Dūdas veido ādas vai cita materiāla gaisa tilpne jeb soma, tajā iestiprināta viena vai divas melodijas stabules jeb rakstenes, viena vai vairākas burdona stabules jeb dūcenes, visas ar vienkāršo vai dubultmēlīti. Somā gaisu piepūš ar muti vai ar plēšām. Spēlētājs ar elkoņa palīdzību regulē gaisa spiedienu somā, tā nodrošinot vienmērīgu skanējumu. Melodijas izspēlēšanai tiek lietota gan vaļējā, gan slēgtā aplikatūra.

Dūdas ir veidojušās viduslaikos, un dažādi to veidi un paveidi ir pazīstami gandrīz visās Eiropas zemēs. Tās spēlētas visos sabiedrības slāņos galvenokārt dejām un izklaidei, atsevišķos gadījumos arī kā militārmūzikas instruments. Dūdu lielākās izplatības laiks bija 13.–17. gs., to spēle samazinājās 17.–18. gs. un 20. gs. saglabājās vien dažos apgabalos, taču gadsimta otrajā pusē tika atjaunota. Kopš tā laika dūdas pastāv gan tradicionālā, gan arī modernizētā formā un tiek spēlētas dažāda veida – roka, metāla, džeza, senās un klasiskās mūzikas – ansambļos.

Dūdu vēstures traktējums lielā mērā atkarīgs no dūdu kā instrumenta definīcijas. Vācu muzikologs, viens no modernās organoloģijas pamatlicējiem, Kurts Zakss (Curt Sachs), raksturojot dūdu rašanos to tipiskajā Eiropas formā, piemin tādas sastāvdaļas kā elastīga soma, iemutnis gaisa pievadīšanai, kā arī stabules – vienkāršo vai dubultmēlīšu melodijas stabule ar skaņas caurumiņiem un burdona stabules. Austriešu organologs un mūziķis Mihaels Pēters Vereno (Michael Peter Vereno) par raksturīgu dūdu pazīmi uzskata burdona stabules, kuru pievienošana radīja saliktas konfigurācijas instrumentu, kur soma ir būtiski nepieciešama; šāda instrumenta veidošanās ir notikusi dažādās Eiropas vietās viduslaikos. Ar šādu pieeju no dūdu saimes nākas izslēgt lielākajā Eirāzijas daļā pazīstamās pūšļa stabules, ko angļu organologs Entonijs Beinss (Anthony Baines) dēvē par primitīvajām dūdām (primitive bagpipes) un kuru tipiskā forma ir dzīvnieka (kazas vai cūkas) pūslī iestiprinātas divas niedru stabules ar skaņas caurumiņiem. Tā arī liek kritiski aplūkot teorijas par dūdām kā par vairāk nekā 3000 gadu senu instrumentu, kas radies Mazāzijā, no turienes izplatījies Vidusjūras baseina zemēs, kur joprojām pastāv tā “primitīvajās” formās. Nav pamatotas domas, ka dūdas pazinuši jau senie grieķi un ka romieši tās izplatījuši Eiropā kā kara instrumentu savos leģionos.

Pirmās vēsturiskās liecības par dūdām ir no Rietumeiropas agrīnajiem viduslaikiem: lingvistiskās – no 9. gs., folkloras – no 10. gs., bet arheoloģiskās un ikonogrāfiskās – no 13. gs., kopš tā laika ir ievērojams vizuālo liecību – zīmējumu un gravīru – skaits. Britu salās dūdošana zināma vismaz kopš 14. gs. sākuma, bet pakāpeniski samazinājās 16. gs., saglabājoties vien ziemeļu un rietumu daļā. Kopš vismaz 15. gs. instruments ir pazīstams vācu zemēs un Ziemeļeiropā.

Kopš 2. tūkstošgades sākuma dūdām ir vismaz viens burdons, 13. gs. materiāli liecina par divām dūcenēm, bet dati par trešo ir kopš 17. gs. Senākās zināmās dūdas ar plēšām izveidoja Afranio delji Albonēzi (Afranio degli Albonesi) no Pāvijas pirms 1539. gada, un kopš 17. gs. tās pamazām stājās ar muti piepūšamo dūdu vietā un kļuva par iekštelpās spēlējamu instrumentu.

Dūdas ir spēlētas dažādos sabiedrības slāņos: lielākoties kā tautas mūzikas instruments, kas viduslaiku ikonogrāfijā nereti attēlots pastorālā kontekstā, gan arī kā izsmalcinātāki instrumenta veidi augstās sabiedrības mūzikas norisēs – Rietumeiropas galmos jau kopš 13. gs. otrās puses.

Dūdu spēles samazināšanos 17. un 18. gs. noteica galvenokārt divi apstākļi:

1) vijoļu saimes instrumentu izplatīšanās un muzikālās domāšanas paradigmas maiņa (modalitātes nomaiņa ar funkcionālo harmoniju);

2) kristīgajā, it īpaši protestantisma, ētikā balstīta vēršanās pret dūdošanu kā provocējošu uz nepiedienīgu uzvedību, vienlaicīgi demonizējot gan pašu instrumentu, gan tā spēlētājus.

Rezultātā dūdu tradīcijas daudzviet beidza pastāvēt, un dūdu spēle 20. gs. pirmajā pusē saglabājās vien nedaudzos apgabalos.

Kopš 20. gs. 60. gadiem interese par dūdu spēli ir atjaunojusies, un 21. gs. vairāki senākie un reģionālie dūdu veidi tiek atkal gatavoti un spēlēti. Atsevišķi dūdu modernizācijas mēģinājumi ietver jaunu, tostarp sintētisku, materiālu izmantošanu mēlīšu, stabuļu un somas gatavošanai, skaņojuma regulēšanas iespēju paplašināšanu, kā arī apskaņošanas rezultātā iegūtā elektriskā signāla apstrādi. Kopš 20. gs. 60. gadiem ir zināmas elektroniskās dūdas, kas elektroniski emulē dažādu dūdu toni un spēles stilu un ļauj ar raksteni simulēt melodijas spēlēšanu, kā arī pievienot vienu vai vairākus burdonus.

Dūdu raksturīga pazīme ir ādas vai cita materiāla gaisa tilpne jeb soma, tajā iestiprināta rakstene ar vienkāršo vai dubultmēlīti, viena vai vairākas dūcenes ar vienkāršo mēlīti un gaisa pievads. Stabuļu iestiprināšanu somā nodrošina koka satvari – īsas biezsienu caurules ar stabulēm piemērotu cauruma diametru; tos iesien somas atverēs. Parasti satvarā iestiprināta viena stabule, taču var būt arī divas vai trīs.

Uzbūves reģionāla variēšanās attiecas uz rakstenes veidu (ar cilindrisku, konisku vai jaukta profila urbumu), uz dūceņu skaitu un skaņojumu, kā arī uz to, kā somā tiek ievadīts gaiss. Rietumeiropā un romāņu zemēs rakstenei ir dubultmēlīte un lielākoties konisks urbums, citur Eiropā, ieskaitot Ziemeļeiropu, rakstene ir ar vienkāršo mēlīti un ar cilindrisku, nereti galā nedaudz koniski paplašinātu urbumu. Ir dūdas ar dubulto raksteni, kā arī ar metāla vārstiem, tādējādi paplašinot toņapjomu un iespējojot pustoņus. Eiropas tradīcijai tipiska ir basa dūcene, skaņota divas oktāvas zemāk par rakstenes pamattoni. Ja ir divas dūcenes, tās mēdz skaņot kvintā vai kvartā, un trešā dūcene parasti skan oktāvu augstāk par basa dūceni. Dūcenes var būt ar koniska paplašinājuma uzmavu – “ragu” vai “pīpi” – galā vai arī bez šīs uzmavas. Izsmalcinātām dūdām dūcenes vietā var būt dūcējbloks (drone barrel, “shuttle” drone) – 15 cm garš koka vai ziloņkaula cilindrs ar 12 savstarpēji saistītiem gareniskiem urbumiem iekšpusē, kuru noteiktas kombinācijas ļauj iegūt četrus burdona toņus; dūcējblokā ir iestiprinātas četras dubultmēlītes.

Gaisa ievadīšana somā notiek, spēlētājam pūšot gaisa pievada iemutnī, to pieturot ar lūpām vai zobiem; lai gaiss neplūstu atpakaļ, pievada lejasgalā ir ventilis. Nereti tiek izmantotas plēšas, ko ar siksniņām piestiprina spēlētāja rokai un, pumpējot gaisu, spaida ar elkoni pret ķermeni. Piepūšana ar muti parasti attiecas uz spēlēšanu ārā, smalkāki instrumenti ar plēšām paredzēti spēlēšanai iekštelpās.

Soma nodrošina gaisa pieplūdi visām stabulēm. Somai esot novietotai padusē, spēlētājs ar elkoņa palīdzību panāk to, lai spēlējot un laiku pa laikam iepūšot gaisu, spiediens būtu nemainīgs, tā nodrošinot vienmērīgu skanējumu.

Spēlējot melodiju uz rakstenes, tiek lietotas divas dažādas aplikatūras. Slēgtā aplikatūra paredz, ka pirksti nosedz skaņu caurumiņus, izņemot vienu, caur ko skan melodijas tonis. Vaļējā aplikatūrā visi skaņu caurumiņi lejpus melodijas toni dodošā ir vaļēji, nenosegti. Ir arī rakstenes, kam piemērojamas abas aplikatūras.

Dūdu skanējumu veido diatoniska melodiskā līnija apvienojumā ar vienu vai vairākiem burdona toņiem. Tas mūzikai dod pamatā modalitātes raksturu, kaut gan var būt klātesoši arī funkcionālās harmonijas elementi.

Dūdu repertuārs ir veidojies atšķirīgi atkarībā no tā, vai spēlē solo vai grupā. Spēlēšana grupā ir saistīta ar militārmūziku vai tās pārveidojumiem mūsdienās. Tāda ir Skotijas redžimentu (regiment) maršēšanas vai Bretaņas bagadu (bagad) parādes mūzika, līdzās dūdu grupai skan arī lielās un mazās bungas un bretoņu gadījumā arī dubultmēlīšu pūšamais instruments bombardes.

Dūdas kā solo instruments visvairāk saistītas ar deju mūziku, kur attiecīgajā zemē praktizētās dejas veido pamatrepertuāru: tās ir gan lokāli specifiskas dejas kā īru žīga (jig) un rīls (reel), bretoņu gavote (gavotte), zviedru polska (polska), bulgāru horo (хоро), gan arī reģionālas dejas kā polka (no čehu půlka), kadriļa (no franču quadrille), kontrdanss (no franču contredanse) un citas. Atsevišķos gadījumos ir izveidojusies ar dejām tieši nesaistīta dūdu mūzika kā piobaireachd ‘Skotijas kalnienes dūdu klasiskais repertuārs’ – pamattēmas, kuru izpildījums mainās atkarībā no individuālā stila, melismātikas, variācijām un kam raksturīgs lēns, ar ritma struktūrām nesaistīts melodiskās līnijas plūdums.

Kopš 20. gs. 60. gadiem dūdas tiek spēlētas dažāda veida – roka, metāla, džeza, senās un klasiskās mūzikas – ansambļos.

Highland pipe (angļu), pìob mhór (Skotijas gēlu) – plaši koniska rakstene, trīs dūcenes, izkārtotas vēdekļveidīgi. Skanējums intensīvi skaļš. Kā britu militārmūzikas instruments ir izplatījusies Ziemeļamerikā, Austrālijā, Indijā un citās zemēs.

Northumbrian smallpipes (angļu) – galā slēgta cilindriska rakstene ar vārstiem, četras cilindriskas dūcenes. Ar plēšām. Klusi skanošs instruments.

Uilleann pipe, union pipe (īru angļu) – nedaudz koniska rakstene, trīs dūcenes kopīgā satvarā, trīs viegli koniski regulatori (regulators – stabules ar skaņu caurumiņiem, kurus var nosegt, ar elkoni vai augšdelmu piespiežot metāla vārstus un tādējādi noteiktā intervālā vai akordā ieskandinot vienlaicīgi tās visas) citā satvarā, ar plēšām. Viens no sarežģītākajiem dūdu veidiem.

Biniou, biniou kozh (bretoņu) – nedaudz koniska rakstene ar ļoti mazu dubultmēlīti, dūcene ar ļoti platu “pīpi”.

Cornemuse (franču), chèvre, chevrette (Overņas franču) – nedaudz koniska rakstene un maza cilindriska dūcene novietotas paralēli, nereti vienā satvarā. Mēdz būt arī otra dūcene, skaņota oktāvu zemāk.

Musette, musette de cour (franču) – šauri cilindriska urbuma rakstene ar vārstiem pustoņu iegūšanai, ap 17. gs. ieviesta otra, mazā rakstene diapazona paplašināšanai, abas vienā satvarā. Dūceņu vietā ir dūcējbloks ar slīdņiem (regulators (angļu), layettes (franču)) burdona toņa skaņošanai. Ar plēšām. Izsmalcinātas kvalitātes instruments.

Doedelzak, pijpzak (flāmu, nīderlandiešu), Dudelsack, Schäferpfeife, Sackpfeife (vācu) – gara koniska rakstene, divas garas cilindriskas dūcenes novietotas paralēli, vienā satvarā.

Gaita (spāņu, portugāļu) – plaši koniska rakstene, pagara cilindriska dūcene, izrotāta ar bārkstainu zīda drānu.

Zampogna (itāļu) – divas koniskas rakstenes, katra spēlējama ar savu roku, un divas cilindriskas dūcenes, visām stabulēm raksturīgas garas dubultmēlītes. Rakstenes skaņotas oktāvā, zemākā rakstene var būt pat 150 cm gara. Dūcenes skaņotas oktāvā vai duodecimā un skan ne zemāk par rakstenēm.

Säckpipa (zviedru), torupill (igauņu), dūdas (latviešu) – neliela cilindriska rakstene, viena ziemeļu tipa (īsa, bez “pīpes”) basa dūcene, igauņu dūdām var būt līdz trim dūcenēm.

Dudy (poļu), dūdmaišis (lietuviešu), duda (baltkrievu) – viena cilindriska rakstene, viena cilindriska basa dūcene, abas ar pīpesveida grebta koka uzmavu.

Bock, Dudelsack (vācu, austriešu), dudy (poļu, čehu), kozioł, gajdy (poļu, slovāku) – viena cilindriska rakstene, viena cilindriska basa dūcene, abas ar lielu pīpesveida raga un metāla uzmavu. Parasti ar plēšām.

Duda (ungāru, horvātu), cimpoi (rumāņu) – dubultrakstene (divi paralēli urbumi vienā koka klucī), kuras viena daļa kalpo kā “alternatīvais burdons”, viena basa dūcene.

Gajde (albāņu), gaida (гайда, bulgāru, ukraiņu), gajda (гаjда, serbu, maķedoniešu), γκάιντα (grieķu) – viena rakstene, viena dienvidu tipa (gara, bez “pīpes”) basa dūcene.