Radio Luxembourg (Luksemburgas Radio) bija viena no pirmajām (ilgstoši arī pati populārākā) privātajām radiostacijām Eiropā un iedibināja vēlāk plaši izplatītas komercradio tradīcijas. Tā raidīja arī franču, vācu, nīderlandiešu un luksemburgiešu valodā, bet lielākā auditorija un ietekme bija tās angļu valodas dienestam (1933–1992), kas būtiski veicināja populārās mūzikas un tās industrijas attīstību, un dažādos laika periodos bija galvenais mūzikas informācijas avots klausītājiem daudzās valstīs, tostarp arī okupētajā Latvijā.

1924. gadā vietējie radioamatieri Fransuā Ano (François Anen) un Marsels Ano (Marcel Anen), izmantojot paštaisītu raidītāju, izveidoja Luksemburgas Lielhercogistes pirmo radiostaciju, kas darbojās viņu mājas bēniņos. Savukārt 1929. gadā brāļi Ano, apvienojoties ar vairākiem franču uzņēmējiem, nodibināja Luksemburgas Radiostudiju biedrību (La Société Luxembourgeoise d'Études Radiophoniques). 1930. gadā tā kļuva par Lielhercogistes komerciālo radiopārraižu (raidījumi, kas finansēti no reklāmu ieņēmumiem) monopolisti un nomainīja nosaukumu uz Luksemburgas Radiopārraižu kompānija (Compagnie Luxembourgeoise de Radiodiffusion, arī CLR), bet savu radiostaciju nosauca par Radio Luxembourg.

Vairumā Eiropas valstu valdot subsidētu sabiedrisko raidītāju monopolam, CLR nolūks bija raidīt Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Dānijā un Nīderlandē uztveramas programmas un piesaistīt vietējos sponsorus un reklāmdevējus (sabiedriskās radiostacijas reklāmas neatskaņoja, vai arī to darīja ar ierobežojumiem).

Šo mērķi ļāva īstenot atrašanās ārpus minēto valstu jurisdikcijas, kā arī Luksemburgas izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums Rietumeiropas centrā, spēcīgie 200, 000 vatu raidītāji un daudzu pārraižu izklaidējošais saturs (viegla džeza un operešu mūzika, varietē programmas, dramatiski uzvedumi u. tml.), kas būtiski atšķīrās no sabiedrisko raidītāju orientācijas uz klausītāju izglītošanu, t. s. augsto kultūru, sabiedriski politiskām aktualitātēm un oficiāli smagnējās raidījumu vadīšanas manieres.

1933. gadā Radio Luxembourg uzsāka regulāras ārvalstīm adresētas pārraides garo viļņu diapazonā, kas strauji piesaistīja plašu auditoriju (desmitgades otrajā pusē tā aptvēra gandrīz 50 % no Eiropas kopējā radioklausītāju daudzuma) un izpelnījās Eiropas radioapraidi regulējošās Starptautiskās Raidorganizāciju apvienības (International Broadcasting Union, arī IBU) un tās dalībnieku pretenzijas. Īpaši asi gan šajā laikā, gan nākamajās desmitgadēs pret Radio Luxembourg vērsās Lielbritānijas valdība un sabiedriskā raidorganizācija BBC, kas to dēvēja par “pirātu radio” un vainoja nesankcionētā frekvenču izmantošanā.

1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, radio darbība tika apturēta un raidītājs daļēji demontēts. Pēc Luksemburgas okupācijas 1940. gadā to atjaunoja nacistiskās Vācijas karaspēks un tas tika izmantots galvenokārt britu klausītājiem veltītu nacistu propagandas pārraižu retranslācijai.

1944. gadā, Luksemburgā ienākot Amerikas Savienoto Valstu (ASV) armijai, staciju savā kontrolē pārņēma sabiedroto bruņotie spēki, kas to izmantoja vācu karavīru morāles graušanai.

Luksemburgas Radio darbība atsākās 1945. gada nogalē. 1948. gadā tā kļuva par pirmo radiostaciju, kas, balstoties uz Lielbritānijas Mūzikas izdevēju asociācijas (Music Publishers Association) apkopotiem drukāto nošu pārdošanas datiem, uzsāka iknedēļas 20 populārāko dziesmu (Top 20) pārraides.

Jauns uzplaukums sākās 50. gados līdz ar vispārējā labklājības līmeņa celšanos un reklāmas tirgus aktivizēšanos Eiropā. 1951. gadā Lielbritānijai, Vācijai, Beļģijai, Dānijai un Nīderlandei paredzētās pārraides no garo viļņu diapazona tika pārceltas uz vidējiem viļņiem, franču valodā joprojām tika raidīts garajos viļņos, bet īsviļņos skanēja ASV klausītājiem adresētas pārraides, kas gan neguva lielu ievērību.

Kaut Lielbritānijā vidējo viļņu raidījumi no Luksemburgas bija uztverami tikai vakaros un naktīs (tādēļ tie sākās plkst. 19.00 pēc Londonas laika), turklāt radio signāla intensitāte bija mainīga un nereti tas pazuda pilnībā, plašākā auditorija bija tieši angļu dienestam. Programmā saglabājot arī reliģiskas pārraides un ievirzi uz ģimenes izklaidi, desmitgades otrajā pusē Radio Luxembourg arvien mērķtiecīgāk orientējās uz pusaudžu un jauniešu auditoriju un kļuva par pirmo radiostaciju, kas klausītājus pastāvīgi informēja par populāro mūziku, ko konservatīvā BBC gandrīz pilnībā ignorēja. Radio devīze bija “Jūsu zvaigžņu stacija” (Your Station of the Stars) un ar tā starpniecību britu publika, t. sk. pirmā rokmūziķu paaudze (grupu The Beatles; The Rolling Stones; The Animals; The Who; The Moody Blues u. c. dalībnieki) iepazina blūzu, ritmblūzu un rokenrolu.

Pamatprogrammu veidoja ierakstu kompāniju sponsorētu 15–30 minūšu ilgu pārraižu bloki, kuros dīdžeji atskaņoja jauno mūziku. Dīdžeju vadītas mūzikas programmas un atraktīvais, neformāli brīvais runasveids Eiropas radio bija jaunums, taču stacijas specifikas dēļ tiešraidē no Luksemburgas strādāja tikai daži rezidentdīdžeji, kas aizpildīja apmēram 20 % ētera laika. Citas pārraides, ieskaitot populāru mūziķu priekšnesumus, tika iepriekš ieskaņotas Londonā, kur kopš 1952. gada darbojās radio angļu dienesta birojs un studija. Joprojām saglabājoties saspringtām attiecībām ar BBC un britu valdību, šos ierakstus nebija iespējams pārraidīt telekomunikācijas ceļā, tādēļ Luksemburgā tos divreiz nedēļā nogādāja ar aviosatiksmi.

1954. gadā, CLR iesaistoties arī televīzijas (TV) biznesā, uzņēmuma nosaukums mainījās uz Luksemburgas Telepārraižu kompānija (Compagnie Luxembourgeoise de Télédiffusion,CLT), savukārt tā TV kanāli (vēlāk arī radiostacijas) kontinentālajā Eiropā kļuva pazīstami ar abreviatūru RTL (no Radio Télévision Luxembourg – Luksemburgas Radio un Televīzija); angļu valodas pārraidēm arī turpmāk tika saglabāts Radio Luxembourg zīmols. 

60. gados Radio Luxembourg pilnībā pārprofilējās par populārās mūzikas radiostaciju (savukārt vairums RTL staciju ievērojamu uzmanību veltīja arī sabiedriski politiskām tēmām). 05.10.1962. tās ēterā radio pirmatskaņojumu piedzīvoja Beatles debijas singls Love Me Do, bet trīs dienas vēlāk tikai pārraidīta grupas pirmā intervija; turpmāk Beatles un radio sadarbība bija viens no faktoriem, kas sekmēja t. s. bītlomānijas fenomena rašanos. Ciešas attiecības Radio Luxembourg izveidojās ar daudziem 60. gados iecienītiem britu mūziķiem.

Kaut populārās mūzikas īpatsvaru programmā nedaudz palielināja arī BBC, mūzikas cienītāju starpā Radio Luxembourg bija bez konkurences līdz 1964. gadam, kad no Lielbritānijas dienvidu piekrastē, t. s. neitrālajos ūdeņos noenkurota kuģa sāka raidīt pirātiska radiostacija Radio Caroline, kam drīzumā radās vairākas sekotājas. Pirātu stacijas turpināja Radio Luxembourg iedibinātās komercradio tradīcijas, tāpat piesaistot ievērojamu auditoriju un reklāmdevēju uzmanību, kā arī veicinot rokmūzikas popularitāti. Reaģējot uz šo konkurenci, Radio Luxembourg programmu tuvināja vēlāk plaši izplatītajam Top 40 formātam, maksimāli daudz atskaņojot pašu aktuālāko un populārāko mūziku. Vislielākā auditorija tam bija svētdienu vakaros, kad iknedēļas Top 20 hitparāde regulāri piesaistīja līdz desmit miljoniem klausītāju.

1967. gadā britu valdība neitrālajos ūdeņos izvietotu raidītāju darbību atzina par nelikumīgu un par Radio Luxembourg galveno konkurentu kļuva BBC, kas veica būtiskas strukturālas un saturiskas izmaiņas, cita starpā tuvinoties populārajai kultūrai un daļēji pārņemot Luksemburgas Radio darba metodes.

Savukārt Radio Luxembourg gandrīz pilnībā pārorientējās uz tiešā ētera pārraidēm – tā devīze bija “Vienīgā neatkarīgā stacija ēterā” (The only independent station on air). Līdz ar psihedēliskā un progresīvā roka uzplaukumu un tā ievadīto albumu formāta dominanci, radio pievērsās arī t. s. pagrīdes rokmūzikai, vairs neatskaņojot tikai hitsinglus, bet arī mazāk populārus skaņdarbus un pilna apjoma albumus. Piemēram, pirms 1970. gada Ziemassvētkiem tika pārraidīta nesen izdotā rokopera “Jēzus Kristus superzvaigzne” (Jesus Christ Superstar) ar autoru Endrū Loida Vēbera (Andrew Lloyd Webber) un Tima Raisa (Tim Rice) komentāriem.

Par spīti staciju sarežģītajām attiecībām, virkne populāru ētera personību paralēli darbojās gan BBC, gan Radio Luxembourg – t. sk. viens no ietekmīgākajiem radio dīdžejiem Džons Pīls (John Peel), kurš, ilgstoši būdams saistīts ar BBC, 70. gadu sākumā īslaicīgi vadīja autorpārraides arī Luksemburgas radio.

1973. gadā Lielbritānija legalizēja neatkarīgu vietējo radiostaciju darbību un dalību reklāmas tirgū, izbeidzot BBC oficiālo monopolu un principāli izmainot Radio Luxembourg statusu komercradio nišā. Šīs pārmaiņas ietekmēja radio tirgus pozīcijas, tomēr, pateicoties iestrādēm mūzikas industrijā un mūziķu vidē, kā arī autoritātei melomānu starpā, tā joprojām bija viena no populārākajām stacijām ne tikai Lielbritānijā, bet arī daudzviet citur Eiropā.

16.08.1977. gadā Luksemburgas Radio pirmais Eiropā ziņoja par Elvisa Preslija (Elvis Presley) nāvi, bet pēc Džona Lenona (John Lennon) nogalināšanas 1980. gadā vairākus mēnešus intensīvi atskaņoja Dž. Lenona un Beatles mūziku, sniedzot par to padziļinātu iespaidu klausītāju paaudzei, kas augusi jau pēc grupas izjukšanas.

Viena no Radio Luxembourg ētera devīzēm 80. gados bija “Planētas Zeme lielākais komercradio” (Planet Earth’s biggest commercial radio station), taču augošas konkurences apstākļos tās auditorija un reklāmas ieņēmumi kritās; situāciju īpaši sarežģīja par Radio Luxembourg TV līdzinieci uzskatāmās mūzikas televīzijas MTV ienākšana Eiropā (1987). Turklāt kontinenta radioapraidē arvien izplatītākas kļuva frekvences modulācijas (FM) stacijas ar kvalitatīvāku un noturīgāku stereo skaņas signālu nekā spēja nodrošināt Radio Luxembourg izmantotā amplitūdas modulācijas (AM) metode. Desmitgades otrajā pusē arī Luksemburgas Radio eksperimentēja FM režīmā un īsviļņu diapazonā, bet 1991. gada nogalē šie, tāpat kā vairāku paaudžu klausītāju iecienītie raidījumi vidējo viļņu 208 metru garumā, tika pārtraukti – turpmāk pārraides no Luksemburgas bija pieejamas vienīgi satelītuztvērēju īpašniekiem un kabeļtelevīzijas abonentiem. Pilnībā Radio Luxembourg darbība tika izbeigta 30.12.1992.

2005. gadā Radio Luxembourg tika atjaunota kā digitāla radiostacija, kas raida angļu valodā un specializējas t. s. klasiskā roka formātā, taču kopš 2008. gada tā ārpus Luksemburgas dzirdama tikai tiešsaistes straumēšanas režīmā un atskaņo dažādu žanru mūziku bez komentāriem; starptautiskas rezonanses tai nav.

Kādreizējais Radio Luxembourg mātesuzņēmums RTL Group ir viens no lielākajiem mediju konglomerātiem Eiropā. Tā īpašumā joprojām ir arī Francijā raidošā radiostacija RTL, Vācijā raidošā RTL Deutschlands Hit-Radio un Luksemburgā raidošā RTL Radio Lëtzebuerg, kas sākotnēji bija Radio Luxembourg struktūrvienības.

Atšķirībā no pretpadomiski orientētajām Rietumvalstu radiostacijām politiski neitrālā Radio Luxembourg pārraides Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) netika īpaši slāpētas. Taču to dzirdamību, tāpat kā citviet Eiropā, traucēja nestabilais radio signāls, laika apstākļu ietekme un fakts, ka stacijas izmantotās 1439 un 1440 kHz frekvences veidoja t. s. harmonisko frekvenču pāri ar ASV valdības finansēto propagandas radiostaciju Radio Free Europe (Radio Brīvā Eiropa, 719 kHz), kuras uztveršana PSRS u. c. sociālistiskajās valstīs tika traucēta ideoloģisku iemeslu dēļ – šie traucējumi apgrūtināja arī Radio Luxembourg uztveramību.

Tomēr no 20. gs. 60. gadu sākuma līdz 80. gadu vidum Luksemburgas Radio bija ļoti iecienīts arī šajās valstīs, t. sk. padomju okupētajā Latvijā, kur daudziem melomāniem un mūziķiem bija vienīgais ikdienā pieejamais Rietumvalstu populārajai mūzikai veltītas informācijas avots. Īpaši populāras, izglītojošas un attiecīgajā publikā daudz apspriestas bija Apvienotās Karalistes iknedēļas singlu Top 20, Top 30 un Top 40 veltītās pārraides.