Apvienotās Karalistes premjerministrs pēc Otrā pasaules kara (1945–1951), Leiboristu partijas līderis (1935–1955). Klementa Etlija loma valsts vēsturē saistās ar plaša problēmu loka risināšanu pēc Otrā pasaules kara, nozīmīgu sociālo reformu programmu, britu koloniālās impērijas sabrukuma sākumu.

K. Etlija tēvs Henrijs Etlijs (Henry Atlee) bija turīgs jurists, māte Ellena Etlija, dzimusi Vatsone (Ellen Bravery Watson). Mācījies Heiliberijas koledžā (Haileybury and Imperial Service College). Studējis vēsturi Oksfordas Universitātes koledžā (University College Oxford, 1901–1904). Pēc studijām sācis interesēties par leiboristu un sociāldemokrātiskām idejām un darboties šāda rakstura organizācijās, pievērsies politikai lokālā līmenī. Ieguvis pārliecību, ka sociālo problēmu risināšanai nepieciešama valsts loma.

Bijis virsnieks un karojis dažādās Pirmā pasaules kara frontēs Eiropā, Turcijā un Vidējos Austrumos. 1919. gadā ievēlēts par nabadzīgā Londonas Stepnijas rajona mēru, būdams amatā centās atbalstīt trūcīgos rajona iedzīvotājus. K. Etlijs aizstāvēja sociālās reformas un nepieciešamību nodrošināt labākus dzīves apstākļus zemākajiem slāņiem. 1922. gadā ievēlēts par parlamenta deputātu no Stepnijas rajona. 1930. gadā īslaicīgi ieņēma ministru amatus leiboristu valdībā. Pēc partijas šķelšanās 1931. gadā palika kopā ar leiboristu partijas galveno daļu, kas palika opozīcijā nacionālleiboristu (National Labour) vadītajai Ramzeja Makdonalda (James Ramsay MacDonald) nacionālajai valdībai. Partija pārlaida 30. gadus dziļā opozīcijā, ciešot smagus zaudējumus 1931. un 1935. gada parlamenta vēlēšanās. 1932. gadā K. Etlijs kļuva par Leiboristu partijas līdera vietnieku un par partijas līderi 1935. gadā. Viņa vadībā partija 1935. gada vēlēšanās daļēji atguvās no smagās sakāves 1931. gadā, palielinot mandātu skaitu no 50 uz 152.

Leiboristu partija un K. Etlijs 30. gados iestājās pret militārismu, pret bruņošanās programmām, aicināja uz vispārēju mieru uz jauniem principiem balstītā pasaulē. Pēc Minhenes vienošanās 1938. gadā leiboristu partija tomēr nosodīja mazas valsts upurēšanu lielai diktatoriskai valstij.

Pēc Vinstona Čērčila (Winston Churchill) iecelšanas par premjerministru 05.1940. leiboristi piekrita piedalīties valdībā. K. Etlijs kļuva par t. s. Kara kabineta dalībnieku (War cabinet), kas pieņēma svarīgākos lēmumus dažu personu sastāvā. K. Etlijs ieņēma nominālus amatus kā lords zīmogglabātājs (Lord Keeper of the Privy Seal, 1940–1942), domīniju lietu ministrs (Secretary of State or Dominion Affairs, 1942–1943), Slepenās padomes prezidents (Lord President of the Council, 1943–1945), bet faktiski pildīja premjerministra vietnieka funkcijas, atbildēdams par valsts ekonomisko un sociālo problēmu risināšanu. Šajā amatā viņš lielākoties palika V. Čērčila ēnā, bet ieguva pēckara reformām nepieciešamo pieredzi.

Problēmu apjoms, ko apzīmē ar nosaukumu “iekšējā fronte” (angļu home front, vācu Heimatfront), kara apstākļos bija bezprecedenta: tas ietvēra ekonomikas mobilizāciju karam, kara finansēšanas problēmas ar aizņēmumiem un nodokļiem, pārtikas deficītu, darbaspēka trūkuma problēmas, bombardēšanu seku pārvarēšanu, sociālās vienlīdzības problēmas, piemēram, bērnu nodrošināšanu ar pārtiku skolās.

05.07.1945. vēlēšanās leiboristu partija parlamentā ieguva 393 vietas no 640. Pēc ilggadējas konservatīvo valdīšanas partija spēja pārliecināt britu vēlētājus par spēju īstenot nepieciešamās iekšpolitiskās, galvenokārt sociālās un ekonomiskās, izmaiņas. Karalis Džordžs VI (George VI) 26.07.1945. uzdeva K. Etlijam izveidot valdību. Lielbritānija bija lielu problēmu priekšā. Tai bija lieli parādi, bija nepieciešami jauni kredīti un finanšu atbalsts attīstībai un problēmu risināšanai. Par galveno atbalstītāju kļuva Amerikas Savienotās Valstis (ASV), kas sniedza palīdzību aizdevumu veidā un Māršala plāna rezultātā. Valsts ārējo tirdzniecību un apgādi negatīvi ietekmēja kara laikā zaudētie tirdzniecības flotes kuģi. Valdīja energoresursu, plaša patēriņa preču un pārtikas deficīts.

Valdības darbības virzieni ietvēra plašas nacionalizācijas, sociālās reformas un valsts teritoriālo attīstību. Kā leiboristu svarīgāko reformu parasti min Nacionālā veselības dienesta (National Health Service, 1948) izveidi, nodrošinot garantētus bezmaksas veselības pakalpojumus iedzīvotājiem. Ar Sociālās nodrošināšanas likumu (National Insurance Act, 1946) tika radīta sociālās nodrošināšanas sistēma, kas pieprasīja strādājošo regulāras iemaksas, bet nodrošināja atbalstu bezdarba, darbinieka slimības gadījumā un pēcdzemdību pabalstu sievietēm. Nacionālais atbalsta likums (National Assistance Act, 1948) paredzēja atbalstu trūcīgajiem un strādāt nespējīgajiem.

Leiboristu valdība īstenoja plašu nacionalizācijas politiku. 1946. gadā tika nacionalizēta Anglijas Banka (Bank of England), izmaksājot akcionāriem kompensācijas. Tika nacionalizēta arī nacionālā akmeņogļu ieguves industrija. 1947. gadā tika nacionalizēta elektrības piegādes sistēma. 1948. gadā nacionalizēja lielākās dzelzceļa kompānijas, apvienojot tās vienotā Britu dzelzceļā (British Rail), bet nacionalizācija skāra arī citus transporta veidus.

Londonas metropoles pārapdzīvotība un karā sagrauto namu problēma rosināja pieņemt Jauno pilsētu likumu (New towns acti 1946), kas paredzēja veidot jaunas pilsētas ap Londonu, kur izvietot Londonas iedzīvotājus, risinot kara laikā sagrauto mājokļu un pārapdzīvotības problēmu.

Pēc Otrā pasaules kara kļuva skaidrs, ka Lielbritānijas loma pasaulē mazināsies. Lielbritānija un Rietumeiropa kopumā nespēja būt trešais spēks starp divām superlielvalstīm – ASV un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS). Lielbritānijas lūgums 1947. gada ziemā ASV palīdzēt cīņā pret Grieķijas komunistu nemierniekiem kļuva par vienu no Trūmena doktrīnas un ASV globālās lomas pieauguma pamatiem. K. Etlija valdība atbalstīja nozīmīgu starptautisku organizāciju dibināšanu. Tā bija viena no Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO, 1949) izveidošanas arhitektēm un bija starp tās pirmajām dalībvalstīm.

1949. gadā Londonā desmit valstis parakstīja Eiropas Padomes (Council of Europe) statūtus, cenšoties nodrošināt miera un cilvēktiesību attīstību. K. Etlija valdība jau 1945. gadā uzsāka no ASV neatkarīgu kodolieroču attīstības programmu, kas noveda pie pirmā kodolizmēģinājuma 1952. gadā.

Leiboristu varas periodā sākās britu koloniālās impērijas sabrukuma process. Ar Indijas neatkarības likumu (Indian Independence Act, 1947) Indijai un Pakistānai 15.08.1947. tika piešķirta neatkarība, neatkarību ieguva arī Ceilona (Šrilanka, 1948) un Birma (Mjanma, 1948). Nespējot risināt Palestīnas problēmas, Lielbritānija atteicās no britu pārvaldes mandāta Palestīnā, un 14.05.1948. tika pasludināta Izraēlas valsts.

06.1950. sākoties Korejas karam (1950–1953), leiboristu valdība zem Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations, UN) karogiem nosūtīja britu spēkus karot ar Ziemeļkorejas un vēlāk arī Ķīnas Tautas Republikas armiju. Lielbritānija šajā karā bija nozīmīgs ASV sabiedrotais.

1950. gada vēlēšanās leiboristi ieguva nepārliecinošu vairākumu un 10.1951. izsludināja jaunas vēlēšanas, kurās cieta sakāvi. K. Etlijs kļuva par opozīcijas līderi līdz 1955. gadam, kad pameta partijas vadītāja amatu.

Pēc aiziešanas no aktīvās politikas K. Etlijs darbojās Lordu palātā, izsakot viedokli par atsevišķiem politikas jautājumiem.

Kopumā daudzi uzskatīja, ka K. Etlijs ir nepārliecinoša viduvējība, tomēr viņa sasniegumi ir ievērojami un atstātais mantojums – iespaidīgs. K. Etlijs bija viens no ietekmīgākajiem leiboristu politiķiem. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā izveidojās pēckara konsenss, kam piekrita abas vadošās partijas un kas bija vērsts uz labklājības valsti, veselības un izglītības reformām, valsts regulējošo lomu ekonomikā.

K. Etlijam 1955. gadā tika piešķirti mantojami aristokrāta tituli: grāfs Etlijs (Earl Atlee) un vikonts Prestvuds (Viscount Prestwood).

K. Etlijs saņēmis medaļas par dalību Pirmajā pasaules karā, vēlākie apbalvojumi K. Etlijam ir Goda Kompanjona ordenis, Nopelnu ordenis un Bikšu Lentas ordenis. K. Etlijam piešķirti goda doktora grādi daudzās Lielbritānijas universitātēs, ieskaitot Oksfordas Universitāti un Kembridžas Universitāti (University of Cambridge).

K. Etlijs kā valdības loceklis kara laikā un nākamais premjers attēlots V. Čērčilam veltītajā Tadeusa O’Salivana (Thaddeus O’Sullivan) biogrāfiskajā filmā “Vētrā” (Into the Storm, 2009). K. Etlijs kā premjers attēlots kompānijas Netflix seriālā “Kronis”, (The Crown, 2016–2023), kas veltīts karalienes Elizabetes II (Elizabeth II) valdīšanai.

1988. gadā Londonā pie Karalienes Mērijas Universitātes (Queen Mary University of London) tika uzstādīta K. Etlija bronzas statuja.

Bieži tiek citēta paša K. Etlija četrrinde (limerick) par sevi, kurā viņš raksta, ka daudzi neuzskatīja viņu par perspektīvu un gudru, bet viņš kļuva par premjeru un ieguva grāfa titulu un augstākos ordeņus.