Varakļāni ir pilsēta Latgales un Vidzemes pierobežā, tā ietilpst Latgales kultūrvēsturiskajā novadā un Vidzemes plānošanas reģionā, kā arī Vidzemes vēlēšanu apgabalā. Atrodas pie autoceļa A12 (Jēkabpils–Rēzekne–Krievijas robeža) 206 km attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas. Reģionālais autoceļš P84 (Madona–Varakļāni) ar šoseju A12 savienojas 5 km uz rietumiem no Varakļāniem. Dzelzceļa līnijas Rīga–Maskavas stacija “Varakļāni” atrodas 5 km uz dienvidiem no Varakļāniem Rēzeknes novada Dekšāres pagastā, uz tā robežas ar Preiļu novada Sīļukalna pagastu.

Varakļānu pilsēta ziemeļos un rietumos robežojas ar Varakļānu pagastu, bet dienvidos un austrumos – ar Rēzeknes novada Dekšāres pagastu. Ziemeļrietumos Varakļāni saplūst ar Kokaru ciemu.

2024. gada 13. jūnijā Saeima pieņēma lēmumu par Varakļānu pievienošanu Madonas novadam. 

Varakļānu pilsētas platība ir 5,3 km², iedzīvotāju skaits 2022. gada sākumā – 1708, apdzīvojuma blīvums – 325 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Varakļāniem tika piešķirtas 1928. gada 25. februārī.

Varakļānu pilsētas simbols ir lapsa, kas redzama pilsētas un arī novada ģerbonī. Pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938. gadā. Ģerboņa vairoga galvā uz melna fona attēlota rietumu virzienā ejoša zelta lapsa, kas simbolizē apkārtnes mežu bagātības un varbūt arī pilsētnieku viltību. Zelta joslas simbolizē pilsētai svarīgos ceļus no Jēkabpils, Madonas un Rēzeknes, kas krustojas Varakļānu tuvumā. 2023. gada janvārī tika apstiprināts jauns pilsētas logotips, kura grafiskā daļa ataino ideju par Varakļānu pilsētas stratēģiski izdevīgo atrašanās vietu, kā arī pilsētnieku talantus un labos darbus.

Pastāv pretrunīgas versijas par Varakļānu nosaukuma izcelsmi, tomēr visbiežāk tiek atzīts, ka pilsētas nosaukums ir saliktenis, kas veidojies no vārdiem “varš” un “klāni”. Valodniecības speciālista Leonarda Latkovska pamatojums ir tāds, ka pļavas un purvi ap Lubāna ezeru, kas atrodas Varakļānu tuvumā, esot bijuši bagāti ar rāvu, kam piemīt varam raksturīgā nokrāsa, savukārt pļavas, kas regulāri applūst, tautā sauc par klāniem.

Varakļāni atrodas Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenuma austrumu daļā, netālu no tā robežas ar Lubāna līdzenumu. Apkaimes reljefs ir līdzens, ar minimālām augstuma svārstībām – vidējais augstums ir aptuveni 100 m virs jūras līmeņa. Augsne ir samērā auglīga, tāpēc jau izsenis Varakļānu apkaime ir bijusi biezi apdzīvota, bet pati pilsēta – nozīmīga tirgus vieta. Uz ziemeļiem no pilsētas atrodas Lubāna ezers, kas pirms hidrotehnisko darbu veikšanas un ezera iedambēšanas pavasaros regulāri applūda un tā platība reizumis palielinājās pat septiņas reizes – tad uz Varakļānu baznīcu varēja braukt ar laivu. Sevišķi lieli plūdi tika novēroti 20. gs. 20. gados, bet Lubāna ezera dambja un slūžu būvniecība tika pabeigta 80. gadu sākumā – Lubāns ir kļuvis par lielāko iedambēto ezeru Eiropā. Cauri pilsētai plūst nelielā Kažovas upe – 15 km garā ūdenstece ir Malmutas kreisā krasta pieteka. Varakļānu apkaime ir bagāta ar mežiem, uz rietumiem no pilsētas atrodas Teiču purvu masīvs.

Vēstures dokumentos Varakļāni pirmoreiz minēti 1226. gadā kā Varkas (vācu Warka) novads, kuru bīskaps Alberts (Alberts no Bukshēvdenes, vācu Albert von Buxhoeveden; latīņu Albertus Rigensis) bija izlēņojis bruņiniekam Kokneses Teodorikam (Theodorico de Cocansi). 1483. gadā pirmo reizi rakstos pieminēts Varakļānu ciems jeb Varkas zeme (vācu Warkelen), kurš 1583. gadā nonāca vācu muižnieku Borhu (von der Borch) dzimtas īpašumā.

Pazīstamākais šīs aristokrātu dzimtas pārstāvis bija Varakļānos dzimušais Mihaels fon der Borhs (Michael Johann von der Borch) – diplomāts, mineralogs un vulkanologs. M. fon der Borhs no Romas uz Varakļāniem uzaicināja itāļu arhitektu Vinčenco Macoti (Vincenzo Mazotti), kurš projektēja jauno muižas pili agrīnā klasicisma stilā un apkārt tai izveidoja plašu romantisma estētikas parku, kā arī bija ieplānojis Varakļānu miesta centra ansambli. Muižas pili cēla no 1783. līdz 1789. gadam. Varakļāniem miesta tiesības tiek piešķirtas 1784. gadā.

Varakļānu muiža Borhiem piederēja līdz pat agrārajai reformai 1920. gadā – tolaik muiža, kuras platība bija 49 193 ha zemes, bija vislielākā Latgalē. 1921. gadā bijušajā muižas pilī tika atklāta Varakļānu Valsts ģimnāzija. Pilī kopš 1997. gada darbojas Varakļānu novada muzejs un atrodas Varakļānu Tūrisma informācijas centrs. 20,5 ha lielajā Varakļānu muižas parkā ir daudzi dižkoki un liepu alejas. Parkā atrodas 1,7 m augstais Mīlestības akmens, pilsētas brīvdabas estrāde un iekārtota aktīvās atpūtas taka.

No 1851. līdz 1854. gadam tika uzcelta Varakļānu Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca (iesvētīta 1857. gadā), kas būvēta klasicisma stilā, ar diviem masīviem torņiem un sešām varenām kolonnām pie galvenās ieejas. 1814. gadā uz īpaši uzbērta paaugstinājuma tika uzcelta Svētā Viktora kapela – grāfu Borhu dzimtas pārstāvju atdusas vieta. 1879. gadā Varakļānos tika uzcelta luterāņu baznīca, bet 1937. gadā tika iesvētīti Varakļānu luterāņu kapi, kuros atrodas Art Deco stila ieejas vārti ar zvanu torni – savdabīgu arhitektūras ansambli, kuram dots nosaukums “Baltais gulbis dodas debesīs”.  

Varakļānu miestā vairums iedzīvotāju bija ebreji – pirmās ziņas par Varakļānu ebreju kopienu rodamas 1772. gadā pēc Latgales iekļaušanas Krievijas Impērijas sastāvā. 1897. gadā Varakļānos dzīvoja 1365 ebreji jeb 75 % no miesta iedzīvotājiem, bet 1935. gadā ebreji veidoja 57 % no pilsētnieku kopskaita. Holokausta laikā – 1941. gadā – Varakļānu ebreju kopiena tika iznīcināta. Pilsētas rietumu daļā atrodas liela ebreju kapsēta, bet no pilsētas trim sinagogām līdz mūsdienām ir saglabājusies vienīgi Baltā sinagoga.

Padomju okupācijas gados pilsēta bija Varakļānu rajona centrs (1949–1956), pēc tam tika pievienota Viļānu rajonam (1957–1962), bet 1963. gadā nonāca Madonas rajona pakļautībā un formāli tika pievienota Vidzemei. Šim padomju funkcionāru voluntārajam lēmumam bija tālejošas sekas, un Varakļāni ir neparasts piemērs Latvijas etniskajai un administratīvajai vēsturei. Ambivalentā kultūras situācija pilsētā izpaužas arī mūsdienās, jo ilgstošā atrašanās Madonas rajona sastāvā ir ietekmējusi varakļāniešu psiholoģiju. Jaunākā pilsētnieku paaudze sevi uzskata drīzāk par vidzemniekiem, nevis latgaliešiem, un latgaliešu sarunvaloda pamazām izzūd no Varakļānu lingvistiskās ainavas. 2021. gadā administratīvi teritoriālās reformas gaitā Latvijas Republikas Saeima vispirms pieņēma lēmumu par Varakļānu novada iekļaušanu Rēzeknes novada sastāvā, bet varakļānieši vērsās Satversmes tiesā, kur panāca Varakļānu novada nepievienošanu Rēzeknes novadam.

Mūsdienās pēc etniskā sastāva Varakļāni ir vislatviskākā Latgales kultūrvēsturiskā novada pilsēta – 2022. gadā latviešu īpatsvars Varakļānos pārsniedza 91 %. Pēc konfesionālā sastāva izteikts vairākums pilsētnieku ir Romas katoļi.

Lielākais Varakļānu uzņēmums ir SIA “Aļņi AS”, kas savu darbību uzsāka 1999. gadā kā kokapstrādes uzņēmums, bet laika gaitā sāka pievērsties arī citiem uzņēmējdarbības veidiem, piemēram, būvniecībai. Lielu daļu uzņēmuma produkcijas veido sastatņu dēļi un palešu borti, kas pārsvarā tiek eksportēti. Savulaik Varakļānu lielākais rūpniecības uzņēmums bija linu fabrika – 2014. gadā tās teritorijā uzsāka darbu SIA “Latgales granulas”, kur tika pārstrādāti SIA “Aļņi AS” ražošanas atlikumi.

Pilsētā nav citu lielu rūpniecības uzņēmumu, tāpēc vairums nodarbināto strādā pašvaldības, izglītības un veselības aizsardzības iestādēs, mazumtirdzniecībā, nelielos transporta pakalpojumu un servisa uzņēmumos. No kopējā darba vietu skaita aptuveni puse ir sabiedriskajā sektorā esošās. Bezdarba līmenis Varakļānos ir salīdzinoši zems – tas nepārsniedz 10 % no darbaspējīgo skaita.

Varakļānos ir autobusa pietura, un starppilsētu autobusu maršruti tos savieno ar Rīgu, Madonu, Cēsīm, Viļāniem, Rēzekni, Preiļiem un Daugavpili. Rīgas–Maskavas dzelzceļa līnijas stacija “Varakļāni” atrodas 6 km uz dienvidiem no pilsētas, tomēr varakļānieši vairāk izmanto dzelzceļa stacijas “Stirniene” pakalpojumus – kaut gan tā atrodas 8 km attālumā, tomēr nokļūšana tajā ir ērtāka.     

Varakļānos ir pasta nodaļa. Kopš 1994. gada reizi mēnesī iznāk laikraksts “Varakļōnīts”, kuram līdz 2023. gada janvārim bija iznākuši 335 numuri. Lielākais mazumtirdzniecības uzņēmums pilsētā ir veikals “Top!”, bet sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus piedāvā kafejnīca “Grāmatnīca”, kas iekārtota bijušā Varakļānu grāmatu veikala telpās. 

Pilsētā veselības aprūpes pakalpojumus sniedz SIA “Varakļānu veselības aprūpes centrs” (bijusī Varakļānu slimnīca) un darbojas vairākas ģimenes ārstu prakses. Varakļānos ir izveidojusies tautas sporta tradīcija – kopš 2012. gada reizi gadā notiek basketbola spēle “Varakļāni–Rīga”, kurā spēkiem mērojas vietējie un Rīgas varakļānieši.  

Varakļānos atrodas vairākas izglītības iestādes: Varakļānu vidusskola, Varakļānu Mūzikas un mākslas skola, Varakļānu pilsētas pirmsskolas izglītības iestāde “Sprīdītis”. Kultūras nama telpās darbojas Varakļānu tautas bibliotēka, kas dibināta 1923. gadā.

Aktīva mākslinieciskā pašdarbība norisinās Varakļānu kultūras namā, kurš tika uzcelts 1958. gadā neoklasicisma stilā. Kultūras namā darbojas sieviešu koris “Dzelvērte” (1976), jauniešu deju kolektīvs “Neprāts” (2019), vidējās paaudzes deju kolektīvs “Varakļāni”(1994), senioru deju kolektīvs “Varavīksne” (1978), folkloras kopa “Klāni” (2017), senioru dāmu deju grupa “Dardedze” (2018), līnijdeju grupa “Četras debesspuses” (2005), Varakļānu amatierteātris un jauniešu popgrupa “Paralēles”.

Varakļānu muižas pilī kopš 1997. gada darbojas Varakļānu Novada muzejs. Pils telpās ir atklāti vērtīgi 18.–19. gs. sienu un griestu gleznojumi, apskatāmi pils telpu interjeri un kapela. Muzejā ir izveidota modernizēta pastāvīgā ekspozīcija par M. fon der Borha dzīvi un zinātnisko darbību, kā arī par Varakļānu pilsētas un novada vēsturi.   

Ar Varakļāniem ir saistītas vairākas ievērojamas personības, piemēram, garīdznieks, filozofs un latgaliešu pareizrakstības vārdnīcas autors Pēteris Strods, valodnieks un Latgales kultūrvēstures pētnieks Leonards Latkovskis, literāts Konstantīns Strods-Plencinīks, fiziķis un raķešu konstruktors Konstantīns Počs, vēstures profesors Kārlis Počs, politiķe Rita Strode, tulkotāja Silvija Brice, filozofs, žurnālists un politiķis Ilmārs Latkovskis, dendrologs, ilggadējais Nacionālā botāniskā dārza direktors un politiķis Andrejs Svilāns, grupas “Otra puse” solists Normunds Pauniņš, vieglatlēts Edgars Eriņš, vēsturnieks Kaspars Strods, etnomuzikologs un postfolkloras grupas “Rikši” līderis Ēriks Zeps.