H. L. Vivess piedzima konvertēto ebreju Luisa (Luis Vives Valeriola) un Blankas (Blanca March Almenara) ģimenē. Studijas viņš uzsāka nesen nodibinātajā (1499) dzimtās pilsētas universitātē (El Estudi General de València; tagad – Universitat de València), bet 1509. gadā devās uz Parīzi. Trīs gadus vēlāk H. L. Vivess pārcēlās uz Brigi, kur skoloja valensiešu tirgotāja astoņgadīgo meitu Margaritu Valjdauru (Margarita Valldaura), ar kuru 1524. gadā apprecējās. Kopš 1516. gada H. L. Vivess lielākoties uzturējās Lēvenā, kur docēja turienes augstskolā. Lēvenā viņš izglītoja arī Gijomu de Kruā (Guillaume III de Croÿ), vēlāko kardinālu un Toledo arhibīskapu. Lēvenas periodā H. L. Vivess iepazinās ar humānistu, filozofu Roterdamas Erasmu (Desiderius Erasmus Roterodamus), kuru turpmāk dēvēja par savu skolotāju un garīgo tēvu. Savukārt Roterdamas Erasms uzrakstīja rekomendējošu priekšvārdu garīgā dēla darbam “Deklamācijas” (Declamationes quinque Syllanae, 1520). Erasmam neizdevās savam skolniekam izkārtot skolotāja vietu Burgundijas Nīderlandes monarha (Landesherr), vēlākā imperatora Karla V (Karl V) galmā, kaut arī viņš jau bija sarakstījis divus nozīmīgus darbus: “Pret pseidodialektiķiem” (In Pseudodialecticos, 1519), kurā vērsās pret sholastiku un iestājās par humānismu, un komentēto Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) darbu “Par dieva valstību” (De civitate dei, 1521). 1523. gadā H. L. Vivess tika uzaicināts docēt Alkalā de Enaresā, tomēr pieņēma kardināla Tomasa Vulzija (Thomas Wolsey) ielūgumu apmeklēt Angliju. Savukārt H. L. Vivesa dzimtajā pilsētā 1524. gada 6. septembrī noslēdzās inkvizīcijas process ar nāvessoda piespriešanu viņa tēvam un mātes līķa ekshumēšanu un sadedzināšanu.