Gustavo Gutjerress bija Peru katoļu teologs un dominikāņu priesteris, viens no atbrīvošanās teoloģijas pamatlicējiem. 

G. Gutjerress slimības dēļ bērnību pavadīja ratiņkrēslā. Vēlāk viņš rakstīja, kas tas ietekmējis viņa reliģiskos uzskatus un motivējis augstu vērtēt ģimeni un draugus. Viņš dzīvoja Baranko un mācījās turienes Senluisas koledžā (Colegio San Luis). Sākumā G. Gutjerress studēja medicīnu Svētā Marka Nacionālajā universitātē (Universidad Nacional Mayor de San Marcos) Limā, jo vēlējās kļūt par psihiatru. Šajā laikā viņš iesaistījās starptautiskā uz sociālo aktīvismu orientētā laju organizācijā “Katoļu akcija” (Acción Católica). Šī darbošanās veidoja pamatu viņa vēlākajām teoloģiskajām pārdomām. G. Gutjerress nolēma kļūt par katoļu priesteri un studēja teoloģiju Lēvenas (Beļģijā) un Lionas (Francijā) katoļu universitātēs (l’Université Catholique de Louvain, l’Université Catholique de Lyon). Viņa pasniedzēji bija Anrī de Lubaks (Henri de Lubac), Īvs Kongars (Yves Congar) un citi ievērojami cilvēki, kuri sagatavoja ceļu Otrā Vatikāna koncila nestajām pārmaiņām. G. Gutjerress iepazinās ar dominikāņu un Jēzus sadraudzības tā laika teoloģiskajiem strāvojumiem, viņu ietekmēja Karla Rānera (Karl Rahner), Hansa Kinga (Hans Küng), Edvarda Šillebēksa (Edward Schillebeeckx) un citu teoloģisko novatoru uzskati. Uz G. Gutjerresu iespaidu atstāja arī reformātu teologa Karla Barta (Karl Barth) teoloģija; studēdams Eiropā, viņš iepazinās ar Kārļa Marksa (Karl Marx) filozofiju, kas vēlāk bija būtiska viņa refleksijās par nevienlīdzību sabiedrībā. 

1959. gadā G. Gutjerresu Limas diecēzē ordinēja par priesteri. Viņš sāka kalpot nelielā draudzē dzimtās pilsētas strādnieku rajonā un pasniegt Peru Pontifikālajā katoļu universitātē (Pontificia Universidad Católica del Perú), kas ir vecākā katoļu augstskola Peru. 1974. gadā G. Gutjerress dibināja Bartolomē de las Kasasa institūta (Bartolomé de Las Casas Institute) Limas filiāli. Šis uz sociālu problemātiku orientētais institūts nosaukts 16. gs. spāņu dominikāņu mūka, indiāņu tiesību aizstāvja vārdā. 2001. gadā G. Gutjerress iestājās dominikāņu ordenī. Viņš arī kļuva par profesoru Notrdamas Universitātē (University of Notre Dame) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Dzīves pēdējos gados G. Gutjerress dzīvoja Limā. 

G. Gutjerress kritizēja kristietības “garīgošanu”, viņam Kristus mācība par Dieva valstību saistījās ar praktisku iestāšanos par taisnīgumu. Teologs uzskatīja, ka Eiropā dominējošajā uz eksistenciālām problēmām orientētajā teoloģijā nav piemērotu resursu, kas palīdzētu viņa dzīves kontekstā. Reaģējot pret masu nabadzību Latīņamerikā un diktatūrām, kas valdīja šī reģiona valstīs, G. Gutjerress izveidoja atbrīvošanās teoloģiju, kas orientēta uz praksi. Tolaik Latīņameriku caurstrāvoja Kubas 20. gs. 50. gadu revolūcijas atskaņas. G. Gutjerress pārņēma marksisma idejas, jo, viņaprāt, tās piedāvā visadekvātāko metodoloģiju apspiedēju un apspiesto attiecību izpratnei. G. Gutjerresa uzskati atbalsojās 1968. gadā Medeljinā (Kolumbijā) notikušajā Otrajā Latīņamerikas bīskapu konferencē, kurā viņš bija teoloģiskais konsultants. Konferencē bija vēl citi līdzīgi domājoši garīdznieki, piemēram, Olindas un Rekifes Brazīlijā arhibīskaps Helders Kamara (Hélder Câmara), kurš uzskatīja sevi par sociālistu un bija kritisks pret tolaik Brazīlijā valdošo militāro huntu. 1969. gadā G. Gutjerress apmeklēja Brazīliju un iepazinās ar H. Kamaras atbalstīto eklesiālo pamatkopienu (basic ecclesial communities) kustību. Tās bija nelielas grupas, kas pulcējās kopā dievkalpojumu un Bībeles studēšanas reizēs un lai gūtu savstarpēju atbalstu. Priesteru trūkuma dēļ šīs kopienas nereti vadīja laji. G. Gutjerresu aizrāva šis modelis, un vēlāk, daļēji pateicoties viņa tekstiem, tas izplatījās arī citās valstīs. Par nabadzīgajiem aicināja iestāties arī Jezuītu ordeņa ģenerālis Pedro Arrupe Gondra (Pedro Arrupe Gondra), uz kuru paliekošu iespaidu bija atstājis Latīņamerikas vizītes laikā redzētais graustu rajons. Daudzi jezuīti kļuva par atbrīvošanās teoloģijas aizstāvjiem.

1968. gads bija nozīmīgs ar vēl vienu notikumu, kas ietekmēja atbrīvošanās teoloģiju, – iznāca brazīliešu filozofa Paulu Freiri (Paulo Freire) “Apspiesto pedagoģija” (Pedagogia do Oprimido), kurā piedāvāta kritisko domāšanu veicinoša pedagoģija, kas orientēta nevis uz informācijas atcerēšanos, bet uz problēmu risināšanu.

1970. gadā jezuītu žurnālā Theological Studies publicētā rakstā G. Gutjerress rakstīja, ka tādos nabadzīgos reģionos kā Latīņamerikā situāciju var mainīt atbrīvošanās, sociāla revolūcija, nevis lēna attīstība. 1971. gadā spāņu valodā iznāca viņa vēlāk pasaulē plaši pazīstamā un daudz tulkotā grāmata “Atbrīvošanas teoloģija: perspektīvas” (Teología de la liberación: Perspectivas). G. Gutjerress rakstīja, ka atbrīvošanās teoloģija iestājas par sabiedrības sakārtošanu, veicinot sociālo taisnīgumu un jo īpaši nabadzīgo un neaizsargāto cilvēku dzīves uzlabošanos. Teoloģijai, viņaprāt, jābūt orientētai nevis uz abstrakto, bet konkrēto – cilvēku pieredzi. Kā G. Gutjerress vēlāk rakstīja grāmatā “Mēs dzeram no mūsu pašu akām” (Beber en su propio pozo, 1983), “teoloģija, kas neatrodas ticības pieredzes kontekstā, ir pakļauta draudiem kļūt par reliģiskas metafizikas paveidu vai riteni, kas kuļ gaisu, nevirzot ratus uz priekšu”. Populāra ir arī teologa grāmata “Runājot par Dievu no nevainīgo ciešanām” (Hablar de Dios desde el sufrimiento del inocente, 1986). Tajā viņš, balstoties Vecās Derības Ījaba grāmatā, spriež par to, kā runāt par Dievu, saskaroties ar nabadzību un atstumtību.

G. Gutjerresa redzējums, kas apstrīdēja valdošās sociāli politiskās normas un dominējošās teoloģiskās paradigmas, sadūrās ar pretestību Romas katoļu baznīcā. Ticības mācības kongregācija (Sacred Congregation for the Doctrine of the Faith), ko vadīja toreizējais kardināls Jozefs Rācingers (Joseph Ratzinger, vēlāk pāvests Benedikts XVI, Benedictus XVI), izvērtēja G. Gutjerresa un viņa līdzgaitnieku teoloģiju. Lai gan tā netika pilnībā noliegta, kongregācijas 1984. gada instrukcijā (Instruction on Certain Aspects of the Theology of Liberation) tā tika kritizēta par pārmērīgu sociāli politiskas atbrīvošanās akcentēšanu. J. Rācingers rakstīja, ka, lai gan sociālas reformas ir nepieciešamas, patiesais ļaunums mīt cilvēkos. Kardināls arī uzskatīja, ka ir nepareizi Bībelē minētos nabadzīgos identificēt ar K. Marksa aprakstīto proletariātu, jo viņa filozofijā tas politizēts. Kardināls arī pārmeta atbrīvošanās teologiem, ka viņi izmanto Bībeles tekstus (piemēram, Mozus vadīto izceļošanu no Ēģiptes) politiskiem mērķiem. Atbrīvošanās teologi nepiekrita kritikai, norādot, ka marksisms viņiem nav pašmērķis, bet līdzeklis. G. Gutjerress neuzskatīja, ka teologiem jāpiedāvā konkrēti politiski risinājumi. Viņš rakstīja, ka ir nostājies “Prāgas pavasara” (Čehoslovākijas sociālistiskā režīma reformu mēģinājumi) pusē.

20. gs. 90. gados G. Gutjerresam neatļāva pasniegt katoļu universitātē Limā. Pāvesta Franciska (Franciscus) pontifikāta laikā situācija ir mainījusies (lai gan tagadējais pāvests 70. gados, kad vadīja Jezuītu ordeni Argentīnā, kritizēja atbrīvošanās teoloģiju). 2013. gadā pāvests noturēja misi kopā ar G. Gutjerresu savā Vatikāna rezidencē. 2014. gadā G. Gutjerress Vatikānā piedalījās grāmatas “Nabadzīgie nabadzīgajiem: baznīcas misija” (Poor for the Poor: The Mission of the Church) atklāšanā. Pāvests tai bija uzrakstījis ievadu, G. Gutjerress bija divu nodaļu autors. 2018. gadā saistībā ar G. Gutjerresa 90 gadu jubileju Francisks izteica pateicību par viņa darbību. 2015. gadā G. Gutjerress runāja Vatikāna Radio par atbrīvošanās teoloģiju. Viņš sacīja, ka baznīcas iestāšanās par nabadzīgajiem nav apsēstība, bet gan atzīšana, ka nabadzība “ir pasaules realitāte, jo tā iznīcina cilvēkus un ģimenes”. G. Gutjerresu par draugu sauca citādi konservatīvais kardināls Gerhards Millers (Gerhard Müller), kuru pāvests Benedikts XVI bija nozīmējis par Ticības mācības kongregācijas vadītāju. 

G. Gutjerresa idejas iespaidoja daudzus Latīņamerikā un aiz tās robežām. Atbrīvošanās teoloģijas ietekmē daudzi priesteri iesaistījās cīņā pret diktatūrām, piemēram, 1979. gada sandīnistu revolūcijā Nikaragvā. Atbrīvošanās teoloģijas piekritējs bija Salvadoras arhibīskaps Oskars Romero (Óscar Romero), kuru 1980. gadā dievkalpojuma laikā nogalināja pēc tam, kad viņš iestājās pret valdošā režīma īstenoto vardarbību. G. Gutjerresa teoloģija ietekmēja amerikāņu melnādaino teoloģijas (black theology) vadošo pārstāvi Džeimsu Kounu (James Cone). 

G. Gutjerress 1993. gadā saņēma Francijas Goda leģiona ordeni (Ordre national de la Légion d’honneur), 2002. gadā viņš kļuva par Amerikas Mākslu un zinātņu akadēmijas locekli (The American Academy of Arts and Sciences). Viņš bija arī Peru Valodas akadēmijas (Academia Peruana de la Lengua) loceklis. 2003. gadā G. Gutjerress saņēma Astūrijas princeses balvu (Premios Princesa de Asturias), ko saņēmuši arī citi ievērojami cilvēki, piemēram, Vāclavs Havels (Václav Havel) un Umberto Eko (Umberto Eco).