Edgars Girgensons kopš 1965. gada bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Akadēmiskā Drāmas teātra (mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris) aktieris. Teātrī atveidoja galvenokārt sirsnīgus un azartiskus jaunekļus, bija apveltīts ar improvizētāja talantu un muzikalitāti.

E. Girgensona tēvs Edgars Girgensons bija bokseris un treneris, māte – Marija Girgensone (dzimusi Karpova), bija jaunāks brālis Imants; ģimene dzīvoja Grīziņkalnā. E. Girgensons ir beidzis Rīgas 24. vidusskolu, darbojies Rīgas Pionieru pils dramatiskajā pulciņā, kur nospēlējis Sprīdīti Annas Brigaderes lugā “Sprīdītis” un Sūrmi A. Brigaderes lugā “Lolitas brīnumputns”. Viņš mēdza uzsvērt, ka nāk no vienkāršās tautas, jo ir Grīziņkalna puika un pazīst dzīves ēnas puses.

E. Girgensons studēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē kursā (1961–1965), kas tika gatavots Drāmas teātrim, un bija viens no trim absolventiem puišiem, kuri uzsāka darba gaitas Drāmas teātrī. Pateicoties skatuves harismai, staltajam augumam, vīrišķībai, humora izjūtai un skanīgajai dziedātāja balsij, viņam prognozēja lielu nākotni.

E. Girgensons debitēja Arvīda Griguļa lugas “Savu lodi nedzird” iestudējumā (1965, rež. Alfreds Jaunušans), bet tūlīt pēc tam nospēlēja savas īsās profesionālās karjeras nozīmīgāko lomu – bokseri Džo amerikāņu autora Kliforda Odetsa (Clifford Odets) lugā “Zelta puisēns” (Gold Boy, 1966, rež. Mihails Kublinskis), kuras centrā bija jauna cilvēka izšķiršanās starp mūziku un boksa ringu. Izrādes sagatavošanā konsultācijas sniedz arī aktiera tēvs, kam izrādes panākumi bija ne mazāk nozīmīgi kā pašam galvenās lomas tēlotājam.

E. Girgensons desmit gadu laikā teātrī nospēlēja vairākas nozīmīgas lomas – skolas huligānu barvedi Arti Harija Gulbja “Aijā, žūžū, bērns kā lācis” (1968, rež. A. Jaunušans), kautrīgo Gatiņu Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1968, rež. A. Jaunušans), šiverīgo Kārlēnu Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” (1969, rež. A. Jaunušans un M. Kublinskis), blēdīgo aprēķinātāju Fičūru Ferenca Molnāra (Ferenc Molnár) lugā “Lilioms” (Liliom, 1971, rež. A. Jaunušans), šajās jaunekļu lomās atklājot gan dzīves azartu un riska garšu, gan trauslumu un jūtīgumu.

Citas E. Girgensona lomas bija: Teodors Ruso Jaroslava Ivaškēviča (Jarosław Leon Iwaszkiewicz) lugā “Vasara Noānā” (Lato w Nohant, 1969, rež. M. Kublinskis), Teicējs Emīla Braginska (Эмиль (Эммануэль) Вениаминович Брагинский) un Eldara Rjazanova (Эльдар Александрович Рязанов) “Reiz Jaungada naktī” (Ирония судьбы, или С лёгким паром!, 1970, rež. A. Jaunušans), Juris Paula Putniņa “Paši pūta, paši dega” (1972, rež. A. Jaunušans), Tomazo Stroci Alfrēda de Misē (Alfred de Musset) “Lorencačo” (Lorenzaccio, 1973, rež. A. Jaunušans) un Kažus Kalniņš Viļa Lāča diloģijā “Piecstāvu pilsēta” (1970) un “Putni bez spārniem” (1971, rež. A. Jaunušans).

E. Girgensons bija arī aktīvs Radioteātra dalībnieks. Viņa ierunājumi bija ļoti populāri, jo īpaši Džeimsa Krisa (James Krüss) raidluga “Tims Tālers jeb pārdotie smiekli” (Timm Thaler oder Das verkaufte Lachen), kur aktieris ierunāja Tima lomu.

20. gs. 70. vidū gadu E. Girgensonam lomu kļuva mazāk disciplīnas pārkāpumu dēļ. 24.03.1977. viņu atrada mirušu uz ielas, oficiālā diagnoze – sirds mazspēja.

E. Girgensons debitēja kino jau kā pusaudzis ar Mārča Saulīša lomu Rīgas kinostudijas filmā “Kā gulbji balti padebeši iet” (1956, režisors Pāvels Armands).

Citas kino lomas: Artūrs filmā “Ceļa zīmes” (1968, rež. Oļģerts Dunkers), Andris Pāvuls filmā “Ilgās dienas rīts” (1968, rež. A. Neretniece), Andrejs filmā “Uzbērums” (1970, rež. Ēriks Lācis), Antons filmā “Karalienes bruņinieks” (1970, rež. Rolands Kalniņš). Epizodes filmās: “Hipokrāta zvērests” (1965, rež. Ada Neretniece), “Dunduriņš” (1974, rež. Boļeslavs Ružs), “Zobena ēnā” (1976, rež. Imants Krenbergs), “Kļūstiet mana sievasmāte” (1977, rež. Kārlis Mārsons).