Lietuviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Lietuvā, kopš 2004. gada viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Lietuviski runā aptuveni 2,9 miljoni, t. i., 95,2 % cilvēku Lietuvā un vēl apmēram 0,6 miljoni ārpus Lietuvas (Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Anglijā, Brazīlijā, Krievijā, Īrijā, Latvijā un citur).

Mūsdienu lietuviešu valodas rakstība lielākoties ir morfonoloģiska. Tā nostiprinājusies 19. gs. beigās–20. gs. sākumā. Jau ar pirmajiem rakstiem (tie datējami ar 16. gs.) lietuviešu valodā tiek lietots latīņu alfabēts. Tas ticis papildināts un mūsdienās sastāv no 32 burtiem: 12 patskaņiem (a, ą, e, ę, ė, i, į, y, o, u, ų, ū) un 20 līdzskaņiem (b, c, č, d, f, g, h, j, k, l, m, n, p, r, s, š, t, v, z, ž). Fonēmu /x/, /ʣ/, /ʤ/ apzīmēšanai rakstos lietojamas arī burtkopas: ch, dz, dž. Fonoloģijā tiek šķirtas 14 patskaņu un 45 līdzskaņu fonēmas. Patskaņu fonēmas vienas pašas var funkcionēt kā zilbes, savukārt līdzskaņu fonēmas – nevar. Pretēji latviešu valodai, visi lietuviešu valodas līdzskaņi, izņemot j, kas vienmēr ir mīksts, var būt gan cieti, gan mīkstināti atkarībā no pozīcijas.

Lietuviešu valodā ir brīvais uzsvars – uzsvērta var būt jebkura zilbe vārdā. Uzsvars atkarīgs no morfēmu savstarpējās akcentoloģiskās vērtības. Uzsvērtas īsās zilbes var būt apzīmētas ar gravi (ˋ, piemēram, einù ʻejuʼ). Uzsvērtās garās zilbēs tiek šķirtas divas intonācijas: krītošā (ˊ, piemēram, áušti ʻdzistʼ) un kāpjošā (˜, piemēram, aũšti ʻaustʼ). Krītošā intonācija uzsvērtās garās zilbēs, kam pamatā ir ui vai diftongiskie savienojumi ar u un i (kā arī ar o un e internacionālismos), var būt apzīmēta arī ar gravi (ˋ, piemēram, gìmti ʻdzimtʼ, fòrma ‘forma’). Lietuviešu valodai raksturīga metatonija (piemēram, púodas ʻpods, katlsʼ : puõdžius ʻpodnieksʼ).

Lietuviešu valoda ir fleksīva. Literārās valodas morfoloģijā tiek šķirtas 11 vārdšķiras, kas pēc funkcijām iedalītas trīs grupās:

1) jēdzieniskās – lietvārds, īpašības vārds, skaitļa vārds, vietniekvārds, darbības vārds, apstākļa vārds. Tās ir patstāvīgas vārdšķiras. Lietuviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes, divi skaitļi, septiņi locījumi un piecas deklinācijas. Īpašības vārdiem, kas tiek saskaņoti ar lietvārdiem dzimtē, skaitlī un locījumā, ir salīdzināmās pakāpes un piemīt noteiktības kategorija. Skaitļa vārdi ir pamata vai kārtas, un tiem var būt lietvārdu, īpašības vārdu un apstākļa vārdu pazīmes. Vietniekvārdi var funkcionēt teikumā kā nomeni vai īpašības vārdi (tiem var būt arī abu vārdšķiru pazīmes) un ir saskaņoti ar lietvārdiem. Darbības vārdiem ir divas kārtas, trīs izteiksmes, četri laiki, divi skaitļi un trīs personas, tomēr šīs kategorijas neattiecas uz visiem darbības vārdiem. Darbības vārdiem tiek šķirtas trīs konjugācijas tagadnē un divas pagātnē. Apstākļa vārdi nav lokāmi, taču vairākums tiek gradēti. Īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem, divdabjiem un vietniekvārdiem sastopamas arī nekatrās dzimtes formas, skaitļa vārdiem un vietniekvārdiem saglabājusies divskaitļa forma;

2) funkcionālās – partikula, prievārds, saiklis. Tās ir nepatstāvīgas vārdšķiras. Prievārdi pārvalda vienu un to pašu locījumu neatkarīgi no skaitļa, kādā ir prievārda konstrukcijas atkarīgais komponents;

3) ekspresīvās – izsauksmes vārds un skaņu atdarinājuma interjekcija (lietuviešu ištiktùkas). Tās reizē ir gan nepatstāvīgas, gan patstāvīgas – tās vienas pašas var veidot teikumu, piemēram, Kaukšt! (‘Klakš!’).

Lietuviešu valoda vislabāk no dzīvajām indoeiropiešu valodām ir saglabājusi sintētisko teikuma uzbūvi. Vārdu secība ir samērā brīva (iespējamas visas t. s. SVO kombinācijas), tomēr literārajā valodā ir tieksme teikuma priekšmetu novietot pirms izteicēja, kas ieņem svarīgāko vietu neitrālā teikumā.

Leksikā saglabājušies veci indoeiropiešu cilmes vārdi. Tie veido lielāko leksikas daļu. Aizguvumu slānī visvairāk ir no slāvu, krietni mazāk – no ģermāņu un somugru valodām aizgūtās leksikas.

Lietuviešu valodai ir divi dialekti, kas tiek nošķirti pēc uzsvērta un neuzsvērta divskaņa uo un ie izrunas: aukštaiši (Lietuvas dienvidu un austrumu daļā) – saglabā uzsvērtos uo un ie vārda celmā, savukārt žemaiši (rietumu daļā) – neuzsvērtos un uzsvērtos uo un ie izrunā dažādi. Katrs dialekts pēc dažādām pazīmēm iedalīts trīs izloksnēs, savukārt izloksnes dalītas vēl sīkāk.

Lietuviešu literārās valodas normēšanas process bijis samērā garš – literārā valoda nostabilizējusies 20. gs. pirmajā pusē. Lietuviešu valoda ilgu laiku lietota kā sarunvaloda, rakstīto tekstu parādīšanās saistāma ar kristietības ievešanu (apmēram 13. gs.). Pirmie saglabājušies rokraksti datēti ar 16. gs. sākumu, bet literārā valoda sākusi veidoties 16. gs. vidū. 1547. gadā iespiesta pirmā grāmata lietuviešu valodā – Martīna Mažvīda (Martynas Mažvydas) katķisms. Aptuveni ap 1620. gadu izdota pirmā lietuviešu valodas vārdnīca, 1653. gadā – pirmā lietuviešu valodas gramatika. Lietuviešu rakstu valoda nav bijusi viengabalaina – sākotnēji radušies trīs rakstu valodas varianti: austrumu, vidus un rietumu variants. Tie paralēli pastāvējuši līdz 18. gs. beigām. 19. gs. pirmajā pusē aktīvi, bet nesekmīgi meklēta kopvaloda, mēģināts arī rakstīt, kombinējot izlokšņu valodu. 19. gs. otrajā pusē, kad kopvaloda kļuva nepieciešama (radās domas par periodiku), rakstu valoda sākusi veidoties uz rietumaukštaišu dienvidizlokšņu pamata, ko nostiprināja 1901. gadā Petra Krjaušaiša (Petras Kriaušaitis, īstajā vārdā Jons Jablonskis) un vēlāk, 1922. gadā, Jona Jablonska (Jonas Jablonskis) gramatika. Kaut arī Lietuvā pastāvēja drukas (latīņu burtiem) aizliegums (1864–1904), 1883. gada aprīlī Mazajā Lietuvā iznāca pirmais lietuviešu laikraksts Aušra, kam bija nozīmīga loma literārās valodas izveidē. Liels ieguldījums mūsdienu lietuviešu literārās valodas veidošanā ir J. Jablonskim, kas šiem jautājumiem veltījis vairākas publikācijas. Lietuviešu valoda joprojām aktīvi tiek kopta un normēta – kopš 1990. gada darbojas Valsts lietuviešu valodas komisija (Valstybinė lietuvių kalbos komisija, VLKK) un Valsts valodas inspekcija (Valstybinė kalbos inspekcija).