Neraugoties uz dievturības adeptu pretenzijām to uzlūkot par senās baltu (arī indoeiropiešu, pirmskristīgās) reliģijas atjaunojumu, tā uzskatāma par jaunradītu tradīciju, kuras tapšanas vēsture, nozīmīgākās personas, mācība, rituālā prakse un apsolījumi ir labi zināmi, tā tiek pilnveidota un apcerēta. Dievturības agrīnā intelektuālā koncepcija radīta un attīstīta radošu personību (galvenokārt literātu, mākslinieku, mūziķu) vidē, meklējot un izstrādājot kristietībai alternatīvu reliģiju, kas kalpotu par latviešu tautas un latviskās kultūras turpmāku pastāvēšanas pamatu. Starpkaru perioda aktīvākie dievturi un tiem simpatizējoši intelektuāļi bija Kārlis Marovskis-Bregžis, Ernests Brastiņš, Voldemārs Reiznieks, Viktors Eglītis, Valdemārs Dambergs, Alfons Francis, Alfrēds Goba, Juris Kosa, Alfrēds Kvālis, Jēkabs Jansons-Saiva, Jānis Norvilis, Artūrs Salaks, Apsesdēls, Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš, Jānis Sārts, Jānis Veselis, Jānis Medenis, Vilis Cedriņš, Jānis Sudmalis, Eduards Paeglis, Hilda Vīka, Kārlis Sūniņš, Jēkabs Strazdiņš, Jānis Zaikovs un citi.

Dievturu stratēģiskais mērķis bija latviešu dievestības (reliģijas) atzīšana par Latvijas valsts reliģiju un ietvēra vispārēju latviešu tautas un kultūras attīstības programmu, tomēr sabiedrībā dievturu idejas neguva atsaucību. Pret dievturību asi vērsās kristīgās baznīcas. 

26.07.1926. Latvijas Republikas Garīgo lietu pārvaldē tika reģistrēta reliģiskā organizācija Latviešu dievturu draudze. E. Brastiņa vadītā Latvijas Dievturu sadraudze, kas turpmāk reprezentēja dievturību, tika reģistrēta 07.10.1927. (1929. gadā pārreģistrēta par organizāciju Latviešu dievturu sadraudze, apvienojot trīs Rīgas, kā arī Valmieras, Jelgavas un Liepājas draudzes).

Par kustības neapstrīdamu un harismātisku līderi (dižvadoni) kļuva E. Brastiņš, kura darbība izpaudusies vairākos virzienos. Viens no nozīmīgākajiem ir Latvijas pilskalnu apsekošana un aprakstīšana. Šo pētījumu rezultāti publicēti izdevumā “Latvijas pilskalni” četrās grāmatās (1923–1930). Ar dievturību saistīti pētījumi aptver E. Brastiņa programmatoriskos darbus un publicistiku (“Latviešu dievturības atjaunojums”, 1925; “Latvija, viņas dzīve un kultūra”, 1931; “Dievturu Cerokslis jeb teoforu katķisms”, 1932; “Latviskās Latvijas labad”, 1935; “Tautības mācība”, “Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”, abas 1936. gadā; “Samulsuma pārspēšana”, 1938).

Latviešu dievturu sadraudzes darbība tika pārtraukta 1940. gada vidū, kad Latvijas Republiku (LR) okupēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēks. E. Brastiņš tika arestēts, un pēc vairākiem formāliem tiesas procesiem viņam tika izpildīts nāvessods.

Pēc Otrā pasaules kara jau 20. gs. 40. gadu otrajā pusē dievturi atsāka darbību Vācijā un Lielbritānijā. Sākot ar 20. gs. 50. gadiem, daudz aktīvāk un organizētāk dievturība turpinājās Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). 1956. gadā trimdas dievturi atsāka žurnāla “Labietis” izdošanu (četri numuri, 1946–47), kurā regulāri tika publicēti nozīmīgi raksti par latviešu kultūru un vēsturi, literatūru, etnogrāfiju un folkloru, atmiņas par ievērojamiem dievturiem un dievturu darbības hronika. 1971. gadā ASV tika reģistrēta latviešu reliģiskā organizācija Latvju dievturu sadraudze, ko veido draudzes un puduri. 1979. gadā sākās dievturu kopīgas pulcēšanās vietas “Dievsētas” izveidošana pie Tomas pilsētas Viskonsinā (ASV). Trimdas dievturības garīgā dvēsele bija E. Brastiņa brālis Arvīds Brastiņš. Viņš sagatavojis pētījumus par tautasdziesmu Māru un Sauli (“Māte Māra”, 1967; “Saules teiksma”, 1977). A. Brastiņa darbu turpinājuši Māra Grīna un Marģers Grīns (“Latviešu gads, gadskārta un godi”, 1992; “Latviešu senā dievestība un tās atjaunojums – dievturība”, 1998; “Mēs esam”, 2001). Liela nozīme dievturības uzturēšanā trimdā bijusi rotkalim Kārlim Grencionam. Dievturība ārpus Latvijas ir labvēlīgi rosinājusi interesi par latviešu kultūru un valodu, tautas deju un mūziku, tradicionālo amatniecību, mākslu un literatūru, uzturējusi latvisku izglītības programmu un seno latviešu ieražas.

Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) dievturība kā reliģiska sistēma nepastāvēja, atklāti netika attīstīta tās mācība vai rituālā prakse. Dievturības atdzimšana sākās 20. gs. 80. gadu otrajā pusē, kad kultūras amatierisma, folkloras kustības, vēstures interesentu u. tml. vidū atsevišķi grupu līderi un dalībnieki pakāpeniski iesaistījās dievturības ideju apzināšanā un popularizēšanā. Latvijā dievturu darbības atjaunošana oficiāli reģistrēta 18.04.1990. Par atjaunotās Latvijas dievturu sadraudzes dižvadoni kļuva keramiķis Eduards Detlavs. 20. gs. 90. gados liela ietekme bija trimdas dievturu draudžu līderiem un dalībniekiem. 2018. gadā Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadonis ir Andrejs Broks. Goda dižvadonis un Vecajo padomes priekšsēdis ir mākslinieks Valdis Celms. Viņš devis nozīmīgu ieguldījumu senās dievestības izpētē, ievērojami izvērsis agrīnās dievturības idejas (“Latvju raksts un zīmes. Baltu pasaules modelis. Uzbūve. Tēli. Simbolika”, 2008; “Baltu dievestības pamati”, latviešu un lietuviešu valodā, 2016).

2018. gadā Latvijas Dievturu sadraudzi veido valde un astoņas saimes (Ausekļa, Dainu līga, Pērkona, Rāmavas, visas – Rīga), Daugavas (Klintaine), Beverīnas (Valmiera), Rūsiņa (Sigulda) un Svētes dievturu draudze (Jelgava). Mūsdienās vērojams, ka, reģistrējot uzspiesto un ar kristietību cieši saistīto jēdzienu “draudze”, to aizvieto ar apzīmējumu “saime”. Latvijā atjaunotās dievturu kustības vēsturē bijušas vēl vairākas saimes, kas ir mazaktīvas, pārtraukušas savu darbību vai arī ir neatkarīgas (Austra, Burtnieks, Tālava, Madara, Dižozols, Bramaņi, Māras loks, Viesturs, Sidrabene). Aptuvenais dievturu reliģiskās organizācijās reģistrēto biedru skaits dažādos laikos svārstās no 600 līdz 800.

Dievturības kodols ir senās latviešu reliģijas jeb “tēvutēvu garīgā mantojuma” atjaunojuma koncepcija. Dievturībā nav reliģiskās atklāsmes jeb pravietojuma idejas. Tā tiek interpretēta kā 13. gs. sākumā latviešu vidū svešās un uzspiestās kristietības iespaidā nomākto reliģisko priekšstatu rekonstrukcija. Dievturu doktrīnas centrā ir monoteisma ideja.

Par augstāko būtni tiek uzskatīts Dievs (Dieviņš). Dievs tiek aprakstīts kā mūžīgs kosmiskās kārtības, likumu un likteņu noteicējs, cilvēku palīgs, gudru padomu un dzīves ziņas devējs. Dievietes Māra un Laima doktrīnas aprakstos tiek atzītas par Dieva “izpausmju veidiem”, kas simbolizē atsevišķus Dieva enerģētiskos aspektus. Dieviete Māra tiek uzskatīta par Dieva izpausmi materiālajā pasaulē jeb redzamo dabu. Dievietes Laimas funkcijas ir cilvēku likteņa lemšana un kosmosā iedibinātās Dieva kārtības pārzināšana. Dieva, Māras un Laimas ikdienas svētrūpes izpaužas ar lūgšanu (reliģiskā pārdzīvojuma izjušana, tuvošanās dievišķajam), daudzināšanu (Dieva, Māras un Laimas, arī zemes, tautas, valodas, tautasdziesmu, tikumu, vēsturisku notikumu u. tml. godāšana, pieminēšana), ziedošanu (dāvana dievībai) un zintēšanu (maģisks priekšstats, ka noteiktas domas, darbības rada līdzīgas domas, darbības). Dievturībā nav grēka jēdziena un lūgšanas kristīgajā izpratnē. To aizvieto daudzinājumi un individuāla Dieva uzrunāšana vai izjušana (teofānija), parasti kā dabas iespaids vai dievības klātbūtnes vīzija un tikumiskā vai skaistā pārdzīvojums.

Dievturu antropoloģiskajos uzskatos cilvēku veido augums, dvēsele un velis. Pēc cilvēka nāves augums nonāk zemē un dievietes Māras pārziņā, dvēsele dodas pie Dieva, bet velis – uz veļu valsti jeb viņsauli. Velis nodrošina saikni ar senčiem, no viņiem mantoto dzīves gudrību un tradīcijām, nozīmīga ir šīs saiknes cikliskā atjaunojuma ideja dievainēs jeb veļu laikā. Cilvēka sociālo aspektu izpratnē dievturībā nozīmīgs ir tikuma jēdziens. No E. Brastiņa mantotie paštikumi (esi gudrs, darbīgs, daiļš un priecīgs) un ļaužtikumi (esi mīļš, saderīgs, devīgs un taisnīgs) mūsdienās izvērsti un formulēti ētikas pamatnormās: labestība, gods, rātnums un tikumība. Katrai no pamatnormām ir negatīvs pretstats, to pārvarēšana un izskaušana ir nozīmīga personības pilnveidošanās rīcība, ko apzīmē ar krietnuma kategoriju.

Dievturības rituālajā praksē nozīmīgākie ir ģimenes (dzimtas, saimes) godi – krustabas, vedības (līdzināšana) un bedības – un astoņas gadskārtas (Meteņi, Lielā diena, Ūsiņi, Jāņi, Māras diena, Apjumības, Mārtiņi, Ziemas svētki).

Neeksistē vienota rituāla veikšanas kārtība, vērojamas individuālas prakses un tradīcijas, vienojošais ir struktūras un saturiskā piepildījuma avoti: latviešu tautasdziesmas, ticējumi, paražas, literāri darbi, etnogrāfiskais materiāls un vēstures liecības. Dievturu rituālu veic draudžu (saimju) vadītāji vai aktīvākie un cienījamākie dalībnieki, nozīmīgākais nosacījums – pārzināt seno svēto mantojumu, latviskās ieražas. Rituāli norisinās telpās vai ārpus tām – pagalmā, zem ozola, pie akmens, avota, kādā dzimtas izveidotā svētvietā, senā pilskalnā u. tml. Rituāla dalībnieki var būt tērpti etnogrāfiska stila drēbēs vai vismaz gaišās linu drēbēs, var būt tautiski elementi, piemēram, sudraba sakta, Nameja gredzens, piekariņi – ornamenta zīmes, dzintara krelles u. tml. Viens no nozīmīgākajiem rituāla elementiem ir reliģiskās mūzikas instruments kokle, tautasdziesmu dziedāšana, tautas deju dejošana, rotaļas un kopīga sanestā ēdiena (pīrāgi, siers, maize, zirņi u. tml.) baudīšana. Dievturu grupās ir arī ticības apliecinājuma formulas un teksti, iekļaujot Dieva, Māras un Laimas pieminējumu jeb daudzinājumu, ar kuriem sasveicinās un atvadās, ievada un noslēdz rituālus (piemēram, Dievspalīdz!). Tiek lietoti vārdi ar arhaisku vai etnogrāfisku nokrāsu, nozīmīgs ir specifisku dievturu reliģisko terminu (“daudzinājums”, “vīkšejs”, “līdzināšana”, “zintēšana”, “svētrūpe”, “paštikums”, “ļaužtikums”, “savietis” u. c.) lietojums.

Dievturības idejas tika popularizētas žurnālos “Dievturu Vēstnesis” (1928–1929) un “Labietis” (1931–1940).