Apvienotās Karalistes premjerministrs un Konservatīvās partijas līderis (1955–1957), ilglaicīgs Lielbritānijas ārlietu ministrs (1935–1938, 1940–1945, 1951–1955).

Entonija Īdena tēvs bija baronets Viljams Mortons Īdens (William Morton Eden), māte Sibila Īdena (Sybil Eden), dzimusi Greja (Grey). E. Īdens mācījās Ītonas koledžā (Eton Colledge). Pirmā pasaules kara laikā cīnījās Rietumu frontē (1915–1919), sasniedzot kapteiņa dienesta pakāpi; komandējis karaspēka vienības, bijis štāba virsnieks. E. Īdens karā zaudēja divus brāļus. Pēc kara studēja persiešu un arābu valodu Oksfordas Universitātes Kraistčērčas koledžā (Christ Church, University of Oxford). Studējot interesējās par mākslu un teātri, bija vairāku biedrību aktīvs biedrs.

E. Īdens kopš jaunības interesējās par politiskajiem procesiem, bija Konservatīvās partijas biedrs, parlamenta deputāts (1923–1957).

Ieņēma dažādus ministra amatus 20. gs. 30. gados: ārlietu ministra vietnieks (Parliamentary Under-Secretary of State for Foreign Affairs, 1931–1934), lords zīmogglabātājs (Lord Privy Seal, 1934–1935) ar uzdevumu pievērsties ārpolitikai, ministrs Tautu Savienības jautājumos (Minister for League of Nations Affairs, 1935). Nozīmīgākais E. Īdena amats pirmskara periodā bija ārlietu ministrs (Secretary of State for Foreign Affairs, 1935–1938). Tas sakrita ar Vācijas draudu pieaugumu un britu nomierināšanas politikas (appeasement policy) periodu, kas paredzēja piekāpšanos Vācijai. E. Īdenu satrauca arī augošie Japānas draudi britu kolonijām Klusajā okeānā. Kā Pirmā pasaules kara dalībnieks E. Īdens bija pret karu. Notika Vācijas militārā potenciāla atjaunošana, Itālijas iebrukums Etiopijā (1935), Vācija ieveda savu karaspēku demilitarizētājā Reinas zonā (1936), pārkāpjot Versaļas miera līgumu un Lokarno līgumus. E. Īdens atkāpās no amata, protestējot pret Nevila Čemberlena (Neville Chamberlain) valdības centieniem uzlabot attiecības ar fašistisko Itāliju un kādu laiku bija partijas iekšējā opozīcijā. E. Īdens atgriezās valdībā, ieņemot domīniju lietu ministra amatu (Secretary of State for Dominion Affairs, 1939–1940).

Pēc N. Čemberlena demisijas no premjera amata 05.1940. E. Īdens tika aicināts Vinstona Čērčila (Winston Churchill) valdībā. Pēc īslaicīgas pozīcijas kara ministra amatā (Secretary of War, 1940) atgriezās ārlietu ministra amatā (1940–1945). E. Īdens bija viens no uzticamākajiem un svarīgākajiem V. Čērčila līdzgaitniekiem, tomēr galveno lomu ārpolitikas veidošanā ieņēma V. Čērčils. E. Īdens veda sarunas ar Josifu Staļinu (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) par kara norisi, tai skaitā par Baltijas valstu likteni 12.1941. Maskavā, atsakoties atzīt Baltijas valstu aneksiju. Piedalījies t. s. “Lielā trijnieka” konferencēs un V. Čērčila konferencēs ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidentu Frenklinu Rūzveltu (Franklin Delano Roosevelt).

1945. gadā Konservatīvā partija cieta sakāvi parlamenta vēlēšanās un nokļuva opozīcijā. E. Īdens šai laikā bija V. Čērčila kā partijas līdera vietnieks, nostiprinot kompetenci iekšpolitikas jautājumos. Nepiepildījās E. Īdena cerības uz V. Čērčila atkāpšanos viņa labā. 1951. gadā konservatīvajiem atgriežoties pie varas, E. Īdens ieņēma premjerministra vietnieka un ārlietu ministra amatu V. Čērčila valdībā. Laikā, kad pasliktinājās V. Čērčila veselība un darbaspējas, E. Īdens bija neoficiāls premjerministra amata mantinieks.

Britu ārpolitikā šajā laikā nozīmīgi bija Aukstā kara procesi, tika apspriests, bet netika atrisināts sašķeltās Vācijas jautājums. Lielbritānija turpināja piedalīties Korejas karā, kas 07.1953. noslēdzās ar pamieru. Pēc J. Staļina nāves 05.03.1953. starptautisko attiecību situācija kopumā sāka uzlaboties. Lielbritānija piedalījās lielvalstu Ženēvas konferencē 26.04.–20.07.1954., kas noslēdzās ar demarkācijas līnijas izveidi starp komunistisko Ziemeļvjetnamu un Rietumiem labvēlīgo Dienvidvjetnamu.

Lielbritānija bija uzticams Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) partneris, piedalījās Rietumeiropas Savienības (Western European Union) izveidē. 1954. gada rudenī E. Īdens piedalījās Londonas un Parīzes konferencēs, kur pieņēma lēmumu par Rietumeiropas Savienības izveidi un atbalstīja Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) okupācijas izbeigšanu un VFR uzņemšanu NATO 05.1955.

Eiropas integrācijas procesā Lielbritānija bija labvēlīga Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (European Coal and Steel Community, EOTK) izveidei, bet nepiedalījās kā dalībvalsts. Lielbritānija bija pirmā valsts, kas 1954. gadā parakstīja Asociācijas līgumu ar EOTK, un to uzskata par pirmo asociācijas līgumu mūsdienu Eiropas Savienības vēsturē.

04.1955. V. Čērčils atkāpās no amata un E. Īdens tika iecelts par premjerministru. Viņš lūdza karalieni Elizabeti II (Elizabeth II) izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas 05.1955., kurās Konservatīvā partija uzvarēja. Iekšpolitikā viņa valdības laikā turpinājās leiboristu pēc kara uzsāktais sociālo reformu kurss.

Attīstoties dialogam ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), E. Īdens 18.07.1955. piedalījās četru lielvalstu Ženēvas samitā ar ASV prezidentu Dvaitu Eizenhaueru (Dwight David Eisenhower), Francijas premjerministru Edgaru Foru (Edgar Faure) un PSRS līderi Ņikitu Hruščovu (Никита Сергеевич Хрущёв), kas bija pirmā šo lielvalstu tikšanās augstākajā līmenī kopš Potsdamas konferences 1945. gadā.

E. Īdena karjeru sagrāva neveiksmīgā Suecas krīze. Pēc tam, kad 07.1956. Ēģiptes prezidents Gamals Abdels Nasers (Gamal Abdel Nasser) paziņoja par Suecas kanāla kompānijas nacionalizāciju un Ēģiptes armija ieņēma Suecas kanālu, E. Īdens bija apņēmības pilns atgūt kontroli pār kanālu un panākt G. A. Nasera režīma krišanu. 1956. gadā Izraēlas un Ēģiptes kara laikā Lielbritānijas un Francijas armija izcēla desantu Suecas kanāla teritorijā. Operācija bija politiska neveiksme, pret to iebilda gan ASV, gan PSRS. PSRS pat draudēja lietot kodolieročus pret Lielbritāniju un Franciju. Pēc šīs neveiksmes E. Īdens bija spiests demisionēt 01.1957.

Pēc politiskās karjeras beigām E. Īdens pameta parlamenta apakšpalātu un pēc grāfa titula piešķiršanas (1961) kļuva par Lordu palātas locekli. Tomēr ar politiskiem paziņojumiem viņš uzstājās reti. E. Īdens uzrakstīja atmiņas un nopirka muižu Alvedistonā. Kādu laiku, kamēr veselība to atļāva, viņš nodarbojās ar liellopu audzēšanu.

Izsmalcinātā britu aristokrāta E. Īdena karjera kopš Otrā pasaules kara sākuma norisinājās V. Čērčila grandiozajā ēnā, un viņš kļuva par premjeru pārāk vēlu. E. Īdena karjera ironiski beidzās kļūdu dēļ viņa lielākās ekspertīzes laukā – ārpolitikā.

E. Īdens par varonību Pirmajā pasaules karā 1917. gadā apbalvots ar Militārā krusta ordeni. 1954. gadā apbalvots ar Bikšu Lentas ordeni, kas vienlaikus nozīmē bruņinieka titulu (Sir). E. Īdenam 1961. gadā tika piešķirti mantojami aristokrāta tituli: Eivonas grāfs (Earl of Avon) un vikonts Īdens (viscount Eden).

E. Īdens kā viens no varoņiem attēlots Džo Raita (Joe Wright) spēlfilmā “Tumšākā stunda” (Darkest Hour, 2017), kas vēsta par kritiskajiem notikumiem 1940. gadā. E. Īdens kā premjers attēlots kompānijas Netflix seriālā “Kronis” (The Crown, 2016–2023), kas veltīts karalienes Elizabetes II valdīšanai. E. Īdens attēlots Maikla Dārlova (Michael Darlow) televīzijas filmā “Sueca” (Suez, 1956), kas veltīta Suecas krīzei.