Lai gan ap mūsu ēras 5. gs. latīņu valoda beidza pastāvēt kā dzīvā valoda, tā kļuvusi par zinātnes terminoloģijas valodu (sevišķi būtiska medicīnas, farmācijas un jurisprudences jomā). Latīņu valoda tieši ietekmējusi daudzu Rietumeiropas valodu attīstību (piemēram, romāņu valodās, tāpat arī angļu valodā vēsturiski veidojies bagātīgs leksikas slānis, kas bāzēts latīņu valodā), tādējādi latīņu valodas apgūšana padara apzinātāku šo valodu izpratni un lietojumu. Liela daļa internacionālismu ir latīņu cilmes vārdi (“kultūra”, “inteliģence”, “fakts”, “vulgārs”, “populārs” un citi). Latīņu valoda ir oficiālā Romas Katoļu baznīcas valoda (valsts valoda Vatikānā). Latīņu valodas ietekme joprojām vērojama jaunu vārdu darināšanā. Piemēram, 20. gs. beigās latviešu valodā tika ieviests vārds “dators”, kam pamatā latīņu cilmes angļu vārds data (data tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ‘dotais’). Eiropas kultūrā latīņu valodā parasti tiek rakstītas oficiālo institūciju devīzes, moto, uzraksti. Piemēram, Latvijas Universitātes devīze latīņu valodā Scientiae et patriae – ‘Zinātnei un tēvijai’; uzraksts uz Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ēkas Concordia res parvae crescunt – ’Mazas lietas aug vienprātībā’. Par savdabīgu Eiropas kultūras kopsaucēju kļuvuši arī tā saucamie latīņu spārnotie teicieni, kas tiek lietoti kā kultūras atsauces atpazīstamu situāciju vispārējam raksturojumam vai nosaukšanai, piemēram, veni, vidi, vici (‘atnācu, ieraudzīju, uzvarēju’) vai alea iacta est (‘kauliņi ir mesti’), frāzes, kas saskaņā ar Svetoniju (Gaius Suetonius Tranquillus) un Plūtarhu (Πλούταρχος) piedēvējamas Jūlijam Cēzaram (Gaius Julius Caesar). Arī 20. un 21. gs. plaša mēroga kultūras izpausmēs rodamas sasauces ar latīņu valodas izmantojumu, piemēram, latīņu valodas funkcijas īpašvārdos un buramvārdos Džoannas Roulingas (Joanne Rowling) romānu sērijā par Hariju Poteru (Harry Potter). Latīņu valodā joprojām tiek tulkoti daiļdarbi, piemēram, Aleksandrs Lenards (Alexander Lenard) iztulkojis latīņu valodā Alana Aleksandra Milna (Alan Alexander Milne) darbu “Vinnijs Pūks” (angļu Winnie-the-Pooh, latīņu Winnie Ille Pu). Latīņu valodā tulkota pirmā un otrā Dž. Roulingas grāmata no Harija Potera grāmatu sērijas: “Harijs Poters un filozofu akmens” (angļu Harry Potter and the Philosopher’s Stone, latīņu Harrius Potter et Philosophi Lapis) un “Harijs Poters un noslēpumu kambaris” (angļu Harry Potter and the Chamber of Secrets, latīņu Harrius Potter et Camera Secretorum).

Latīņu valoda ir viena no senākajām rakstos fiksētajām indoeiropiešu valodām. Fragmentāri saglabājušies uzraksti datējami ap 7.-6. gs. p. m. ē. Viens no senākajiem uzrakstiem rodams uz tā sauktā Melnā akmens (Lapis niger), kas atrasts izrakumos Romiešu forumā (Forum Romanum). Latīņu valodas rašanās saistāma ar seno Latijas (Latium) teritoriju Apenīnu pussalas vidusdaļā Tibras upes lejtecē, ko apdzīvojošas senās latīņu (Latini) ciltis. To kultūru, domājams, ietekmējusi etrusku kultūra. Ap 1. gadu tūkstoti p. m. ē. latīņu ciltis sākušas apvienoties. Latīņu ciltis uzskatāmas par senākajām latīņu valodas nesējām. Līdz ar Romas dibināšanu (753. gadā p. m. ē.), romiešu kultūras nostiprināšanos un izplatīšanos vēlākajos gadu simteņos latīņu valodas lietojums, tās vārdu krājums tiek izkopts un paplašināts, tiek sistēmiski normēta latīņu valodas gramatika. Latīņu valodas attīstībā tiek izšķirti vairāki galvenie attīstības posmi: arhaiskā latīņu valoda (līdz 2. gs. p. m. ē., tekstu materiāls uzskatāmāk novērtējams, sākot ar 3. gs. p. m. ē.), klasiskā latīņu valoda (1. gs. p. m. ē.–m. ē. 1. gs.), kad valoda sasniedz savu augstāko attīstības pakāpi, vēlīnā latīņu valoda (no m. ē. 2. gs. līdz aptuveni 6. gs.-7. gs. sākumam). Dažkārt tiek atsevišķi izšķirta postklasiskā jeb pēcklasiskā latīņu valoda. No 6. gs. beigām un 7. gs. sākuma parasti tiek runāts jau par viduslaiku latīņu valodu. 14. gs. līdz ar renesansei raksturīgo atgriešanos pie klasiskajām vērtībām arī latīņu valodā radītajos tekstos lielākā mērā vērojama atgriešanās pie klasiskajai latīņu valodai raksturīgajām iezīmēm.

Beidzot pastāvēt Romas Impērijai (5. gs.), latīņu valoda, kurai jau 1. gs. p. m. ē. bija liela nozīme Vidusjūru ieskaujošajās teritorijās, aktīvi saplūdusi ar vietējām valodām. Sākās jauno valodu attīstības ceļš, latīņu valodu it kā pakārtojot jaunveidoto valodu vajadzībām. Latīņu valoda lielā mērā kalpojusi par pamatu jauno valodu gramatiskajām sistēmām un vārdu krājuma izveidei.

Ņemot vērā latīņu valodas attīstības vēsturi, izplatību un lietojumu, latīņu valodas apguvē parasti vērojama noteikta specializācija (medicīnas latīņu valoda, juridiskā latīņu valoda un tamlīdzīgi). Latīņu valodai atkarībā no tās izplatības raksturīgas arī reģionālās atšķirības (piemēram, Baltijas reģiona latīņu valoda). Ņemot vērā dažādās atšķirības, parasti par atskaites punktu latīņu valodas vārdu krājuma un gramatikas izpētē tiek uzskatīta tieši klasiskā latīņu valoda.

Dažādos latīņu valodas attīstības posmos burtu skaits alfabētā un ar tiem apzīmētās skaņas atšķiras. Lai gan jaunākajos laikos parasti tiek uzskatīts, ka latīņu valodas alfabētā ir 24 burti (Aa, Bb, Cc, Dd, Ee, Ff, Gg, Hh, Ii, Kk, Ll, Mm, Nn, Oo, Pp, Qq, Rr, Ss, Tt, Uu, Vv, Xx, Yy, Zz), jāņem vērā, ka, piemēram, klasiskās latīņu valodas alfabētā bija tikai 23 burti: romiešu latīņu valodas rakstos nebija burta Uu (piemēram, romiešu vēsturnieka Tita Līvija, Titus Livius, vārds pie romiešiem tiktu rakstīts TITVS LIVIVS [Titus Līvius]). Tāpat dažkārt tiek teikts, ka latīņu valodas alfabētā ir 24 vai 25 burti, arī latīņu valodas vārdnīcās var būt izmantots 24 vai 25 burtu alfabēts. Par klāt nākušo burtu tādā gadījumā uzskatāma jota (Jj), kas, tāpat kā burts Uu, ieviesta salīdzinoši vēlu (ap 16. gs.).

Latīņu valodas alfabēta attīstībā vērojama grieķu valodas alfabēta ietekme (piemēram, klasiskās latīņu valodas alfabētā burti Yy un Zz ieviesti, lai precīzāk atveidotu grieķu vārdu izrunu un rakstību).

Latīņu valodā parasti izšķir divus izrunas veidus: klasiskā izruna, kas tiecas atveidot latīņu valodas izrunu 1. gs. p. m. ē. (Romas kultūras uzplaukuma periods), un tradicionālā izruna, kas attīstījusies Romas impērijas norieta periodā un izplatījusies nākamajos gadsimtos. Mūsdienās zinātnes valodā parasti izmanto tradicionālo izrunu.

Latīņu valodā netiek uzsvērta vārda pēdējā zilbe. Uzsvars ir uz otrās vai trešās zilbes no vārda beigām. Vienzilbīgi vārdi noteikta izteikuma ietvaros parasti tiek akcentēti tādā gadījumā, ja tie ir nozīmi nesoši (akcents parasti netiek likts uz saikļiem, partikulām un palīgdarbības vārda formām).

Lai gan latīņu valodā ir gan īsi, gan gari patskaņi (piemēram, o un ō), pierakstā romieši patskaņu garumu nav atainojuši. Garumzīmes virs patskaņiem mūsdienās tiek lietotas vārdnīcās, leksikonos, latīņu valodas mācību grāmatās, tādējādi ļaujot novērtēt precīzu vārda izrunu un attiecīgās vārdformas. Atsevišķas gramatikas mēdz norādīt patskaņu īsumu. Tādā gadījumā virs īsā patskaņa tiek likts lociņš (piemēram, ŏ).

Latīņu valoda ir sintētiska valoda – gramatisko attieksmju izteikšanai tiek izmantoti locījumi.

Lietvārdam latīņu valodā ir trīs dzimtes (vīriešu, sieviešu un nekatrā dzimte), seši locījumi (nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, ablatīvs, vokatīvs). Ablatīva locījumā saplūduši trīs seni locījumi: senais ablatīva locījums ar dalījuma, nošķīruma nozīmi (no kā nost?, no kā prom?), instrumentālis (ar ko?), lokatīvs (ablatīva jautājumi: kur?, kad?). Latīņu valodā lietvārdam ir piecas deklinācijas. Deklināciju nosaka pēc lietvārda vienskaitļa ģenitīva galotnes.

Darbības vārda konjugējamām formām ir trīs izteiksmes (īstenības izteiksme, konjunktīva izteiksme, kas latviešu valodā zināmā mērā atbilst vēlējuma un atstāstījuma izteiksmei, un pavēles izteiksme), divas kārtas (darāmā kārta un ciešamā kārta), seši laiki (vienkāršā tagadne, vienkāršā pagātne, vienkāršā nākotne, saliktā tagadne, saliktā pagātne, saliktā nākotne), trīs personas, kā arī divi skaitļi (vienskaitlis un daudzskaitlis). 

Īpašības vārds saskaņojas ar lietvārdu dzimtē, skaitlī, locījumā. Tāpat latīņu valodā tiek šķirti arī vietniekvārdi, apstākļa vārdi, prievārdi, partikulas, izsauksmes vārdi, saikļi un skaitļa vārdi.

Latīņu valodas vārdu krājuma attīstībā liela nozīme ir no grieķu valodas aizgūtiem vārdiem. Daudzās valodās grieķu cilmes vārdi ienāk ar latīņu valodas starpniecību. Piemēram, latviešu valodā vārds “skola”, angļu valodā school, vācu valodā die Schule (pēc analoģijas te minami piemēri arī no citām valodām) veidojušies no latīņu schola, kas savukārt veidojies no grieķu σχολή.

Gan antīkajā pasaulē, gan vēlākajos gadsimtos latīņu valodā sarakstīts ievērojams daudzums tekstu. Nozīmīgi antīkās pasaules latīņu valodas rakstu pieminekļi ir, piemēram, Cicerona (Marcus Tullius Cicero) teksti (runas, vārda mākslas teorija, filozofijas jautājumiem veltīti sacerējumi), Vergilija (Publius Vergilius Maro) teksti. Nozīmīgākais viņa darbs ir episkā poēma “Eneīda” (Aeneis). Nozīmīgi ir arī Horācija (Quintus Horatius Flaccus) un Ovidija (Publius Ovidius Naso) darbi, Tita Līvija (Titus Livius Patavinus) darbs “No pilsētas dibināšanas” (Ab urbe condita).