19. gs. pirmajā pusē galops, polka, mazurka un valsis, kļuva par neatņemamu sociālo pasākumu daļu, kas bija pazīstamas kā asamblejas – plānoti vakari ierobežotai ielūgto personu grupai. Dejas tika izpildītas dzīvās mūzikas pavadījumā noteiktā secībā, kuru noteica un paziņoja orķestra vadītājs.

Mūsdienās galops ir neatņemama dažādu tautas deju daļa. Galopa pamatsolis šasē (chassé) tiek izmantots gan klasiskajā baletā, gan sporta dejās, gan dažādās sociāla rakstura ballēs.

Par galopa izcelsmes vietu tiek uzskatīta Vācija. Eiropā galops tiek uzskatīts par polkas priekšteci, kas popularitāti ieguva Parīzes balles deju zālēs, sākot ar 1840. gadu, kad deja bieži tika izpildīta balles beigās.

18. gs. beigās un 19. gs. sākumā viena no populārākajām galma dejām bija kotiljons (cotillion). To dejoja četri pāri, kuri stāvēja kvadrātveida zīmējumā. Pirmais un trešais, pēc tam otrais un ceturtais pāri izpildīja dažādas deju figūras, starp kurām bija arī galops. Šī deja tika uzskatīta par ideālu balles  noslēgumu (arī mūsdienās).

Galopa sākotnējie nosaukumi bija hopers (hopper) un ručers (rutscher, arī slaiders, slider). Berlīnē un Vīnē tas bija pazīstams kopš 19. gs. sākuma. 19. gs. 20. gados galops jau bija viena no populārākajām dejām Austrijā. Vācijas balles zālēs tas modē nāca ap 1824. gadu kā ļoti ātra apļa deja ar polkas soļu un galopa soļu raksturu. 1829. gadā galops tika dejots Francijā, karnevāla laikā hercogienes Burbonas Marijas (Maria Carolina di Borbone-Due Sicilie) ballē, un kļuva pazīstams arī Anglijas deju zāles. 1844. gadā Londonā sacerētais galops Post Horn Galop ballē nozīmēja, ka dejas beidzas.

Galops bija viena no aizraujošākajām un viegli apgūstamākajām dejām, ko vīrietis sāk ar kreiso kāju, bet sieviete ar labo, tad ar astoņiem slīdošiem soļiem pas glisse virzās uz priekšu vai atpakaļ. Sākotnēji galopā dejotāji satvēra viens otru tikai ar vienu roku un virzījās uz priekšu, bet pēc tam atpakaļ. Tāpat kā apļa dejās galopā var pievienoties neierobežots dejotāju skaits. Sākot ar 1870. gadu, galopa popularitāte sāka mazinātis, un to arvien vairāk aizstāja ātrā polka.

No 19. gs. 70. gadiem dejā sāka iekļaut rotaļu elementus, bieži vien ar konkrētiem priekšmetiem, īpaši ballei izgatavotiem aksesuāriem (šallēm, nozīmītēm un citiem aksesuāriem). Priekšmetu daudzveidība un balles vadītāja izdoma radīja daudzas jaunas kotiljona figūras, precīzāk, izklaidi un spēles ar priekšmetiem apvienojumā ar dejām. Kotiljona figūrām un aksesuāru kombinācijām, kuru skaits bija ļoti liels, bija savi nosaukumi (piemēram, “Promenāde”, “Krēsli”, “Ziedi”, “Tikšanās”, “Spilvens”, “Kartes, “Piramīda”, “Maldināšana”, “Čūska”, “Noslēpumainās rokas”). Šādi galops tika dejots arī Parīzē, Francijā, no kurienes jau ar nosaukumu “ātrā polka” (Schnellpolka) tas kļuva atkal populārs Vācijā.

Latviešu skatuviskajā tautas dejā tiek izmantots “vieglais galops”. Tā taktsmērs ir 2/4. Sākuma stāvoklis – VI pozīcija ar labo plecu dejas ceļa virzienā. Taktī ir divi pievilciena soļi; ar šo kustību sagatavojas galopam. Pietaktī  uz “-i” – ceļus mazliet saliec. “Viens-” – slīdošs solis ar labo kāju pa labi no puspēdas, paceļoties uz puspēdām. Ceļus iztaisno, un kreiso kāju pievelk blakus labajai kājai uz puspirkstiem. “-i” – nostājas uz pēdām VI pozīcijā. Ceļus nedaudz saliec. “Di-vi” – atkārto “viens-i” darbības, turpinot virzīties pa labi. Tāpat pievilcienus izpilda, sākot ar kreiso kāju un virzoties pa kreisi. Retāk pievilciena soļus izpilda uz priekšu un atpakaļ.

Galopa solis atšķiras no vieglā galopa. Tā taktsmērs ir 2/4. Sākuma stāvoklis – VI pozīcija ar labo plecu dejas ceļa virzienā, ceļi mazliet saliekti. Taktī divi galopa soļi. Galopa solis ir līdzīgs pievilciena solim, tikai to izpilda palecoties. Uztaktī uz “-i” ceļus nedaudz saliec. “Viens-” – slīdošs solis ar labo kāju no puspēdas sānis pa labi, ceļi mazliet saliekti, “- i” – viegli palecoties, kreiso kāju pievelk pie labās kājas VI pozīcijā (kājas kopā, ceļi iztaisnoti) un tūlīt nostājas uz kreisās kājas (labās kājas vietā) visas pēdas, ceļi mazliet saliekti. “Di-vi” – atkārto, “viens-i” darbības. Tāpat kustību izpilda sānis pa kreisi, sākot ar kreiso kāju. Galopu nereti izpilda uz priekšu. Slīdošo soli liek uz priekšu uz visas pēdas IV paralēlajā pozīcijā, lēciena laikā VI pozīcija, tāpat izpilda atmuguriski.

Galopa solis ir izmantots horeogrāfa Ulda Žagatas “Senajā dancī” (Jāņa Grigaļa mūzika, 1970), Irēnas Strodes “Stūru stūriem tēvu zeme” (Gunāra Ordelovska mūzika, 1960), Jēkaba Ķībura “Sievu polka” (G. Ordelovska muzikālā apdare, 1953) un citur.

Ievērojamākie komponisti, kuru darbos skan galops: Jozefa Lannera (Joseph Franz Karl Lanner) darbā Malapou (Op. 148); Dmitrija Kabaļevska (Дмитрий Борисович Кабалевский) darbā “Komedianti” (Комедианты) “Komediantu galops” (Галоп комедиантов); Amilkāres Ponkjelli (Amilcare Ponchielli) “Pulksteņu dejā” baleta ainā no operas “Džokonda” (Dance of the Hours, La Gioconda), un citi. Īpašu popularitāti ir ieguvuši Johana Štrausa dēla (Johann Strauss, Sohn) galopi operetēs: “Sikspārnis”  (Die Fledermaus) un “Čigānu barons” (Der Zigeunerbaron). Johans Štrauss tēvs (Johann Strauss, Vater) ir sarakstījis vairāk nekā 250 kompozīcijas, starp kurām ir arī galopi.

1845. gadā, svinot Kopenhāgenas Tivoli (Copenhagen Tivoli) otro gadadienu, komponists Hanss Kristians Lumbī (Hans Christian Lumbye) uzrakstīja skaņdarbu “Šampanieša galops” (Champagnegaloppen); 2006. gadā “Šampanieša galops” tika iekļauts Dānijas Kultūras kanonā kā dāņu klasiskās mūzikas šedevrs. Mūsdienās šis skaņdarbs kļūst aizvien populārāks un ir pat iekļauts Vīnes Filharmonijas (Wiener Philharmoniker) Jaungada koncertos. 

Galops redzams arī spēlfilmā “Mulenrūža” (Moulin Rouge, režisors Bazs Lurmens, Mark Anthony “Baz” Luhrmann, 2001); Džordžs Gēršvins (George Gershwin) ir sakomponējis galopa mūziku filmai “Varbūt padejosim” (Shall We Dance, rež. Marks Sendričs, Mark Sandrich, 1937).

Latvijā galops gan mūzikā, gan dejā ir redzams Latvijas Nacionālās operas un baleta teātrī, piemēram, 1957. gada Helēnas Tangijevas-Birznieces iestudētajā baletā “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau), kas 66 gadu laikā vairākkārt ir atjaunots un ir kļuvis par daļu no Latvijas baleta zelta fonda.