Spāņu renesanses humānists Huans Luiss Vivess lielākoties dzīvoja un strādāja Hābsburgu Nīderlandē, kaislīgi iestājoties par jaunas Eiropas veidošanu. H. L. Vivesa filozofisko ievirzi mēdz dēvēt par kristietisko aristotelismu, savukārt viņa ētikā svarīga loma ir stoiķu filozofiskajai mācībai. H. L. Vivess pirmais iestājās par sieviešu izglītību un to pamatoja. Viņu mēdz uzskatīt par mūsdienu pedagoģijas pamatlicēju un empīriskās psiholoģijas aizsācēju. H. L. Vivess viens no pirmajiem risināja miera problemātiku Eiropas kontekstā un aizsāka sociālās aprūpes teorijas izstrādi.

H. L. Vivess piedzima konvertēto ebreju Luisa (Luis Vives Valeriola) un Blankas (Blanca March Almenara) ģimenē. Studijas viņš uzsāka nesen nodibinātajā (1499) dzimtās pilsētas universitātē (El Estudi General de València; tagad – Universitat de València), bet 1509. gadā devās uz Parīzi. Trīs gadus vēlāk H. L. Vivess pārcēlās uz Brigi, kur skoloja valensiešu tirgotāja astoņgadīgo meitu Margaritu Valjdauru (Margarita Valldaura), ar kuru 1524. gadā apprecējās. Kopš 1516. gada H. L. Vivess lielākoties uzturējās Lēvenā, kur docēja turienes augstskolā. Lēvenā viņš izglītoja arī Gijomu de Kruā (Guillaume III de Croÿ), vēlāko kardinālu un Toledo arhibīskapu. Lēvenas periodā H. L. Vivess iepazinās ar humānistu, filozofu Roterdamas Erasmu (Desiderius Erasmus Roterodamus), kuru turpmāk dēvēja par savu skolotāju un garīgo tēvu. Savukārt Roterdamas Erasms uzrakstīja rekomendējošu priekšvārdu garīgā dēla darbam “Deklamācijas” (Declamationes quinque Syllanae, 1520). Erasmam neizdevās savam skolniekam izkārtot skolotāja vietu Burgundijas Nīderlandes monarha (Landesherr), vēlākā imperatora Karla V (Karl V) galmā, kaut arī viņš jau bija sarakstījis divus nozīmīgus darbus: “Pret pseidodialektiķiem” (In Pseudodialecticos, 1519), kurā vērsās pret sholastiku un iestājās par humānismu, un komentēto Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis) darbu “Par dieva valstību” (De civitate dei, 1521). 1523. gadā H. L. Vivess tika uzaicināts docēt Alkalā de Enaresā, tomēr pieņēma kardināla Tomasa Vulzija (Thomas Wolsey) ielūgumu apmeklēt Angliju. Savukārt H. L. Vivesa dzimtajā pilsētā 1524. gada 6. septembrī noslēdzās inkvizīcijas process ar nāvessoda piespriešanu viņa tēvam un mātes līķa ekshumēšanu un sadedzināšanu.

Anglijas periodā (1523–1528) H. L. Vivess sākotnēji docēja grieķu valodu Oksfordā (Corpus Christi College), kur drīz kļuva arī par tieslietu doktoru. Anglijā H. L. Vivess iepazinās un sadraudzējās ar angļu humānistu, filozofu Tomasu Moru (Thomas More). Līdztekus Roterdamas Erasmam, T. Moram un Gijomam Bidē (Guillaume Budé) H. L. Vivess tolaik bija viens no pazīstamākajiem (ziemeļu) renesanses humānistiem. H. L. Vivess izglītoja Anglijas karaļa Henrija VIII (Henry VIII) meitu Mēriju (Mary I jeb Mary Tudor), izstrādājot viņai izglītošanas aprakstu “Par bērna mācīšanas plānu” (De ratione studii puerilis, 1523) un veltot darbu “Prāta pavadoņi” (Satellitium animi vel symbola, 1524). H. L. Vivess aktīvi iestājās par mieru, kaut arī nespēja ietekmēt valdniekus: “Par mieru starp valdniekiem” (De pace inter caesarem et Franciscum Galliarum regem, 1525) un “Par šķelšanos Eiropā un turku karu” (De Europae dissidiis et bello turcico, 1526). Gluži pretēji, viņam radās nesaskaņas ar Anglijas karali, kurš gribēja anulēt laulību ar pirmo sievu Katrīnu (Catherine of Aragon, spāņu Catalina de Aragón y Castilla). Dižciltīgās novadnieces atbalstīšana H. L. Vivesam beidzās ar apcietināšanu un piespiedu atgriešanos Brigē.

Darbā “Par kristīgo sieviešu izglītību” (De Institutione Feminae Christianae, 1523) H. L. Vivess iestājās par sieviešu tiesībām uz izglītību. Drīz šo populāro darbu pārtulkoja angliski (The Instruction of a Christian Woman, 1529) un citās Eiropas valodās. Darbu H. L. Vivess papildināja ar apcerējumu “Par vīra pienākumu” (De officio mariti, 1529), kas drīz tika pārtulkots vācu valodā (Von gebirlichem Thun und Lassen aines Ehemanns, 1544). H. L. Vivess nepieņēma protestantisko reformāciju un Vīnes aplenkšanas gadā (1529) sarakstīja darbu “Par turku pārvaldīto kristiešu dzīvi” (De conditione vitae Christianorum sub Turca), norādot, ka dažkārt kristieši rīkojas sliktāk par turkiem. Bet darbā “Par saskaņu un nesaskaņu cilvēkdzimtā” (De concordia et discordia in humano genere, 1529) H. L. Vivess atgādināja kristietisko prasību par sava pretinieka mīlēšanu (Mt. 5:44; Lk. 6:27). Kristīgā toņkārtā bija sacerēts arī H. L. Vivesa traktāts divdesmit grāmatās “Par zinībām” (De disciplinis, 1531). Briges pilsētai H. L. Vivess veltīja darbu “Par palīdzību trūcīgajiem” (De subventione pauperum, 1526). 1538. gadā tapa vēl divi svarīgi darbi: “Par dvēseli un dzīvi” (De anima et vita) un mācībgrāmata “Latīņu valodas vingrinājumi” (Latina Linguae Exercitatio).

Traktātā “Par zinībām” H. L. Vivess aplūkoja zinību (zinātņu) pagrimšanas iemeslus un reformēšanas iespējas. Enciklopēdiski izvērstajā zinātņu kritikā ir divas daļas: “Par mākslu pagrimšanas cēloņiem” (De causis corruptarum artium) un “Par zinību mācīšanu” (De tradendis disciplinis). H. L. Vivess skatīja tradicionālās brīvās mākslas: “valodiskās” (gramatiku, dialektiku, retoriku) un “matemātiskās” (aritmētiku, ģeometriju, mūziku, astronomiju), kurām pievienoja optiku (perspectiva). Viņš aplūkoja arī ētikas un tiesību pagrimuma cēloņus. Atbilstīgi šim iedalījumam tika skatītas zinību reformēšanas iespējas un minētas autoritātes, kuru darbi apgūstami skološanās procesā. Pēdējās piecās grāmatās H. L. Vivess aplūkoja visu zinātņu pamatojumu metafizikā. H. L. Vivess bija viens no retajiem humānistiem, kurš norādīja uz dabaszinātņu nozīmīgumu. Zinātnes viņa skatījumā apstiprina kristietību vai ir ceļš uz patieso gudrību. Tas apliecināts darbos “Ievads patiesajā gudrībā” (Introductio ad veram sapientiam, 1524), “Par kristīgās ticības patiesību” (De veritate fidei Christianae, 1540) un citos. Zinību attīstīšanas un apgūšanas projekts ļauj H. L. Vivesu uzskatīt par mūsdienu pedagoģijas pamatlicēju; to vēl vairāk pastiprina tas, ka viņš pirmais iestājās par sieviešu izglītību, kā arī norādīja uz skolu nepieciešamību izglītošanā.

Darbs “Par dvēseli un dzīvi” ļauj H. L. Vivesu uzskatīt par mūsdienu empīriskās psiholoģijas priekšteci. Dvēseles trīs aspekti ir gars (labā izziņa), tiecība (tiekšanās pēc izzinātā labā) un atmiņa (pašapziņas miteklis). Darba trešajā grāmatā H. L. Vivess izvērš mācību par kaislībām jeb afektiem, kas sakņojas mīlestībā vai naidā. Ētika H. L. Vivesa ieskatā ir pamatojama šajās trijās dvēseles dispozīcijās, iekārojot labo un atvairot ļauno. H. L. Vivesa pacifistiskās idejas lielākoties izvērstas tradicionālajos priekšstatos par valdniekiem, taču pirmo reizi skatītas Eiropas kontekstā. Darbu “Par palīdzību trūcīgajiem” mēdz uzskatīt par pirmo sociālpolitisko traktātu Eiropā, kas aizsāka sociālās aprūpes teoriju. H. L. Vivess norādīja, ka trūcīgo aprūpe ir ne tikai baznīcas, bet arī valsts uzdevums, turklāt tai nevis tie pilnīgi jāapgādā, bet jānodrošina iespējas novērst trūcīgumu.

Līdztekus Roterdamas Erasmam un Pjēram Ramī (Petrus Ramus) H. L. Vivess bija lasītākais autors 16. un 17. gs. Viņa darbs “Latīņu valodas vingrinājumi” šajos gadsimtos bija mācībgrāmatas standarts (16. gs. vien to izdeva vairāk nekā 50 reizes). Viņa filozofiski pedagoģiskās idejas izvērsa Jans Amoss Komenskis (Jan Amos Komenský), pie reizes piedāvājot sieviešu un vīriešu kopīgu apmācību.

No jauna H. L. Vivesa veikuma nozīmīgums tika atklāts 20. gs. Par viņu rakstījuši tādi filozofi kā Vilhelms Diltejs (Wilhelm Dilthey), Ernsts Kasīrers (Ernst Alfred Cassirer), Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset) un citi. Mūsdienās (īpaši Katalonijā) H. L. Vivesu mēdz dēvēt par spāņu Erasmu.

Valensijas Universitāte ir nosaukta H. L. Vivesa vārdā. Humānista vārdā (Xarxa Vives d’Universitats) ir nodēvēts arī augstskolu tīklojums katalāņu valodas un vēstures apguvei.