Raibērču ģintij ir raksturīga Gondvanas izcelsme kā visai Ixodidae dzimtai, jo liela daļa sugu sastopamas dienvidu puslodē. Amblyomma ģints ērču fosilijas Birmas dzintarā liecina, ka raibērces ir bijušas plaši izplatītas jau pirms 100 miljoniem gadu. Daži pētījumi norāda uz īpaši izteiktu Amblyomma ģints saistību ar Antarktīdu un Dienvidāfrikas dienvidu daļas teritoriju.

Nepaēdušas Amblyomma ģints ērces ir 6–7 mm garas. Paēdušas raibērces var sasniegt 2 cm garumu un vairāk. Raibērču ķermeni iedala gnatosomā (ērces ķermeņa priekšējā daļa, pie kuras piestiprināti mutes orgāni) un idiosomā (ērču ķermeņa lielākā daļa, kas pilda funkcijas, kādas atbilst kukaiņu vēdera, krūšu un atsevišķu galvas nodalījumu funkcijām). Skutums jeb varodziņš, kas sedz muguras priekšējo daļu (raibērču mātītēm), vai konskutums jeb muguras vairogs, kas sedz muguru līdz pirmajiem diviem kāju pāriem (tēviņiem), parasti ir ornamentēts, košās krāsās un ar tumšiem plankumiem vai svītrām. Daudzām sugām skutumu un konskutumu klāj caurspīdīga, oranža, sārta vai sarkanīga emalja. Raibērcēm ir plakanas vai izliektas acis. Tām ir gara un spēcīga gnatosoma. Pedipalpas – helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris – ir garas, bet īpaši garš ir to otrais posms. Raibērču kājas parasti ir garas un ar vairākiem gaišiem, blāviem gredzeniem uz tām; ķepiņām vienmēr ir spilventiņi (pulvilli). Stigmas (atveres, ar kurām elpošanas sistēma atveras apkārtējā vidē) ir lielas, trijstūrveida vai komatveida un atrodas ķermeņa sānos aiz kājām. Neēdušām ērcēm ir labi izteiktas rievas ādainajā idiosomas mugurpuses daļā.

Raibērcēm raksturīgs triju saimnieku dzīves cikls. Parasti šāds dzīves cikls ilgst trīs gadus. Paēdušās raibērču mātītes nokrīt no saimniekorganisma, lai dētu olas. Mātītes var izdēt līdz pat 20 000 olu.

Amblyomma ērcēm ir plašs saimniekorganismu klāsts. Tās parazitē uz sauszemes siltasiņu un aukstasiņu mugurkaulniekiem. No ganību ērču dzimtas vienīgi šīs ģints pārstāvji parazitē uz abiniekiem. Tomēr tās nav sugām specifiski parazīti, jo parazitē uz krupjiem, piemēram, iguānu raibērces un Amblyomma rotundatum, un arī uz čūskām, ķirzakām un bruņurupučiem. Arī daļai citu Amblyomma sugu raksturīga barošanās uz dažādu sugu saimniekorganismiem. Vairāk nekā puse no visām šīs ģints ērču sugām barojas, atrodoties uz zīdītājiem.

Karls Ludvigs Kohs (Carl Ludwig Koch) 1844. gadā pirmais aprakstīja raibērču ģinti Amblyomma. Tomēr viņš aprakstiem izmantoja kļūdainas pazīmes. Tikai 1896. gadā Gerhards Neimans (Gerhard Neumann) darbā “Ixodes ģints ērču revīzija” (Révision de la Famille des Ixodidés) ieviesa un noteikšanai izmantoja atbilstošas morfoloģiskās pazīmes.

Raibērču Amblyomma (C. L. Koch, 1844) ģintī pašreiz zināmas vairāk nekā 130 sugas. Tā ir trešā (sugu skaita ziņā) lielākā ģints ganību ērču Ixodidae dzimtā.

Dažas labāk zināmās Amblyomma sugas: 

Tabulā sniegti dzimtu un ģinšu latīniskie nosaukumi. Atklājēju vārdi un atklāšanas gads ievietoti iekavās. Latīņu valodas nosaukumi, kā arī atklājēju vārdi (atšķirībā no starptautiski pieņemtās pieraksta sistēmas bioloģijā, bet saskaņā ar latviešu valodas pieraksta noteikumiem) ir slīpināti. 

Lielākā raibērču sugu daudzveidība ir sastopama Amerikas kontinentā, kur ir zināmas aptuveni 60 sugas. Aptuveni puse no šīm sugām ir endēmas. Āfrikā sastopamas aptuveni 30 raibērču sugas, bet Dienvidaustrumāzijā, Austrālijā, Indijā, Madagaskarā un Seišelu salās sastopamas 40 sugas. Raibērces konstatētas galvenokārt mitrajā tropu un subtropu zonā, savannās un līdzenumos, bet dažas sugas arī kalnu apvidos, piemēram, Amblyomma vitarsum. Daļa sugu sastopamas sausākos Austrālijas vai Dienvidamerikas biotopos. Zināmas 18 Amblyomma ģints sugas, kas apdzīvo tikai salas. Amerikas kontinentā sastopamās raibērču sugas morfoloģiski ir izteikti daudzveidīgas, atšķirībā no Vecās pasaules un Austrālijas sugām, kurām raksturīga morfoloģiska vienveidība.

Latvijā raibērces nav sastopamas.

Daudzas Amblyomma ģints ērču sugas pārnēsā mikroorganismus – dzīvnieku un cilvēka slimību izraisītājus. Tas var būt Klinšaino kalnu plankumainais drudzis, kuru izraisa Rickettsia rickettsii, ērlihioze, tularēmija, babezioze, Laimas slimība un anaplazmoze. 

Pirmās raibērču attīstības stadijas var baroties uz putniem, kas barojas uz zemes, uz grauzējiem vai rāpuļiem, bet pieaugušās raibērces barojas galvenokārt uz lielākiem dzīvniekiem.

Lielās un spēcīgās gnatosomas dēļ šīs ērces, kad tās ir piesūkušās, bieži ir grūti izņemt. Pēc tām paliek salīdzinoši lielas brūces, kurās var veidoties sekundāras infekcijas.