1984); Starpeace (Polygram, 1985); Rising (Capitol, 1995); A Story (Rykodisc, 1997); Blueprint for a Sunrise (Capitol, 2001); Between My Head and the Sky (Chimera, 2009); Yokokimthurston** (Chimera, 2012); Take Me to the Land of Hell (Chimera, 2013); Warzone (Chimera, 2018).

* ar Džonu Lenonu

** ar Kimu Gordoni un Tērstonu Moru