Ērču mute (vai mutes dobums buccal cavity) atveras muskuļotā ektodermālā rīklē (pharynx). Gnatosomā netālu no mutes atveres atrodas siekalu dziedzeri, kas izdala gremošanas fermentus, bet tīklērcēm Tetranychidae – arī zīdveida pavedienu. Rīkle pāriet barības vadā (esophagus), stiepjas cauri centrālās nervu sistēmas gangliju masai un atveras kuņģī (ventriculus).

Kuņģis ir entodermālas izcelsmes un var būt vienkāršs vai savienots ar diviem vai vairākiem aklās zarnas atzariem (caeca). Archegozetes longisetosus (Oribatida) pētījumi liecina, ka dažos šādos atzaros nekad nenonāk barība un tie, iespējams, darbojas kā dziedzeri, kas sintezē gremošanas fermentus. Kuņģis pāriet viduszarnā, kas dažās ērču grupās ir sadalīta vairākās daļās. Trombidiformes ērcēm kuņģis ir liels; parasti tām ir viens pāris lielu aklās zarnas atzaru. Parazītveida ērcēm kuņģis ir salīdzinoši mazāks. Tām ir divi vai vairāki lieli un ļoti gari aklās zarnas atzaru pāri. Ganību ērcēm ir pieci vai vairāki aklās zarnas atzaru pāri, kas ir pielāgojums liela asins daudzuma sagremošanai. Māņzirnekļveida ērcēm aklās zarnas atzari ir vāji attīstīti. Ērcēm, kuras uzņem lielu daudzumu šķidras barības, aklās zarnas atzari barošanās laikā var izplesties visā idiosomas garumā. Lielas viduszarnas nodrošina labākas gremošanas un barības vielu uzsūkšanās iespējas. Tetrapodili (Eriophyoidea) ērcēm gremošanas sistēma ir vienkāršojusies līdz cauruļveida zarnai.

Daļai ērču sugu raksturīga preorālā gremošana, kad tās fermentus ievada barības objektā un pēc tam uzsūc sagremotu, šķidru produktu. Gremošana ērcēm parasti notiek kuņģa priekšējā daļā. Kuņģa sienas klāj epiteliālas gremošanas šūnas, kas uzsūc izšķīdušās barības vielas, un sekrēcijas šūnas, kas izdala sekrētus viduszarnās. Ganību ērcēm viena veida gremošanas šūnas uzņem šķidrumu un cietās asins sastāvdaļas, bet otra veida gremošanas šūnas tālākā barošanās procesā uzņem saimniekorganisma hemoglobīnu. Ērcēm ar lielu zarnu virsmas laukumu lielākā daļa iekšējo orgānu tieši saskaras ar zarnām vai to atsevišķām daļām; barības vielas no gremošanas šūnām var tajos uzsūkties tiešā veidā. Ganību ērcēm ir sekretorās šūnas, kas sintezē hemolizīnu ērces piesūkšanās sākuma stadijās, un sekretorās šūnas, kas sintezē mukopolisaharīdus. Gremošanas procesus dažādās ērču grupās nosaka uzņemtās barības veids. Noskaidrots, ka parazītiskās Hemisarcoptes cooremani ērces saimniekorganisma asinis galazarnās uzņem caur anālo atveri. Tās ir kukaiņu parazīti, kuru deitonimfas izveido caurumus saimniekorganisma vēderpuses kutikulā un uzņem saimniekorganisma hemolimfu caur anālo atveri. Mezostigmātu ērcēm uzņemtās šķidrās barības sagremošana notiek viduszarnās. Trombidiformes ērces arī uzņem šķidru barību, bet to gremošanas process atšķiras starp dažādām grupām. Piemēram, Bdellidae ērcēm gremošanas un sekretorās šūnas atrodas viduszarnas sākuma daļā, bet Tetranychidae ērcēm ir tikai viena veida viduszarnas šūnas. Šādas šūnas uzsūc barības vielas viduszarnā, bet kuņģa un zarnu savienojuma apvidū tām ir sekretoras funkcijas. Oribatida ērces lielākoties uzņem cietu barību. Dermatophagoides farinae (Pyroglyphidae, Astigmatina), kas arī barojas ar cietu barību, raksturīga starpšūnu gremošana. Cietās barības daļiņas nonāk kuņģī nelīdzena barības kamola veidā un, virzoties pa gremošanas traktu, viegli var ievainot zarnu epitēlija šūnas. Tādēļ barības kamolu apņem peritrofiskā membrāna, lai zarnu sienu epitēlijs netiktu savainots. Šī membrāna saglabājas gremošanas procesā un izdalās galazarnā kā ekskrementu vienība. Arī citām Astigmatina un Oribatida sugām raksturīga peritrofiskā membrāna un ārpusšūnu gremošana. Daļa mezostigmātu sugu uzņem cietu barību, piemēram, Ichthyostomatogasteridae, Ascidae un Ameroseiidae, bet tām nav aprakstītās peritrofiskās sistēmas.

Ērcēm zināmi divu veidu siekalu dziedzeri. Vienkāršākie no tiem raksturīgi parazītveida ērcēm. Tos veido pāra dziedzeri, kas atrodas prosomā. No dziedzeriem atiet pāra izvadi uz mutes dobumu. Mezostigmātu ērcēm šie izvadi var atvērties arī adatveida izaugumos (siphunculi), kas atrodas uz gnatosomas hipostoma priekšpusē. Šo dziedzeru sekrēti piedalās tikai preorālajā gremošanā. Dažām Parasitidae dzimtas (mezostigmātu) sugām ir atrastas piecu veidu siekalu dziedzeru šūnas, kas norāda uz to sarežģītajām funkcijām. Bieži adatveida izaugumi ir palielināti asinssūcējām sugām. Ganību ērcēm daudzšūnu siekalu dziedzeri atveras mutes dobumā īpašos padziļinājumos (salivarium). Ganību ērču siekalu dziedzeri izdala gremošanas, citolītiskus un proteolītiskus fermentus un antikoagulantus. Fermenti nodrošina kapilāru caurlaidību un noārda saimniekorganisma audus ērces barošanās vietā. Cementam līdzīgo vielu, kas piestiprina un notur ērci pie saimniekorganisma, arī sintezē kādas no siekalu dziedzeru šūnām. Siekalu dziedzeri raksturīgi daļai Prostigmata un Oribatida sugu. Parasitengona ērču kāpuri ir parazīti; saimniekorganismā tie izveidotajā brūcē ievada siekalu gremošanas fermentus un izsūc noārdītos saimniekorganisma audus no barošanās kanāla.

Ērču izvadsistēmu pārstāv koksālie dziedzeri vai Malpīgija vadi. Primitīvākie no tiem ir koksālie dziedzeri. Plašāk izplatīti ir Malpīgija vadi, kas atveras galazarnā un ir entodermālas izcelsmes. Viduszarnas šūnas pilda arī izvadfunkcijas. Barības gremošanas laikā šīs šūnas piepildās ar vielmaiņas galaproduktiem, kas izdalās kuņģī un no tā nonāk galazarnā.

Koksālos dziedzerus veido pāra ekskretoras struktūras, kas sastāv no ķermeņa un izlocīta izvadkanāla. Koksālie dziedzeri var attīstīties dažādās kermeņa vietās, tomēr parasti atrodas kāju gūžu apvidū un atveras šauras spraugas veidā. Koksālie dziedzeri nodrošina izvadfunkcijas, kā arī osmoregulāciju un ūdens/jonu līdzsvaru. Koksālie dziedzeri nav pārstāvēti Ixodidae ērcēm.

Malpīgija vadi uztver vielmaiņas galaproduktus. Anactinotrichida un Astigmatina ērcēm tie sākas no viduszarnas aizmugurējās daļas. Tajos uzkrājas nešķīstoši, slāpekli saturoši atkritumi guanīna vai urīnskābes formā. Ar laiku ūdens no tiem uzsūcas, izvadāmie atkritumi ir pastas vai graudiņu veidā. Dažas Uropodida ērču sugu deitonimfas ekskrementus izmanto, lai veidotu vielu, ar kuru piestiprinās pie cita organisma forēzes laikā. Holothyrida ērcēm ir divi pāri Malpīgija vadu un pāris koksālo dziedzeru, kas atveras pie I kāju pāra gūžām. Mezostigmātu ērcēm ir viens pāris Malpīgija vadu un no viena līdz četriem pāriem koksālo dziedzeru. Trombidiformes ērcēm nav tipisku izvadorgānu, bet galazarna ir pārveidojusies par izvadorgānu. Sarcoptiformes ērcēm ir viens pāris nelielu Malpīgija vadu, un dažām no Oribatida ērču sugām ir atrasti koksālie dziedzeri.

Daļai Parasitengona (ērčveida ērces) ērču sugu nesagremotās barības atliekas uzkrājas aklās zarnas atzarojumos. Tās uzglabājas tik ilgi, līdz uzkrājušās ekskrementu masas spiediens kļūst kritisks. Attiecīgajai vietai tuvumā esošais ķermeņa apvalks plīst, un aklās zarnas atzarojums atbrīvojas no ekskrementiem. Šo procesu sauc par šizekenozi (schizeckenosy). Ķermeņa apvalkā izveidojies plīsums ātri sadzīst, un saglabājas tikai neliela rēta. Daļai Prostigmata ērču kuņģis nav saistīts ar galazarnas elementiem, to gremošanas trakts nefunkcionē ierastajā veidā.